Kādā
darbnīcā, līdzīgas vecajām, tapa greznas dzīvokļa ārdurvis, kurām vidū atradās stilizētu
rožu panelis, kurā ziedi tumši sarkani, zaļas lapas, bet līnijas iezīmētas ar
zelta krāsu. Pašas durvis bija kakako krāsā un spīdēja kā plastmasa. Tās jau
arī nebija no koka.
Jaunās
durvis no darbnīcas ienesa pasūtījumu pieņemšanas un izniegšanas telpā, kurā
jau stāvēja vairākas jaunas durvis un arī vienas labojamas.
Tur
esošās metāla durvis, ieraudzījušas puķainās durvis, iesaucās:
"Izcili!"
Arī lamināta
durvis piebalsoja: "Karaliene! Visu durvju durvis!"
"Es
jau iemīlējos," piebilda vecas krievu laika preskartona durvis.
Kādas
koka durvis, sašutušas par šādu nekaunību, iesaucās: "Kas tas par vecu,
salauztu ērmu? No kurienes? Kā uzdrīkstas bez atļaujas runāt! "
"Es
... man ... esmu no krievu padomju laika ražojumiem ..." vecās preskartona
durvis minstinājās, "mani atnesa, lai izlīdzina skrambas un ieliek jaunu
dekoratīvu stiklu."
"Kurš
muļkis tagad labo krievu laika durvis! Tagad tās neglītenes izmet miskastē un
vietā ieliek tādas kā mani – modernas,” vīzdegunīgi teica ar lamināta plēvi
nolīmētās lamināta durvis.
Vecās
krievu laika durvis aizstāvējās: "Dzīvokļa saimnieks teica, ka esot
stilīgas, tikai nobružājušās ..."
Abu sarunu
pārtrauca koka durvis: "Cik zinu, tad šīs jaunās greznās durvis nomainīs
vecās dekoratīvās koka durvis. Nejauši dzirdēju divu galdnieku sarunu, ka tās
esot galīgi nolaistas: nekoptas, salauztas. Savulaik sarkanarmieši tās lauzuši
vaļā, lai tiktu dzīvoklī. Tur esot dzīvojis kāds bagāts cilvēks, kuru turpat nošāva.
Ložu pēdas uz durvīm vēl tagad esot manāmas. Pēc tam tas kļuvis par komunālo
dzīvokli un iedzīvotāji pret durvīm izturējušies nevērīgi: izmetuši nolūzušos dekaratīvo
rožu gabaliņus, jaunu krāsu mālējuši pāri vecajām atlupušajām krāsu lēkšķēm,
slēdzenes vieta izmuļļāta: robs aizsists ar finiera gabaliņiem, bet jauno slēdzenes
vietu durvīs kalis kaut kāds nejēga. Nu, vienvārdsakot, esot galīgi beigtas un metamas
ārā. Tā ir, kad manta it kā pieder visiem, bet, lai remontētu it kā nevienam -
tā savu stāstu beidza galdniekmeistars, un, atstāstījušas noklausīto sarunu,
koka durvis smagi nopūtās, “kaut nu mani neviens tā nelauztu.”
Jaunās
greznās durvis, kuras uzmanīgi klausījās, arī ierunājās: "Es sev patīku. Esmu
jau sajūsmā, ka nomainīšu tās vecās un salauztās durvis. Pret tādu skaistumu, kāds
man, nedrīkst slikti izturēties."
"Jā!
Jā! Lai tik pamēģina!" iesaucās vecās krievu laika durvis.
"Ko
tā vecā tur visu laiku dveš?" izsmējīgi ierunājās metāla durvis, "nu
gan stipriniece. Pāris reizes ar cirvi un būs pagalam!"
"Ū-ja!
Nevajag jau tūlīt apcelt tikai tāpēc, ka esmu veca un no nepiemērotiem
materiāliem," krievu laika durvis atkal aizstāvējās.
