Reiz
kādā ļaužu aizmirstā meža ielokā stāvēja vecas mājas koka siena, kura jau
turējās pēdējiem spēkiem. To nežēlīgi postīja laika zobs, un apauga sīki krūmiņi
un nezāles. Siena puva un sapuva.
Šogad
tai cieši blakus izstiepās liels, krāšņs dadzis. Tas priecājās par sauli un
lietu, par nakti un dienu, šūpojās vējā un raudzījās zvaigznēs. Apkārt lidoja
putni un tauriņi, odi un mušas, rāpoja skudras un vaboles, līda sliekas un
gliemeži. Dadzis bija liels un priecīgs, draudzīgs un atsaucīgs. Ļāva garām skrienošām
pelēm un zaķēniem pārlaist lietusgāzes, visus piesedzot ar savām kuplajām
lapām. No vēja un lietus slēpās arī citi ložņas un lidoņi.
Tikai apkārtējie
krūmi dadzi apskauda. Daudzi te auga jau sen, bet vēl nevienam no tiem nekad
nebija tik daudz draugu, tik daudz garāmskrējēju un apakšā tupētāju. Pat putni,
tauriņi un bites pie dadža uzkavējās ilgāk, nekā pie citiem augiem. Zāles
stiebri sašalcās ar krūmiem un pat mazliet aizkalta skaudībā. Vienmēr bija auguši
dadži, vienīgi nekad nebija bijuši tik lieli un krāšņi. Nātres purināja savus
dzelkšņus, aicinot visus pie sevis: " Nāciet, slēpieties pie mums, jo esam
zaļākas un smaržīgākas!” Bet neviens tās neklausīja, vēl jo vairāk – apgāja ar
līkumu.
Ziedi
dadzim uzplauka koši un lieli. Tajos zumēja daudz bites, kuras pie pārējiem
blakus augiem uzturējās vien īsus mirkļus. Kaimiņu skaudība pieauga.
Kādu dienu
debesis nomācās īpaši dīvaini. Pēkšņi iestājās klusums un savāds miers. Peles
nobijās no čabināšanas, kuru radīja pašas, bet bites, kamenes, tauriņi un citi
lidoņi noplanēja, kur vien spēja. Putni klusēja. Puķes steidzīgi aizvēra savus
kausus ...
Tad
pēkšņi sajuka zeme ar debesīm vienā mezglā. Visi tika locīti un pluinīti.
Vecā
koka siena draudīgi nobrakšķēja. Bet to dzirdēja tikai dadzis. Tā vēl nekad
nebija bijis. Kļuva baisi. Uznāca krusa. Tā kapāja un kapāja visus bez
žēlastības. Tai bija vienalga: smuks vai neglīts, jauks vai skaudīgs, mazs vai milzīgs,
ciets vai mīksts. Šoreiz bija padevušies kārtīgi ledus gabali. Visiem sāpēja. Daudziem tas bija pēdējais, ko viņi savā mūžā redzēja un juta. Diemžēl. Arī
vecā siena neizturēja un sabruka uz dadža.
Bet nākamajā
gadā dadža atvases izspraucās starp sapuvušo baļķu šķirbām. Un, nu jau te
kuploja vēl krāšņāks dadžu krūms.
