AUGA  PUĶE  BEZ  VĀRDA

    Reiz kāda žagata, piekampusi pilnu knābi ar spožiem papīriņiem, lidoja uz savu jauno ligzdu. Vēja brāzma viņu sapurināja. Žagata tikai piešķieba galvu un nolaidās zemāk, un turpināja ceļu. Bet no kāda papīriņa aizlocītās malas noslīdēja Sēkliņa. Krita, krita, līdz nokrita zemē, kura likās auksta un neviesmīlīga.
    Sēkliņa gulēja un domāja: “Kas tagad būs?” Šī jau bija otrā reize, kad mocīja neziņa. Līdz šim nekas nekaitēja - starp skapīšiem kopā ar follijas gabaliņu. Sausi, silti, mierīgi.”
   Jā, tā tas bija līdz brīdim, kamēr pēkšņi ieradās Saimniece un iztīrīja virtuvi. Tā nu visi sīkie follijas gabaliņi nokļuva pagalma miskastē, kur tos savāca žagata.
   “Kas tagad notiks?”  pati sev vaicāja Sēkliņa. Kamēr viņa gulēja un apdomāja notikušo, vējš bija atpūtis lietu. Sēkliņa samirka un saprata, ka nu ir beigas. Nosala, sabēdājās un ļāvās liktenim.
   Tuvojās soļi: dipada dapada, dipada dapada - kāds skrēja un paskrēja garām. Sēkliņai virsū uzkrita milzīga dubļu pika.
   “Tagad esmu vēl vairāk beigusies,” nočukstēja Sēkliņa, “glābiņa vairs nav. Neviens mani neatradīs, bet pati nekad neredzēsu Sauli.”
   Gāja laiks. Sēkliņa slapja un izmisusi, juta, ka viņā kaut kas notiek. Un vienu dienu jau pavisam traki - pārplīsa sāns, bet nākamajā dienā tur izlīda kaut kāda astīte.
   Sēkliņa sabijās: “Vai es kļūstu par monstru. Vai varbūt esmu citplanētiete?”
   Viņa ar šausmām domāja par savu pārvēršanos. Bažas bija pamatotas, jo Sēkliņa, dzīvodama virtuvē, bija redzējusi datorspēles, kuras spēlēja kāds Puisis. Tās visas bija baisas. Bez tam, dzīvoklī vienmēr bija nekārtība. Kādu dienu Puisis no dzīvokļa izlidoja. To Sēkliņa tikai dzirdēja, bet neredzēja. Vairākas reizes bija ieradusies Saimniece un brīdināja, ka viņš no dzīvokļa izlidos, ja dzīvos kā cūka. ”Bet, vai tad cūkas lido? Nez, kā viņš izlidoja: kā Betmens vai kā Cūkmens?” Sēkliņu mocīja ziņkāre, bet turpināja savas atmiņas: “Tur bija tik trokšņaini. Te tāds dīvains klusums. Kaut kas šņāc. Bet tā nav gāze, jo šī skaņa ir viegla un smaržīga...”
    Tagad viņa saprata, kāpēc Puisis no dzīvokļa izlidoja. Toreiz Saimniece ieskrēja virtuvē, ošņādama gaisu. Pat nebija paspējusi novilkt mēteli. Kā viņa kliedza! Likās, ka kaut kas uzsprādzis. Šī bļaušana pārspēja visus datorspēļu trokšņus. Bet Puisis jau bija paguvis atvērt logu.
    Sēkliņa juta, ka viņā visu laiku kaut kas rosās, kustas un lien laukā, tāpēc bija daudz jautājumu, kuri palika bez atbildēm, jo šeit pietrūka Puiša komentāri. Kamēr viņa tā domāja, astīte auga arvien lielāka, garāka un spēcīgāka. Sēkliņa nojauta, ka tā ir iespēja kaut ko mainīt viņas nožēlojamā situācijā.
    Kādu citu dienu astīte jau kļuva par lielu asti, kura izlīda virs zemes. Sēkliņa sajuta siltumu, bet zem viņas auga dīvaini taustekļi, kuri nostiprinājās arvien dziļāk zemē.
   “Laikam esmu monstrs, kurš iekaro svešu vietu, lai to izpostītu. Šausmas!” domāja Sēkliņa, jo kaut ko tādu viņa bija redzējusi Puiša datorā. Vēl pēc kāda laika Sēkliņas zaļajai astei uzradās divas austiņas.
   “Aste un ausis - kaut kas nav kārtībā! Neesmu līdzīga pat monstram. Kas es esmu? Dīvaini, bet man kļūst vienalga, kas esmu, jo atkal ir silti un ir Saule!” priecājās Sēkliņa – Aste ar ausīm.
   Garām lēni, lēni slīdēja kaut kāda jocīga kaulaina pusapaļa būtne ar lokaniem ragiem uz ķepas. Šī dīvainā konstrukcija pārvietojās, aiz sevis atstājot lipīgu sliedi.
   “Briesmonis!” Sēkliņa drebēja ar savu ausaino asti. Te pēkšņi tas nezināmais viņu aptaustīja. Un tā vairākas reizes!
    Sabadīja un teica: “Sveiks, ausainais asniņ! Kas tu esi? Kas no tevis izaugs?”     
