K   2024.

*****

Krīt lietus taisnās vīlēs
Un peļķēs mezglos sasienas.
Tas sašuj mani spilvendrānās
Un gremdē miega spilvenos.

................

kad dzirdēju jautājumu
ko šodien darīju
tad smiedamās atbildēju
ka savu slinkumu staipīju
un nākamo saņēmu
ar tajā jau izteiktu izbrīnu
vai tiešām taisnību sacīju
un tad nu es stāstīju
kā šodien pa māju
no stūra uz stūri to izklāju
un tad jau vairs nejautu
ne smilšainu strīpu
ne putekļu kārtu
ne arī kur netīru trauku
vai norautu aizkaru
vai arī ko citu tādu
kas tajā vēl traucētu
un tad es nu dzirdēju
viskvēlāko lekciju
par lietu pareizo kārtību
par sievietes sūtību
un vēlamo rīcību
bet sarunu pārtraucu
un sakopu visu
kad pati to gribēju
jo nevienam es neļauju
ar viņa uzraukto degunu
mērīt manu putekļu biezumu
un apsaukāt arī par nevīžu
jo es pati savu
patieso vērtību veidoju
ne vien ar ikdienas skrietu
vai citiem ko mīlu vai satieku
bet arī ar pašai sev veltītu
laiku un atpūtas prieku

*******

kā lai to zinu
ka ne visu nopirkt es varu
bet daudz varu dabūt
ka mīlestību nevaru nopirkt
ka draudzību nevaru nopirkt
bet varu dabūt pa purnu
kad dzīvību nevaru nopirkt
kad veselību nevaru nopirkt
bet varu dzīvot dzīvi tik veltu
par naudu ko krāju
vai niekos ko tērēju
jo nevaru dabūt
un nevaru nopirkt
sev prātu
kad raušot nejūtu sātu
par ko tad es domāju
un ko tad es ceru
kad visu ko vācu
es dzīvot vēl varēju
bet nu jau par vēlu
jo pārdevu
to ko sev nevaru iegūt

*****

Kad ziemas saltums lēnām atkāpjas,
Jau gaisā smaržas paliek dzidrākas,
Un putnu čalas arvien skaļākas,
Jau sniegpulksteņi vējā šūpojas,
Un kokos pumpuri jau sparojas.
Kad palu ūdeņi vēl noskrienas,
Jau stādi asnojas uz palodzes,
Kad bērzos sulu teknes saurbtas -
Jau zeme pavasarī gozējas.

K 

*****

Kāpēc jūrā ūdens ir sāļš?
Tāpēc - lai zivis nebojājas.
Un kāpēc jūra ir dziļa?
Jo kalni izkāpa uz sauszemes.
Bet kāpēc upē zivis vēl dzīvas?
Nu, kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?
Es nezinu atbildi,
Kāpēc upē ūdens bez sāls,
Jo neesmu jau Dievs!

Bet tikmēr kalnus drupina vējš
Un arī jūra kļūst seklāka
Līdz, kamēr vairs nebūs
Ne kalnu, ne dzeramā ūdens,
Jo starpā vēl cilvēks,
Kurš visu to posta un izmanto tā,
It kā viņš būtu šo pasauli radījis.

......

kā vērtīga mācību grāmata atveras rīts
un visu dienu tās lapas es šķiru
daudz lasu bet mācos ko gribu
un vakarā acis un grāmatu aizveru ciet
un tā ik dienu es kā pirmklasnieks
jo nakts to piever tik mazliet
un tajā vienmēr gaida eņģelis
kurš iesaka kā lapas atkal tālāk šķirt

.......................

Kaimiņmeita gauži raud,
Savu pūra lādi atverot;
Nepietiek, ka precinieki bēg,
Arī sen jau pūru kodes ēd.

