J   2024.

*****

Ja tev nav ko teikt, tad klusē,
Tikai tukšu nevāvuļo,
Jo neviens jau nesapratīs,
Kāpēc tavi putni lido.

Jau sauleszaķiem ķepas mīlīgākas,
Jo siltumā tie kļuvuši ir saulaināki;
Jau putnu balsis paliek skanīgākas,
Jo rīti veras arvien dzidrāki;
Un arī ļaužu sejas smaidīgākas,
Jo sagaidījušas ir pavasari.

jau atkal visu plēš

tas vējš kas apkārt strauji pūš
un uz visām pusēm grūž
kaut kur tajā veļa žūst
kaut kur arī koki lūzt

kad reiz mierā būs!

lai jau izžāvē un lauž
lai jau izgrūsta un pūš
gan jau kaut kad pieklusīs
un vairs nežāvēs un negrūstīs

vai tad tas ir vējš?

J

*****

Jau kājas auju
Un vēl pēdējo reizi apskauju,
Lai aizietu
Un zaudēto pamestu,
Bet par atmiņu
Uzlieku skūpstu -
Tik ledaini aukstu,
Lai sāpēs pati neizkustu.

J   2023.

Jau atkal cirpēju dancis virpuļos,
Un skatītājas aitas mēkšķēs:
Tur katrs cirpējs jauki gorīsies,
Un aitas kustīgāko meklēs.
Bet, lai cik akurāti katra aita blēs,
Par uzvarētāju kļūs vecais cirpējs.

Jau gājputniem es pamāju uz atvadām,
Tik lutina vēl laiks ar dienām siltajām,
Ar savām lapu sirdīm dzeltenām
Man bērzi nobirs rudenī zem kājām.

Bet drīz jau viss tiks salnu mutēm saltajām,
Un auksti vēji gramstīsies gar rokām,
Tad lietus līs ar savām lāsēm apnikušajām,
Un vilksies vakari līdz tumšām rītausmām.

Es varu nogurt no tām dienām pelēkajām
Un ļauties bezjēdzīgām domām;
Bet darbošos ar savām adāmadatām,
Jo ceru ziemu sagaidīt ar kupenām.

J

jo tu ej un nāc un aizej
ielej nes un aiznes
dzer un dzer un izlej
ko nu raudi tajā traukā
aizej atnes ielej

un par to ir atkal jādzer
jo tu atnāc ej un aizej
kad vairs nav kas traukā
ieraud atnes saka iedzer
paliek tie kas nelej

....
jau pingvīni ar makškerēm
pa ledu klejo
un glābēji tos trakos zvejo
cik katrs ir no viņiem
prātā tērēts
lai maksātu ar dzīvībām
dēļ dažām sīkām zivtelēm
nu labi - savu izbaro
bet kāpēc par to atbildīgs
jau glābējs

J   2022.

jūrā saule nogrima
un arī ūdens satumsa
tikai viļņu gali
viegli šļupstēja

jūrā mēness spīdēja
un debess tajā vizēja
tāpēc putu runas
nakti klusēja

jūrā vējš ieskrēja
viļni bangās pamodās
atkal ūdens čalas
putās pļāpājās

Ja nevaru sadot pa purnu,
Tad vismaz drosmi izrādu -
Lai celtu tautas pašapziņu,
Rakstu patriotisku dzeju,
Un sevi apspiest neļauju,
Jo cīnos par mūsu Latviju.
Es daru, ko varu un protu,
Lai švesiem to neatdotu.

jau steidzas siena laiks
stārķi rugājos pastaigājas
ēdamo atraduši

jau zemenes sarkanas
izrāda savus gatavos sānus
aicina garšīgas

jau zeltojas druvas
rudzupuķēs un magonēs
laukmales rotājas

jau apskārt skraida
jaunās stirnas un zaķīši
mazuļi izauguši

jau saules ritenis
nogriežas skopāku apli
dienas īsinājas

jau mana vasara
sniedzas uz rudens pusi
bagāta kļuvusi

Jau atkal sniegs ir nokusis
Un peļķes, zemes pleķi,
Visapkārt tāpēc pelēks viss,
Un Ziemassvētkos dubļi.