   Sēkliņa bija pārsteigta: “Nu jā! Viņa tagad ir tikai mazs asniņš! Pareizi! Kāpēc agrāk par to neiedomājās? Tas Puisis bija uzlicis pannu uz kaut kādas grāmatas un, ēzdams ar pilnu muti, tajā skaļi lasīja par kaut kādām sadīgušām sēklām, asniem, lapām un saknēm. Arī to, ka beigās no tā visa izaug puķe. Viņš vēl smējās, ka no tā visa procesa varētu uztaisīt datorspēli.”
    Sēkliņa izstaipīja savu asnu, pakustināja lapiņas un priecīga atbildēja ziņķārīgajai konstrukcijai: “Es esmu Puķe!”
    Ziņkāris satrūkās, ievilka ragus, nogaidīja un lēni, pa vienam, atkal tos izbāza.
    Sēkliņa, nu jau Puķes Asniņš, uzdeva jautājumu: “Bet, kas esi tu?”
   Ziņkārīgā konstrukcija atbildēja: “Esmu Gliemezis, dodos ceļojumā, meklēju strautu,” bet pats pie sevis izdomāja, “izlīdīšu lielu līkumu un tad asniņš jau būs paaudzies.”
   “Kad atgriezīšos, es tevi pagaršošu. Tagad esi pārāk sīks,” Gliemezis nopietni brīdināja jauno asnu.
   “Ko?” pārsteigumā iespiedzās Puķes Asniņš, “kā tas ir – pagaršošu?”
   Gliemezis neatbildēja un aizlīda atpakaļ pa savām gļotainām pēdām.
   Bailēs pagāja laiks. “Nez, kad tas monstrs Gliemezis atgriezīsies,” reizēm ar šausmām atcerējās Puķes Asniņš. Lietus lāses mijās ar saules gaismu, vējš šūpoja, un viņš tikai stiepās un stiepās uz augšu – pretī saulei. Auga lapas, bet stumbrs kļuva arvien stingrāks.
   Puķes Asniņš jau bija iepazinies ar Spāri, Meža Strazdu, Vaboli un Bizmārīti, arī ar skudrām un citiem kukaiņiem, un arī ar maziem putniņiem. Tikai Gliemezis nenāca – Puķes Asniņa pirmais paziņa. Vasara kļuva arvien tveicīgāka. Saule spīdēja arvien dedzinošāk. Lietus mežu apciemoja arvien retāk. Pat naktis bija kļuvušas sutīgas. Bet tas netraucēja Puķes Asniņam, nu jau Puķei – tā viņu visi tagad sauca, jo apbrīnoja. Ko tādu, šeit mežā, vēl neviens nebija redzējis, tāpēc viņu neaiztika. Katrs, kurš gāja vai lidoja garām, centās palīdzēt saprast, kas tā varētu būt par puķi.
   “Jā, esmu Puķe! Mana kāta galā veidojas bumbulis. Laikam zieds,” un skumīgi palūkojās apkārt, “tikai, kāda puķe esmu. Te nevienu tādu neredz, tikai sīki kociņi.”
    Puķe auga un auga – stiepās pretī saulei un tīksmi grozījās tās staros. Bumbulis stiebra galā izveidojās par ziedu, kurš nu jau arī uzziedēja.
    Reiz garām gāja pusītis un vecs vīriņš, kurš uz uz jautājumu: “Kas tā tāda?”
   Atbildēja: “Saulespuķe, tikai tās neaug mežā, bet gan dārzā vai speciāli iesētas laukā”.
   “Man ir vārds! Es esmu Saulespuķe! Es esmu Saulespuķe!” Puķe beidzot bija laimīga.
   Kādu dienu Saulespuķe sajuta, ka pa viņas stumbru kāds  lēni un neatlaidīgi lien. Pagāja krietns laiks, kamēr viņa saprata, ka tas ir bailēs gaidītais monstrs Gliemezis – atlīdis apēst.
   “Laikam nokavēju,” neapmierināts purpināja Gliemezis, “esmu atlīdis tik tālu, un viss veltīgi.”
   “Bet, kā tu mani atradi?” Saulespuķei izspruka jautājums, “jo es vairs neesmu asniņš – ausis.”
   “Tas nebija grūti, jo otras tādas šeit tuvumā nav, un atceros arī tavu smaržu.”
   “Kāpēc toreiz mani neapēdi?” vaicāja Saulespuķe.
   “Tur jau nebija, ko ēst – pāris kumosi un viss. Gribēju lielākas dzīres,” Gliemezis ciniski atbildēja un devās projām. Viņam te vairs nebija, ko darīt.
   Aizgāja vasara, atnāca rudens. Saulespuķes sēklas apēda putni, bet daļu izbirdināja pa zemi. Stumbrs sāka kalst. Garām gāja Mežacūka un nolēma pakasīt sānus gar dīvaino mietu. Tas nolūza. Saulespuķe bija beigusies.
   Tikai drīz, kādu dienu, garām atkal līda Gliemezis. Viņš ieraudzīja to, kas bija palicis pāri no lepnās Saulespuķes un padomāja: “Re, dubļos mētājas, nekāda labuma. Būtu labāk toreiz apēdis.” Viņš vēl nezināja, ka nākamajā pavasarī te būs pilns ar ausainiem asniem. Visus apēst nepaspēs. Kāds arī izaugs par Saulespuķi.

"PASAKAS  PIEAUGUŠAJIEM"