Reiz kādu rītu onkolīša ēna izdomāja, ka šodien neies līdzi, bet paliks mājās. Apnicis, ka viņu visu laiku iever durvīs, nobradā, nobraukā. Un vēl jābūt kopā ar citām ēnām ... it kā vietas nebūtu ... Onkolīša ēna nolēma palikt kāpņu telpā, jo dzīvoklī varēja būt garlaicīgi. Onkolītis aizgāja, bet ēna, izlocījusies pa kāpnēm, palika.
Nāca apkopēja. Kā viņa berza un pukojās par nenomazgājamo pleķi. Ēna bija biezās putās, slapja un norīvēta, bet nenomazgājama, kamēr apkopēja nospļāvās uz tās un to atstāja. Viņas ēna parādīja onkolīša ēnai mēli, jo ar dīvaiņiem nesarunājās.
Nāca kaimiņš ar suni. Suņa ēna brīnījās un vaicāja: “Ko tad tu te tā? Nekur neej.”
Ēna lepni atbildēja: “Izdomāju atpūsties!”
Kaimiņa ēna piebilda: “Ir, nu, gan jocīga. Kā var piekust? Vienkārši velcies līdzi – nekas nav jādara.”
Aizlēkšoja Robis no piektā stāva. Lēca pa diviem pakāpieniem. Visas kāpnes skanēja: “Ta – dam! Ta – dam! Le – cam! Ta – dam! Ta – dam! Skrie – nam!” viņa ēna jautri dungoja.
“Tāda kā apdauzīta. Laikam galvu kāpnēs atsitusi,” noburkšķēja onkolīša ēna.
Nāca kaimiņu tantiņa - lēni lēnītēm, ik pa dažiem pakāpieniem atpūzdamās un nopūzdamās. Abas ēnas satikās.
Onkolīša ēna to uzrunāja: "Nemokies, paliec pie manis. Kad tava saimniece nāks atpakaļ, varēsi doties līdzi."
Tantiņas ēna bija izbrīnīta: "Ko tu te dari! Kāpēc viena pati? Kur tad saimnieks? Vai kas nelabs noticis?"
"Nē. Izdomāju nekur neiet. Apnika. Manam saimniekam jau 90 gadi. Cik tad var vazāties. Es jau visu ko esmu redzējusi. Man liekas, ka esmu piekususi, kur tik neesmu bijusi. Pat īslaicīgās aizturēšanas kamerā esmu bijusi. Ui! Kas tur par ēnu kompāniju bija ..."
Kaimiņu tantiņa bija atpūtusies un nolēma doties tālāk. Viņas ēna pagāja līdzi līdz pārklājās ar onklīša ēnu un apstājās, negāja līdzi: "Palieku," viņa teica, "zini, atcerējos saimnieces labos laikus, kad viņa ar vīru meņģējās. Tagad guļu uz tevis, bet agrāk ar to otru ēnu ik pa laikam vietām mainījāmies. Un tā mēs viena otrai neapnikām, jo diendienā blakus staigājām. Viņi abi pa mums bradāja. Bet, kad mīlējās, tad abas saderējām, kur, nu, kura pēkšņi atradīsimies. Ar laiku jau sapratām, ka nav vairs vērts slēgt derības - mēs griezāmies kā karuselī."
Onkulīša ēna apstulba: "Tu, ko? Tev gan dīvaina pieredze. Mans saimnieks jaunībā tikai bučojās ar vienu meiteni. Zini, man ar to ēnu nebija par ko runāt, jo visu laiku uzsvēra, cik viņas saimniece ir tikumīga. Es teicu, ka mans saimnieks arī tāds pats, bet šī neticēja. Nosauca mani par maukura ēnu. Iedomīgā stulbene tāda!"
"Oho! Interesanti. Un ar ko tad tas beidzās?" tantiņas ēna kļuva ziņkārīga, " pēc tam taču jūs pavirpuļojāt ar otru ēnu!"
"Kā pavirpuļojām?" onkulīša ēna nesaprata.
"Nu, viņi taču mīlējās! Vai tad ne?" tantiņas ēna pieradusi pie normālas ģimenes dzīves bija pārsteigta par otras ēnas stulbo jautājumu.
"Nu, nē! Tas skuķis kaut kur pazuda. Mans saimnieks raudāja un ar moci triecās pa ceļu kā traks. Mēs, abas ēnas, knapi tikām līdzi, līdz satikāmies ar koka ēnu. Jāāa ...," nopūtās onkolīša ēna, "kokam ļoti sāpēja: miza nobrāzta, sula tecēja, bet viņa ēna klusēja. Varbūt tai arī sāpēja. Motocikla ēna tikai nopūtās un teica, ka, nu, viņas laiks ir beidzies kopā ar metāllūžņu kaudzi."