ja es būtu tā kā cīrulītis mazs
es tev ausī saldi vīterotu
ja es būtu tā kā gulbis balts
es pie tevis cēli piepeldētu
bet esmu tā kā vētrasputns
lai pie tevis vējos trauktu
un esmu tā kā ērglis stiprs
lai no posta ligzdu nosargātu

jau biežāk salnas našķojas
un stārķi klusi aizlaižas
jau lapas raibas krāsojas
un arī dzērves pulcējas
tā rudens klusi ierodas
un lietus birst kā asaras
cik žēl ir siltās vasaras

ja sevi necienīsi
nevienam nelīdzēsi
un ja vēl citiem iztapsi
tiem tikai līdzi čīkstēsi
bet ja pareizi darīsi
tu patiesi dzīvosi

Jā, mēs savus tikai sitam, bet svešus paglaudām,
Jā, jo esam uz ceļiem nospiesta un bailīga tauta.
Uķi – puķi, ka tik svešzemniekiem nenodaram pāri,
Uķi – puķi, ka tik savu kangaru varu nenogāžam.
Jā, jo mums ir pienākumi vairāk, nekā tiesības,
Jā, jo patiesību nevēlamies - mēs paklausīgi esam.
Uķi – puķi, bagāti kungi, eiropa, krievi un amerikāņi,
Uķi – puķi, jo varenos mīlam, mēs - vergu dvēseles.

Jau pļavās stārķi aši bakstās
Un dzērves nekaunīgi bļaustās
Un mākoņi tin sauli savās segās
Un naktīs paliek arvien vēsāks
Un arī vasara jau izplūst asarās
Jo laika lokā gadalaiki mijās.

Jau dzērves pļavās pārojas
Un strazdi vados šūpojas,
Jo naktis strauji saraujas
Un dienas paliek garākas.

Bet ziema tam vēl pretojas
Un sniegs ar salu aizstāvas:
Vēl peļķes ledū aizvelkas
Un siltas drēbes valkājas.

Bet sniegpulksteņi šūpojas
Un upes plūdos skalojas,
Jo pumpuri jau sparojas
Un zāle laukā spurojas.

Tā atkal pavasaris ierodas
Un mana zeme atmostas,
Jo gana garas snaušanas –
Ir jāceļas un jārīkojas!

jau zinu
kā dosi
ne pilnu
pie devu
un daru
ko varu
kad mani
pa dzīsi
pus tukšu
es ņemšu
ar varu
ko gribu
un visu
aiz sevis
no vākšu
jo būšu
jau tevi
uz mūžu
pa metis
bez elpas
kad raudi
tik skaļi
ka likās
es gaidu
lai krīti
bet klusi
no zudi
tu pati

J   2021.

Jau visur pļavas, meži zaļi,
Un arī augļu dārzi ziedos,
Bet mani pārņem skumjas,
Jo vientulība pavasaros
Un vasarās, un rudeņos,
Un ziemās, visos svētkos,
Jo, kopš uz paradīzi aizgāji,
Es bieži raugos mākoņos.
Tur tavai dvēselei ir viegli,
Bet man ir grūti gadalaikos,
Jo atstātas tik mīļas atmiņas,
Kad saulē, lietū, mēnesgaismā,
Vai arī smagos brīžos atceros,
Kā mīļi apskāvušies sapņojām
Par tālām vecumdienām kopā.
Bet pēkšņi piemānīja debesis,
Un, nu jau tik daudz garus gadus,
Es viena pati raugos zvaigznēs,
Un tu tās dāsni met man lejā,
Bet es jau sen neko vairs nevēlos.

Jauka svētdiena,
Bet ārā aiz loga,
Jo tā ir citiem -
Laimīgiem.

Man ir tāda pati
Kā sestdiena,
Vientuļa -
Ar aizvērtu logu.

Ja kapeiku pie kapeikas neliksi,
Pie rubļa netiksi.
Ja krāsi – varbūt bagāts paliksi.
Liekas, ja nauda būs,
Arī laimi nopirksi.

