JUMURIŅŠ

    Reiz kāda raiba taurenīte lidinājās parka malā, meklēdama sulīgu lapu biežņu. Atrada. Viņa tur atstāja oliņas un aizlidoja.
    Tikko izšķīlies, kāpuriņš Jumuriņš kāri grauza kāda auga lapas. Kad kopā ar brāļiem un māsām nograuza vienu augu, viņi pārlīda pie nākamā auga un atkal nākamā, un turpināja baroties. Ar katru dienu viņi kļuva arvien dūšīgāki un dūšīgāki, un pūkaināki.
    Kad kāpuriņi bija kārtīgi pieēdušies un augumā apvēlušies, māte Daba viņiem pačukstēja, ka drīz pienāks laiks meklēt vietu, kurā iekūņoties, un to, ka turpmāk būs jāuzmanās arī no cilvēkiem un ceļiem.
Kāpuriņu vairs nebija tik daudz, cik sākumā, jo barošanās laikā daļu apēda putni un vardes, bet daļa pa lapām aizgrauzās uz citu pusi.
    Tā nu atlikušo kāpuriņu bariņš sarunāja, ka rāpos uz tuvumā redzamo māju ar verandu. Tikai Jumuriņš nolēma negaidīt, bet doties projām jau tagad un atrast kādu īpašu vietu. Pārējie centās viņu atrunāt no šīs bezjēdzīgās rīcības, bet velti. Kāpuriņš Jumuriņš apņēmības pilns aizrāpoja īstenot savu sapni.
    Zāle nebija augsta, jo nesen pļauta, un bija jāuzmanās no nesavāktajiem stiebriem. Vienu mirkli viņam uzmācās šaubas, vai dara pareizi, jo gaisā lidoja putni un kaut kur tuvumā lēkāja vardes. Bet tie paši, ceļā traucējošie un saķepušie, zāles kumšķīši bija kā jumtiņi, kur patverties – arī labi.
    Jumuriņš pamanīja čertkājainu spalvainu radījumu, kurš purnu nolaidis skrēja uz viņa pusi, bet apstājās pie koka, apostīja to, pacēla savu kāju un apšļakstīja koku. Radījums, mēli izkāris, turpināja doties kāpuriņa virzienā, bet tālu netika, jo viņam līdzi vilkās šņorīte, aiz kuras kāds to aizrāva projām. Cilvēks un suns! Kāpuriņš Jumuriņš, kurš bezbailīgi lūkojās briesmām acīs, šoreiz bailēs satrūkās, tad nomierinājās un nolēma doties viņu virzienā.
    Cilvēks ar suni aizgāja tālāk, un Jumuriņa priekšā zālē iznira taka. Tā bija ērti gluda, un kāpuriņš pa to turpināja rāpot tālāk, kad pēkšņi zeme sāka dunēt. Viņam ātri tuvojās mazāks cilvēks un blakus garām noblākšķēja kaut kas smagnējs. Tikko neuzkāpa un nesamina Jumuriņu, kurš saprata, ka šis vieglais ceļš ir vēl bīstamāks par zāli, pa kuru nu jau atkal rāpoja tālāk.
    Vēl spīdēja saule, kad uznāca plāns lietutiņš. Kāpuriņš atdūrās pret krāsainu stabu.
    “Kas tu esi?" viņš vaicāja.
    "Esmu Varavīksne," krāsas atbildēja, "bet, kas esi tu, pūkaini?"
    "Esmu kāpuriņš Jumuriņš, kurš dodas meklēt kādu īpašu vietu, kurā iekūņoties un pārlaist ziemu," viņš braši atbildēja un turpināja, " varbūt tu redzi tādu, jo esi augstu izliekusies."
    "Nezinu, ko tev vajag, bet ar otru galu stāvu kādas mājas pagalmā. Varbūt tas ir tas, ko tu meklē?" tā atbildēja.
    Kāpuriņam notrīsēja sirds: "Jā! Bet, kā es tur nokļūšu?"
    Varavīksne viņu skubināja: "Ja tu ātri pārrāposi mani kā tiltu, nokļūsi tur.”
    Jumuriņš, cik nu spēja, rāpoja – traucās pāri. Uz beigām Varavīksne kļuva arvien nedrošāka, bet viņš centās, tikai nepaguva līdz galam. Varavīksne izgaisa un kāpuriņš krita zemē. Viņš ievēlās kuplā lapainā krūmā un saprata, ka ir paveicies, kad palūkojās apkārt: tā bija tā pati vieta, par kuru stāstīja Varavīksne.
    Kāpuriņš Jumuriņš sātīgi paēda un vēlreiz apskatīja apkārtni, kurā bija plats pagalms ar lielu apstādījumu laukumu. Viņa ticība un neatlaidība bija ļāvusi nokļūt vēlamajā vietā. Kāpuriņš turpināja baroties, līdz laiks kļuva vēsāks, un arvien biežāk lija lietus.
    Te, kādā saulainā rudens pēcpusdienā viņš ieraudzīja, ka ilgi stāv vaļā pagraba durvis un mērķtiecīgi šķērsoja pagalmu, kur to gandrīz sabrauca mašīna, bet paveicās. Labi, ka viņu vēl putni nepamanīja.