*****

Kad piesmēja manu dziesmu
Ar nelabiem vārdiem
Es viņa mandolīnai
Uzlēju tinti
Mēs atbildējām viens otram
Ar saplēstiem traukiem
Vai zini cik gultā pēc tam
Bija labi
Jau dziedājām abi
Ar vēl sliktākiem vārdiem
Jo mandolīna skanēja falši

K   2023.

ko tu man iebāzi kabatā
jo noderēs
vai maizi ēšanai
nē tu man ieliki kabatā
sauleszaķi
jo noderēs dvēselei

kāpēc svietmaize krīt ar desu uz leju
lai maizi nenosmērētu
kāpēc nokritušu maizi paceļu un noskūpstu
lai svētība nezustu
kāpēc to kritušo desu aizmetu
lai sevi pasargātu
kāpēc uz svietmaizes uzlieku citu desu
lai maizi apēstu

ko nu kliedz
un ko nu brēc
labāk klusē
nelien citu dvēselēs

ko nu rauj
un ko nu plēs
labāk valdies
ļaunu sējot dvēselēs

ko nu ņem
un ko nu dod
nekas neslēps
melus tavā dvēselē

ko nu lien
un ko nu velc
turos pretī
neiekļūsi dveselē

Kas skaidrā prātā sirdī sēž,
Tas iereibušam mēli griež;
Kam nekaunīgu prātu spiež,
Tas tikai citiem laiku šķiež.

Kā būt, kad jēga zūd,
Un gribasspēka maz?
Tad nepietiek, ka stumj,
Ir pašam jāsaņemas iet.

Kā sapīts zirgs ar pinekļiem,
Nu kaut kur mīcos vienaldzīgi:
Ne palikt gribas,
Ne aizbēgt varu
No savas pēkšņās vientulības.

Šeit nestāstu par mocekļiem,
Bet gan par sasodīto dzīvi -
Par savu dumjo prātu
Un iespējamo bezcerību,
Un klusēju, lai sāpes nerādītu.

Kāds apraksta sausu lāsi,
Bet citi tur lasa par plūdiem;
Kāds raksta par mūžīgo sauli,
Bet pārlasa citi par tuksnešiem;
Kāds daudz ko par sevi raksta,
Bet citi to lasa un sevi tur rauga;
Kāds raksta par gataviem riekstiem,
Kad izlasa citi, tie nosoda badu;
Kāds saraksta pareizi gudri,
To novērtē citi ar paceltu pirkstu.
Tā visi to lasa, bet visi nesaprot visu,
Ko viņu dēļ masveidā pieraksta citi.

kļūdu sākumam
robežas trauslas
jo acīm neredzamas

kļūdas ir dzīve
rupjas un sāpīgas
jo nekur nezūdošas

kļūdas ir ticība
labajam ļaunajos
jo stipras ir cerības

kļūdas ir izeja
citādam sākumam
jo vienmēr ir iespējas

Kas tevi traucē savā zemē dzīvot!
Vai brīvības maz?
Vai atbildība daudz?
Vai parādi žvadz?
Vai valdība žņaudz?

Ak - tas nežēlīgais kaimiņu karš?
Ak, bailes no okupantiem!
Ak, bailes no migrantiem!
Ak, bailes no protestiem!
Ak, bailes no pašiem!

Bet, mēs turpināsim:
Latviju mīlēt,
Latviski runāt,
Latvijā palikt,
Latvijā strādāt.

Un nevajag vainu meklēt svešos,
Un pietiek žēloties,
Un pietiek muļķoties,
Un pietiek naidoties,
Un pietiek baidīties.

Kad pienāks laiks, un tas ir jādara,
Jo kopā vajag vienoties,
Jo kopā vajag rīkoties,
Jo kopā vajag pretoties,
Jo kopā vajag izdoties.

Jo tautas pazemošana ir apnikusi!
Kad brīnies cenu kāpumā,
Kad brīnies mājokļa rēķinā,
Kad brīnies ziņās internetā,
Kad brīnies savā makā!