"Tev gan briesmīgs stāsts," secināja tantiņas ēna.
"Tas vēl nav viss, viņu ielika ātrās palīdzības mašīnā un ilgi gulēja slimnīcā. Man nebija kur ēnoties. Ko tik tā gultas ēna izstāstīja ..." teica onkolīša ēna.
"Nu ..., bet pēc tam?"
"Nu, ko pēc tam? Viņš jau žmurdzīja meitenes, bet mūsu ēnas tikai stāvēja blakus. Tās pastāstīja, ka saimnieces pukojoties, jo nevelk gultā. Ar laiku man likās, ka tas trakais brauciens salauza ne tikai moci. Bija noticis kaut kas briesmīgāks ..."
"Kas? Kas?" tantiņas ēna mudināja onkulīša ēnu, kura gribēja turpināt, bet pa kāpnēm cienīgi kāpa kāpņu telpas vecākais.
"Tā. Kāpnes netīras! Kas tas par milzu pleķi?" vīrietis sadusmojās un pielika soli.
Viņa ēna tikai nobļāvās: "Ko jūs tur abas darāt? Tagad būs nepatikšanas apkopējai! Viņas ēna jums to nepiedos! Pazūdiet!"
"Mēs nevaram, saimnieki jāgaida!" abas ēnas sauca nopakaļ. Bet atbildes nebija.
"Tā. Kaut kas nav riktīgi," tantiņas ēna jau nožēloja, ka palika.
"Kā nav riktīgi?" onkolīša ēna bija noskaņota kareivīgi, "tās apkopējas ēna man parādīja mēli! Nebija jau nekāda labā!"
"Nu, pagaidi, pagaidi. Vai tad tu neaizstāvi savu saimnieku?" tantiņas ēna kļuva pikta, "tevi, taču, mēģināja no kāpnēm nomazgāt! Ko brīnies? Apkopējas ēna parādīja savu attieksmi."
"Bet, kas ar tevi notiek? Sāc izbalēt!" onkolīša ēna pēkšņi pamanīja, ka sarunu biedrene lēnām sāk izgaist, bet tantiņa vēl nav atgriezusies.
"Aa - taa..." un ēna pazuda.
"Kas tad nu!" nesaprata onkolīša ēna.
Pa kāpnēm jau kāpa pats onkolītis. Viņam blakus gāja tantiņas meita ar savu ēnu. Meita raudāja, onkolītis viņu mierināja. Abu ēnas satikās, un onkolīša ēna devās līdzi saimniekam. Kaimiņu tantiņas meitas ēna pastāstīja, ka tikko zvanīja no slimnīcas - tantiņa mirusi.
"Tā ... tad tāpēc viņas ēna pēkšņi pazuda ..." onkolīša ēna visu saprata un īsumā pastāstīja pēdējos notikumus uz kāpnēm.
"Vai tad tu neesi pamanījis, ka mēs arī dzīvojam tikpat ilgi un interesanti kā mūsu saimnieki? Vai tad negribam būt mūžīgas kā viņi? Gribam! Bet tu te niķojies uz kāpnēm! Tantiņas ēna nepaguva atvadīties no savas saimnieces. Tu esi vainīga!" meitas ēna strostēja onkolīša ēnu.
"Bet, vai tad mirušiem ēnas vairs nav?" kā atbilde atskanēja jautājums.
"Nezinu, jo ēna ir tikai zārkam," apjuka tantiņas meitas ēna.
"Jā. Dīvaini, jo tad ar mums sasveicinās tikai zārka ēna," pēkšņi atcerējās onkolīša ēna.
"Jā. Tev taisnība. Zini, labāk nemuļķojies un esi kopā ar savu saimnieku. Citādi būs jānožēlo kā šobrīd tantiņas meitai, ka sen nebija apciemojusi savu veco, slimo māti. Un, nu re, nepaspēja. Tas nekas, ka esam tikai ēnas. Arī mēs diemžēl neesam mūžīgas ...," rūgti secināja mirušās tantiņas meitas ēna. Viņa bija gatava ļaut sevi bradāt, nobraukāt, strīdēties ar svešām ēnām un darīja visu to, ko saimniece, lai tikai abas vienmēr būtu kopā.