Ja savu prieku ar otra prieku
Mīļi kopā saliksi,
Tu laimīgs būsi - bēdu nejutīsi,
Jo tādu bagātību
Par naudu nenopirksi.

Jubilejas baloniņš
Pasprucis
Un lido brīvs
Ilūzija
Striķis īss

Baloniņu aiznes vējš
Saplosīts
Patiesības mirklis
Blakus
Ērkšķu krūms

ja vīrietis saka
ka vēlas tavu atbalstu
tad sievietes problēmas
varbūt tobrīd vien kaprīzes

ja vīrietis saka
tu muļke nesaproti
jo viņš tevi lutināt cenšas
darāt visu lai otru aizvainotu

ja vīrietis saka
ka tu viņu negribi
jo atkal ir galvas sāpes
sieviete kāpēc to nedzirdi

ja vīrietis saka
ka esi jau apnikusi
tu pati noliedz savu Venēru
un ļauj viņam pazaudēt Marsu

jebkuri bara atbalstīti līdzekļi
ir likumīgi bezatbildībai un korupcijai
prezidentam premjeram un ministriem
un deputātu neaizskaramībai
jo slēpjas novazātā vārdā - demokrātija
bet tautai tajā ir gan verdzība
gan monarhija anarhija
gan ļeņinisms-staļinisms fašims
jebkuram pienākums ir ievērot
to prasības un parādsaistības
tā likumīgi iznīcinot savu tautu
jo katram atļauts kritizēt
un sūdzēties par visu slikto
bet zaudētas ir tiesības to visu izlabot
jo diktatoru iespējams ir novākt
bet ievēlēto baram grūti izdarīt kaut ko
P.S. noguru no patiesības zināt to
“ja vēlēšanas varētu ko izmainīt
tās aizliegtu ar likumu”
un tāpēc padodos jo es jau esmu
demokrātiskajā verdzībā
bet man no tās vairs nav kur sprukt
šajā humānisma pārņemtajā pasaulē

J   2020.

......
Jauci sniegpārslas
Ar ievu ziediem,
Sajutu vēsumu sirdī.
Bārstīji ziedlapas,
Kriti uz ceļiem,
Lai neatstāju.
Notraucu pārslas.
Atmiņu skaistumu
Saminu dubļiem,
Pāri ievu ziediem,
Nosalusi aizgāju.

....
Jau nojaušu,
Ka esmu apnicīga,
Jo gaidu katru sarunu,
Un mīļu nesteidzīgu glāstu.
Man vajadzīga tava uzmanība.

Jau sajūtu,
Ka kļūstu kaitinoša,
Jo samulsinu tavu prātu,
Tam esmu pārāk sarežģīta.
Vēl meklē savu īsto mīlestību.

J   2020.

......
jūtu ka kaulainā
apkārt grabinas
klusi piezogas
skaļi atkāpjas
manos smieklos
izkapts netrinas

jūtu ka kaulainā
vilina slazdos
kaut kā negribas
tikai tās slimības
roku rokā sadodas
cilpās mezglojas

jūtu ka kaulainā
rotaļās mānās
sunīšus skrienam
paslēpēs ejam
es knapi velkos
tā tikai spēlējas

J   2019.

J   2019.

J 1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

Jau koki pliki,
Skaļāk vārnas ķērc,
Čirkst zvirbuļi
Pa kailiem zariem.

Man rokas salst,
Un dvašas mutuls
Strauji gaisā kāpj,
Drīz snigs...

Jau rudens?
Cik ātri skrēja dienas,
Pat steigā aizmirsts
Tika spalvaskāts;

Vairs nerakstīju dzeju,
Jo bija pavasara skurbums ievās
Un kaislas mīlas vasara.

Bet tagad – rudenī pēķšni
Man vientuļi sāp...?

Ja tev naudas
Nav ne graša,
Nedomā, ka
Zudis viss.

Bet, ja nav
Tev tautasdziesmas,
Tad tu esi
Ļoti nabadzīgs.

Neej garām
Tautasdziesmai,
Mācies viņu,
Nosargā.