Kamēr latvieši ir diezgan drūmi,
Tikmēr krievi visur optimisti;
Kamēr latviet's knapi galā tiek ar mazu zemi,
Krievam viņa plašajā ir vienmēr šauri;
Kamēr latviet's labo savu sadauzīto sili,
Tikmēr krievs jau svešā silē iekārtojas ērti.

Kā notiek vēlēšanas?
Nu tā pati vecā nauda
Žvadz jau jaunā maciņā.
Tikai tauta atkal raugās
Sava tukšā maka dibenā.

kā vērtīga mācību grāmata atveras rīts
un visu dienu tās lapas es šķiru
daudz lasu bet mācos ko gribu
un vakarā acis un grāmatu aizveru ciet

K 

Kad dzīvoju tik veltīgu laiku,
Man nav, ko jums vērtīgu piedāvāt.
Es tikai jums varu manu
Nekam nevajadzīgo dzeju atstāt.

Kad dzīvoju tagad tik veltīgi tērētu laiku,
Man nav, ko jums vērtīgu piedāvāt,
Jo varu savu nekam nevajadzīgo dzeju,
Kladēs sarakstītu, mājās plauktā turēt.

kaut kur zili lini pūst
no tiem balti krekli žūst
tāpēc melni sviedri līst
jo visapkārt darbi svīst

Katru rītu izraušos no gultas
Un katru rītu pieceļos no poda,
Katru rītu skatos spogulī un sveicinos:
“Labu rītu, jauku dienu, vecā maita!
Cik tu vienmēr esi brīnišķīgi skaista:
Spoža tā kā saule un mīlīga kā mākonis,
Vēl skraidi tā kā zivis ūdeņos,
Un vērtīga kā gardi vīni svētkos,
Vēl lustīga kā meita Jāņos
Un labsirdīga tā kā Ziemassvētkos ...”
Un vēl un vēl es slavēju, cik esmu laba.
“Muti nomazgā un izbeidz gorīties!”
Pacietību zaudē spogulis.

kāds atkal laiku lauza
un ekonomists skaita
kā svešu naudu taupa
tā sagrozītā stunda

kāds tikai neizskaita
cik ļauna tā vai laba
jo ļaudis jāpamoka
tā tikai nieka stunda

Katram savas jūtas, sāpes, prieki dzīvē ir,
Katrs arī kaut ko visiem stāstīt māk.
Tikai dzejnieks vienkārši nav piedzimis,
Tam ar laiku rakstīšanas talants nāk.
Kādam tas jau jaunībā, kādam tikai briedumā,
Tāpēc katram dzejniekam savs lasītājs,
Kuram patīk maiga dzeja, kuru tikai rūpes māc.
Tā liela drosme savas domas citiem sniegt,
Un vēl sabiedrībai spēt tās pienācīgi novērtēt.

Klusums manā sirdī,
Apkārt skaņa dzīvē,
Esmu savā tukšumā
Kādā svešā pasaulē.

kliedza kurmis
slazdi klusēja
nedzirdēja dabas aizstāvji
nogrima kuģis
ziedi peldēja
ļaudis pasaulē raudāja

Ko šeit vēl nezinu, vai vēl nesaprotu,
Bet tīrumu uzart noteikti neprotu.
Vienīgais, ko saprotu un, ko protu -
Darīt to, lai savu zemi par naudu izvarotu.

kurš meklē tas atrod
un varbūt par vēlu
jo kaut ko iegūst
bet nenožēlo

jo varbūt tas
kurš neko nemeklēja
to neguvis
palika skrienot

Kad es gribu izteikt prāta domas,
Tad man vārdi rindās vārsmuļojas;
Jo es nemācījos rakstīt dzejas,
Un uz parīra tās rindeņojas.

Kurš daudz runā,
Tas maz dara –
Tā deputātu vara,
Kam svarīgāka vārda
Nevis darba skaņa.

Tiem tauta čīkstoša
Un runām traucējoša;
Nu ko lai tādu pasaka,
Lai paliek klusējoša,
Kad valstvīram ir daļa.

