i   2024.

.......
ikreiz kad saule spīd
man ēna velkas līdzi
to mīda svešas pēdas
bet tā ir pacietīga

kad sauli aizklāj mākoņi
es neredzu vairs pavadoni
un tad nu citu kājas
man apkārt staigā tukšumu

es reizēm palieku kā ēna
kad ļaujos pakļaut sevi
tad naski mani bradā visi
un man no tā tik sāpīgi

kā kāpt var man uz galvas
bet žēl man savas ēnas
jo sevi saudzēt neprotu
un tā ir tikai mazdūšība

man jāmācās no pavadones
ka varu ļaut un varu neļaut
jo ne jau vienmēr saule spīd
bet tumsu varu ignorēt

i 

......
Ir jaunības vētras pierimušas
Un izdarītās blēņas nogrimušas.
Jau dzīves viļņi lēnāk skalojas
Un tajos dzīves nieki viļņojas,
Bet gadu kaijas virs tiem lidinājas
Un arvien milzīgākos baros.
Lai kādas vētras tajos brāžas,
Tie stingri turas savos spārnos,
Jo vēl jau ilgi viņi tālēs trauksies
Un cēli planēs viļņu šļakstos.

i   2023.

Ir sāpju robeža, ko, iespējams, var izturēt,
Un arī prāta sajūta, ko nevar kontrolēt;
Lai kā mēs grimstam savās prieka sāpēs –
Tik cilvēcību nedrīkst pazaudēt.

Ikdiena caur logu mājas pagalmu redz,
Kurā ļaudis pastaigājas,
Un mašīnas brauc.
Bet vēlēšanās pasaulē laužas,
Sirds vientuļa kauc,
Un nesarunājies tālrunis izlādējas.
Tikai vienacis dators mirdz,
Jo taustiņos pirksti vienmuļi kapājas –
Laikam vieglāk sāp.

Iedvesma kā caureja,
Nav kur sprukt
Un jāraksta.

Izkrita laika zobs
Un atstāja milzīgu robu
Pasaules vēsturē.
Palika vien mērkaķi uz koka,
Un zemeslode atviegti uzelpoja:
“Beidzot tie parazīti ir beigti
Un varu riņķot no jauna
Bez sabojāta piena zoba.”

i   2022.

Iekrītu nepatikšanu zampā
Un vārtos dubļos kā ruksis,
Jo kādreiz ir jānokļūst ķezā,
Lai justu, cik iepriekš bij’ labi.
Bet tad, kad es izvelkos laukā,
Jau esmu daudz laimīgāks ticis.

Ir jātiek prom no kapu smakas,
No visa tā, kas traucē dzīvot,
Jo es jau sveces ienīstu
Un visu to, kas iekalts granītā.
Man vajag dzīvu elpu pakausī,
Kas tajā uzpūš - vajag tā –
Lai laika nav, ko varu nožēlot,
Jo es vēl visu veikšu savādāk.

iekritu dzīves slazdā
jo vēlējos sieru tajā
nu bēgu patiesībā no tā
un velkos savā vainā
bez mājām un vientulībā
jo jāiztiek bez nekā
ar spēku vien cerībā
savā ticībā labajam visā

iestājas pavasaris
un tādi kā prieki
kad dubļi un auksti
bet sniegpulksteņi plaukst
un tāpēc vien jau ir jauki
un tad nu

iestājas rudens
kad it kā ir drūmi
jo dubļi un auksti
kad nezied vairs puķes
un nav vairs tik jauki
un nu tad

garastāvokļi gluži kā gadalaiki
pavasaris cerības un atmoda
rudens skumjas un beigas
arī dubļi arī visādi
un aukstums sākas vai rimstas
nu un tad

ir šaubas tā kā salna
un aizdomas kā atkala
ir domas tā kā dubļi
un valoda kā mēsli

ir dzīve tā kā putra
un ikdiena kā ķīselis
ir ceļi tā kā zarna
un izeja kā tūplis

Ir ļaudis, kuri laimīgi,
Jo ir tik patiesi,
Ka viņiem nespēj nodarīt pāri,
Jo savus darbus izdara mīļi.

Bet ir tādi cilvēki,
Kuri tik ļoti skaudīgi,
Ka atvaira no sevis veiksmi,
Jo nelaimes ir viņu vārdi.

ik katras vēlēšanas kā pilnmēness nāk
atkal katram savs lupatu deķis svarīgāks
atkal pieci latvieši stājas septiņās partijās
un matu skaldīšana notiek jo burbuļa prāts
bet varbūt mums visiem ir jādzīvo saticīgāk

Iesilst pavasaris,
Sakarst vasara,
Atdziest rudens,
Sasalst ziema.

