Māt, kāpēc tu man vairāk neesi klāt?
Kāpēc sirds tā pēkšņi nolēmusi stāt?
Kā man tagad savu sāpi izraudāt,
Jo ir vajadzīgs tavs mīļais glāts
Un tas laiks, kad varējām mēs parunāt.
Nu vien atliek kopīgs dzīves stāsts,
Jo tu aizej tur, no kurienes reiz atnāk.
Tāpēc jāatlaiž man tevi projām, māt,
Lai tava dvēsele tiek tālāk sevi
turpināt,
Bet mēs vēl tiksimies jau savādāk:
Vai svešā bērnā, kas man pretī nāks,
Vai tajā putnā, kas sāks zarā čivināt.
Tu tikai nebūsi man pati, mīļo māt.
2024
Ut enim ad minim veniam, quis nostrud exercitation ullamco laboris nisi ut aliquip ex ea commodo consequat.