Kalna pakājē paiet man mūžs
Un tajā kāpj citi
Bet mani tas atpakaļ stumj
Es arī tur gribu
Bet visiem vietas tur nav

Kalna pakājē paiet man mūžs
Kad tajā kāpj citi
Bet visiem vietas tur nav
Un viens otru
No kalnas slepeni lejā tie grūž

Kalna pakājē paiet man mūžs
Lai tur uzkāptu citi
Kuri noripo lejā un naidīgi kauc
Un vēl aizrāda
Man ka te lejā vien nejēgas ir

Ko nu tikai čīksti
Ko nu sūdzies visu laiku
Kas jau atkal nav tev labi
Ej tak’ tu pa gaisu
Ņemu savu slotu
Aizlidoju prom uz citu pusi
Sūdzies čīksti raudi
Paliec vien ar savu gaudu
Man vēl tik daudz labu lietu
Jāizdara dziedi tu vai raudi
Man jau arī reizēm slikti
Neatzīšos ne par kādu naudu

K   2022.

ko lai tagad daru
ja nu tevi neizturu
pacietīšu brīdi

ko lai es tev saku
nerādīšu nepatiku
pametīšu strauji

ko tad īsti gribu
neklausies tu mani
nedzirdēšu sevi

Kas bija - bijis,
Tur neder ielāps,
Ko viens grib salāpīt.
Jo vienmēr šaubas māc,
Kad otrs kādreiz bija nodevējs.

Kamēr raibi kungi manu tautu, brīvi nicināja,
Melni zirgi zelta gaili augstos ratos vizināja.
Bet, reiz veļu laikā, visa tauta cīņā stāja
Un Daugavā tos nešķīsteņus grūda.

Bet vēl aizvien te tumšus viļņus upe jūrā sūta,
Un atkal mana latvju tauta pastaliņās skraida.
Tik, nu jau savādāki kungi veļus kaitināja,
Jo pašu bāleliņi lepni ratos traucas.

kur nu pasaulē skriesi
kas tur sagaida labāks
tikai kā grasis mētāsies
kamēr kaulainā savāks

labāk paliec tu mājās
kur esi sev saimnieks
jo nav par ko žēloties
un viss vēl nav pārdots

dzīve var mainīties
ja nebēgsim projām
un veiksim ko spējam
jo spēks mūsu rokās

VĀRDA SPĒLĪTE
Kad domāju un izdomāju,
Bet pārdomāju.
Tad sanāca, kā sanāca -
Neviens nepanāca.
Kā skrēju, tā aizskrēju
Un nevienu nenoskrēju.

Man jau reiz gāja, kā gāja -
Viss grīstē sagāja.
Bet varēt jau varēju,
Tikai atkal neuzvarēju.
Jo spēlēdamies spēles spēlēju
Un visu nospēlēju.

Kāds ar manu gribu viltīgi spēlējas
Un maldu mākoņi neganti savelkas;
Bet nu jau saprot, ka veiksmē alojas,
Jo topu zibens, kas negaisā atbrīvojas.

Koša varavīksne rotā pelēkās debesis.
Pelēkais kā balta lapa, kurā zīmē savus
Ziedus, ceļus, dzīvniekus un cilvēkus –
To, kas tavā prātā.
Tājā zīmē savas bildes,
Nevis to, ko rāda citi.

Pelēkās debesis rotā koša varavīksne.
Pelēka kā drūma krāsa, kurā krāso savas
Zvaigznes, sauli, mākoņus un mēnesi -
Tā, kā jūti sevī.
Tajā krāso savas krāsas,
Nevis tā, kā saka citi.

Kronberga kaķi mežā gāja:

Pieci kaķi savas astes cēla
Un nevienu koku neatrada,
Jo tiem pļāpas svarīgākas bija,
Kurā kokā malku nemanīja.

Pieci kaķi savas astes sita
Un nevienu koku nenocirta,
Jo tiem katram sava doma bija,
Kurš, par kuru gudrāks tika.