Mana ikdiena
Paliek remdena,
Reizēm nekāda -
Jau nemainīga.

Jo garastāvokļi
Kā laika apstākļi,
Tik nepastāvīgi
Un neparedzami.

Vien kā gadalaiki,
Rit mana dzīvība:
Uzplauku, ziedēju,
Nobriestu, miršu.

Tā es pavadu
Saules ritumu,
Mēness ciklu
Un savu mūžu.

Ir jābūt, lai pazaudētu,
Ir jāzaudē, lai atrastu,
Ir jāatrod, lai būtu.

Lai ir, ko zaudēt,
Lai ir, ko meklēt,
Lai ir, ko atrast.

Ir jābūt, lai būtu,
Kas zustu, lai pazustu,
Un to meklētu un atrastu.

i   2021.

Internets ir kā atvērta
Muļķības, gudrības, zinību
Skola, dienām un naktīm -
Tikšanās iespēja visiem.

Internets jau kā atvērta
Vienīgā lūgšanu grāmata,
Šķirta, dienām un naktīm,
Kā patiesā ticība ākstiem.

Internets vienmēr atvērta
Sašķiebto spoguļu istaba
Ņirgās, dienām un naktīm,
Ar visur piesitiem laikiem.

Internets arī kā atvērta
Iedomas slimību aptieka
Tirgū, dienām un naktīm,
Klientu ķeršanai kapiem.

Internets kļūst kā atvērta
Dīvānu ekspertu studija
Pilna, dienām un naktīm,
Ar tik debīliem saukļiem.

Internets paliek atvērta
Publiska miskaste cilvēka
Mēsliem, dienām un naktīm,
Bez robežas tiesai no meliem.

Ir zilas debesis
Un saule mirdz.
Tur tikai paskaties
Un vieglāk sitas sirds.
Uz leju neraugies -
Tik vien, kur kāju liec,
Lai taisns skatiens
Un darba rokās zieds.

i   2020.

........
Ir katra mana diena
Gluži kā tas ledus,
Kurā makšķernieki lūzt.
Tikai aizspiežu ausis
Jo kāds mani brīdina,
Esi prātīga, lūdzu!
Bet es tikai eju
Un nevēlos redzēt,
Kā pusē pamestos
Darbos saplaisā laiks.
Es makšķernieka azartā
Aizmirstu bailes un tajā
Ledū ar cerību dodos,
Jo visam ir jābeidzas labi.
Bet ne vienmēr es pati
Tajās plaisās tik vainīga,
Jo citi arī plēš manu ledu
Savās ikdienas gaitās.

....
Ir Dieva radīts cilvēks
Un Dieva radīta pasaule.
Viņa mīlestībai atvērta,
Tur visiem dzīvība dota.

Bet cilvēks to nogalina,
Cēlu mērķu vārdā posta,
Un, paša nelaimēs vainīgs,
Atbalstu gaida no Dieva.

....
Ideālā sieviete tava
Vien jāuzmin debesmala
Lietus mākoņi izgriezti balti
Un atspulgā laužas kā saules stari
Ideālā sieviete tava
Par zvaigzni vēl spožāka
Gan cukurs gan sāls tajā pareizi
Vien pilnības devā nav pipari iebērti

Kopkrājums "STARP VAKARU UN RITU"

i   2020.

......
Ir reizes, kad kādu glābj,
Ne saukts, ne aicināts,
Un palīdz tik uzmācīgi,
Ka vairāk saplosa sirdi
Kā tas, kurš pāri nodarījis.

Kopkrājums - KLUSUMS

......
ierauta
citu muļķībās
aizrāvusies
noskrējusies
apstājusies
un rimusies
savās muļķībās
atzinusies

i 1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

Iemāci man
tautas dziesmu!

Ne no grāmatas -
no raibas jostas,
no vālodzes dziesmas,
no vecmāmiņas
izausta dvieļa.

Iemāci man
tautasdziesmu!

No uzartas vagas,
no guruša zirga,
no spriguļa
klip – klapa.

Iemāci man
tautasdziesmu!

Ne no papīra lapas,
bet izņem
no senča kapa,
atņem to
melnajai čūskai,
izkal no akmens
sūnainā sāna.

Iemāci man
tautasdziesmu,
ko izšalc ozoli,
izsmaržo birzes.

Iemāci tautasdziesmu,
bet ne no papīra lapas.

i

i   1970-tie

 (bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

Ir katram kokam sava krāsa,
Ar cilvēkiem tāpat –
Cits visu mūžu patur balto
Cits no bērnības jau melno mīl.

Kas melno iemīl,
Tas paliek melns
Un nekļūs viņš
Nemūžam gaišs.

1979

I