Koka
durvis ironiski piebilda: “Jā! Jā! Tādām iekšā esot tikai dēlīšu rāmis apsists
ar preskartonu, kurš nokrāsots grubuļains - nenopietnas durvis. Kā tie cilvēki
agrāk ar tādiem krāmiem dzīvoja? Nesaprotu. Es būšu pirtī – stingri un nopietni.”
Metāla
durvis turpināja: “Man arī labi, man iekšā putas un apkārt dzelzs, un ar cirvi nekad
nesaskaldīs.”
Telpā
ienāca galdnieks ar savu draugu un devās apskatīt jaunās puķainās durvis.
“Phe!”
nicīgi ierunājās galdnieks, “pasūtītājs ietaupīja uz materiāliem, jo sieva
dzīvoklim gribēja pēc izskata līdzīgas durvis kā vecās, tikai jaunas. Protams,
ka veco durvju restaurācija maksātu krietnu naudu, un arī jaunas koka durvis ar
visiem "kreņģeļiem": “A-ū! Raud naudas maks.” Tad nu viņš pasūtīja
pēc iespējas lētāk. Izpildījums tāds pats kā visām preskartona un ar plēvi
aplīmētajām durvīm, tikai šitām dārgāka koka imitācijas līmplēve. Tu domā, ka
visas jaunās durvis ir pildītas? Muļķības! Tas pats vecais preskartons, tikai
aplīmēts ar plastmasas plēvi."
“Ei!
nu ei! Šitās arī ar tukšu vidu?” iesaucās draugs.
“Nu,
ja, kad tev saku! Tās tavas vecās "padomenes" ir labākas par šitām!
He! He! He! He! He! Tavējām rāmis no dēļiem, bet tagad jaunajām taisa no koka
līstēm. He! He! He! He! He! ", galdnieks smējās.
“Ei,
tu nost! Un no kā tām durvīm tie “kreņģeli”?” draugs kļuva ziņkārīgs.
“No plastikas!”
galdnieks atbildēja un piebilda, “vienam kolēģim meita mācās mākslas skolā.
Talantīgs skuķis. Izlipināja.”
“Nū-u!
Bet, ja sieva vīru pieķers prastumā?” jautāja ziņkārīgais.
“Nu, tad
lai paši tiek galā. Bet tagad iešu taisīt tavas senās durvis. Redz, cik gadus
izturējušas! Salabošu un vēl simts gadus virināsies. Varbūt gribi, lai uzlīmēju
plēvi?” galdnieks teica un paņēma drauga durvis.
“Tu,
ko! Vai tu traks? Nekādu plēvi!” sašutumā iespiedzās draugs.
“Nu, labi! Labi! Es tikai pajokoju. Kad būs
gatavas, zvanīšu. Čau!” un un runātājs nozuda aiz darbnīcas durvīm.
Pēkšņi,
tā saucamās, lamināta durvis sevī sajuta dīvainu tukšumu ... Arī pārējās durvis
drūmi klusēja.
Vecās
skaistās, bet sabojātās koka ārdurvis nomainīja jaunās - prastās. Sieva
priecājās: “Nu, supper! Cik glauni! Un tik vieglas! Tādas nevienai no manām
draudzenēm nav! Apskaudīs mani!”
Vīrs
arī pie sevis priecājās: “Fū! Miers mājās! Galvenais, ka tā zoss ir apmierināta
un mana nauda ietaupīta, jo šitā karikatūra tikai ārpusē, bet otras ir kārtīgas
bleķa durvis.” Jaunais dzīvokļa īpašnieks vecās dekoratīvās koka durvis atdeva
kaimiņu mājas dzērājam, kuram vienmēr katastrofāli pietrūka malka.
Vecajām
durvīm tik ļoti nesāpēja tie okupācijas gadā sarkanarmiešu izšautie ložu
caurumi, kā tagad, atjaunotās brīvvalsts laikā, zāģa pirmais cirtiens. Nu, bet tagad
jau citi laiki - dārgāki un citas vērtības - mākslīgākas.
Jaunās
durvis bezgaumīgi spīdēja, un neviens pat nenojauta, cik tās bija tukšas.