    Kāpuriņš ierāpoja pagrabā, kas bija plašs un sauss. Tur neglabāja dārzeņus un ievārījumu burkas, bet dažādas salūzušas lietas: krēslus, kastes, velosipēdu bez riteņa, lielu katlu un vēl kaudzi mantu, kuras te stāvēja ar novēlējumu - varbūt vēl noderēs. Lielākā daļa bija pārklātas ar zirnekļa tīkliem.
    Kāpuriņš Jumuriņš satika arī pašu Zirnekli, kuram izstāstīja, kā šeit nokļuva. No viņa uzzināja, ka šajā pagrabā vienmēr pārziemoja vairāki kāpuri, kuri te atceļoja no tālienes - tādi paši nemierīgi kā Jumuriņš. Arī šogad jau vairāki bija iekūņojušies ziemas miegā.
    Zirneklis vēl stāstīja, ka pagrabu regulāri vēdināja arī aukstā laikā, bet viņš zināja drošas vietas un Jumuriņam ierādīja vienu no vēl divām atlikušajām. Zirneklis uzvedās kā tāds viesnīcas pārvaldnieks, kurš izvieto viesus. Kāpuriņš paklausīgi aizrāpoja uz norādīto vietu un tur iekūņojās.
    Apmierināts par paveikto viņš aizmiga līdz pavasarim, kad atkal kādu dienu pagraba durvis ilgi stāvēja vaļā. Ārā sildīja saule, un kāpuriņš Jumuriņš pamodās, izstaipījās un čaula pārplīsa – viņš sevi nepazina.
    Novēlās uz grīdas, bet Zirnekli nekur nemanīja, tad viņš uzsauca: "Paldies!" Neviens neatsaucās. Jumuriņš aizrāpoja līdz saules staram, kurš ātri izžāvēja jaunos spārnus un viņš, notiekošajam neticēdams, izspurdza pagalmā. Tur skraidīja mazāko cilvēku bariņš.
    Viens no viņiem iespiedzās: “Tauriņš! Tauriņš! Raibs tauriņš!”
    Visi mēģināja viņu noķert, bet Jumuriņš paslēpās ziedošā pavasara puķu dobē. Nomierinājās, apskatīja sevi un atcerējās, ko māte Daba bija stāstījusi par pārvērtībām, jo nu, jau kā tauriņš Jumuriņš, jutās ļoti izbadējies. Viņš mēģināja grauzt lapas, bet nekas neizdevās. Turpat blakus vilinoši smaržoja – tie bija ziedi ar savu gardo nektāru.
    Jumuriņs ziņkārīgi lidinājās pa apkārtni, vēl aizvien uzmanīdamies no tiem, kam viņš garšo. Viendien atkal saules klātbūtnē nolija plāns lietutiņš. Netālu no krūma, zem kura paslēpās tauriņš, pēkšņi parādījās Varavīksne, un viņš, ilgi nedomādams, izlidoja mitrajā gaisā. Samirka, bet tomēr kaut kā līdz tai tika.
    “Sveika, Varavīksne! Vai atceries mani?” tauriņš Jumuriņš vaicāja.
    Tā aplūkoja slapjo kukaini ar raibajiem spārniem un teica: “Nē!”
    Jumuriņš paskaidroja: “Esmu tas pats kāpuriņš, kuram tu palīdzēji nokļūt vēlamajā vietā, tikai nu jau izšķīlies kā tauriņš.”
    “Ai, cik jauki!” Varavīksne bija sajūsmā, “man prieks, ka paspēju palīdzēt, bet arī tagad drīz iztvaikošu.”
    Un viņš steidzās stāstīt: “Jā, toreiz veiksmīgi nokritu vēlamajā pagalmā, tikai nepaguvu pateikt, paldies!”
    “Lūdzu!” atbildēja zūdošā Varavīksne.
    Lietū samirkušais tauriņš Jumuriņš saulē izžuva un turpināja lidināties no zieda uz ziedu visu pavasari un arī vasaru.
    Reiz viņš dzirdēja kā raibs tauriņš citiem tauriņiem stāstīja par kādu traku kāpuru, kurš bija devies meklēt ko īpašu. Šis pats tauriņš viņu dēvāja par muļķi, kuram vajadzēja ko vairāk nekā baram. Viņš uzsvēra to, ka tāpat ir bezrūpīga dzīve, un nebija nekur tālu jārāpo, un varbūt tas kāpurs sen jau ir apēsts.
Tauriņš Jumuriņš stāstniekam pielidoja klāt un pačukstēja: “Esmu tas pats muļķis, bet piepildījis savu vēlēšanos,” un, to pateicis, aizlaidās.
     Apjukušais tauriņš saprata, ko satika. Viņš atcerējās, ka arī gribēja doties Jumuriņam līdzi, bet nobijās. Tagad tauriņš zināja, ka īstais muļķis bija viņš pats ar savām bailēm un bez sapņiem, bet labi, ka laiku nevar pagriezt atpakaļ – ne jau visiem veicas.

"PASAKAS  PIEAUGUŠAJIEM"