Pieci kaķi astes nolaizīja,
Nogurušās ķepas izstaipīja,
Jo tur, mežā, nepareizie koki bija;
Plītī uguns murrāt negribēja.

kad es tevi vai tu mani
un mūs abus nedzirdēja
jo tu mani neatradi
kāds mūs abus sameklēja
tad tu mani un es tevi
bet mūs abus neredzēja
un es tevi nesatiku
jo mūs abus pazaudēja

kā es jūtos
ko es vēlos
par to nezūdos
kaut kā sitos
kaut kur ņemos
visur pieviļos
bieži solos
visiem mānos
melos sapinos
klūpu veļos
krītu gāžos
eju neceļos
it kā cenšos
tikai kļūdos
tāpēc padodos
neko savos
neveiksmīgos
soļos nemācos

Kam man dzīvība,
Ja nav brīvība.
Kam man brīvība,
Ja nav taisnība.
Kam man taisnība,
Ja nav cerība.
Kam man cerība,
Ja nav dzīvība.
     .......
Ja nav dzīvība,
Kam man brīvība.
Ja nav brīvība,
Kam man taisnība.
Ja nav taisnība,
Kam man cerība.
Ja nav cerība,
Kam man dzīvība.

klājas balti miglas vāli
gaudo vilki klaiņo bēgļi
baltā sērsnā ķeras kājas
sārtas pēdas apiet mājas

KOPŠ PASAULES DZIMŠANAS
BIJĀM BRĪVI
BALTI PIE BALTIJAS JŪRAS
LATVIEŠI
SEPTIŅUS GADU SIMTUS
MĒS BIJĀM BAURI
IEKAROTI
PALĪDZĒJU SAGRAUT
PADOMJU SAVIENĪBU
DABŪJĀM BRĪVĪBU
UZ ĪSU BRĪDI
LAI PAŠI SEVI VERDZĪBAI
ATDOTU
ES NEBALSOJU
PAR EIROPAS JŪGU
TO PAVEICA CITI
LAI TAGAD KAUKTU
PAR NEAPDOMĪBU
AICINU TAUTU
UZ CĪŅU
BET PAŠI VIEN VAINĪGI
MŪŽĪGIE VERGI
JO VIENS NAV KAROTĀJS
KAMĒR VARAS VĪRI
SADALA PŪLI
UN IR JAU PAR VĒLU
PAR SVEŠU NAUDU
MEKLĒT
PASAULĒ TAISNĪBU

Kur lietus pūš, un vējš kur līst,
Stāv dubļos pērnais sniegavīrs
No metāla un plastmasas
Līdz nākamajam gadam izturīgs.
Drīz puteņi to kutinās,
Bet tam tas viss ir vienaldzīgs -
Vai atkal parkā liks,
Vai atkritumos izmetīs.
Jo ziemas brītiņš ir tik īss,
Un nav nekādas nožēlas
Par to, ka blakus kādam pelēkam
Smej baltā sniegā sniegavīrs.

Katru darba dienu maļu vienu un to pašu:
Modinātājs, tualete, duša, brokastis
Un ceļš uz darbu sabiedriskā transportā.
Strādāju, cik spēju - daru, daru, daru.
Dienas beigās izvelkos caur lielveikalu
Un atkal sabiedriskā transportā uz māju.
Vakariņas, TV ziņas, izskrienu vēl datoru
Un tad jau beidzot gultā krītu,
Lai no rīta atkal klausos modinātāju.

Katru darba dienu maļu vienu un to pašu:
Tik uz darbu, tik uz darbu eju.
Frizieri un manikīru
Izskrienu pa pusdienlaiku.
Vēl jau vajag satikt arī kādu ārstu,
Tad nu šefam laiku ubagoju.
Kā es priecājos par brīvdienu,
Lai tad izgulētu savu nogurumu
Un kaut kad arī rosītos pa māju.

Gaidu savu algas dienu,
Lai tad katru grasi izplānotu
Un vēl samaksātu rēķinus.
Tā nu velku savu dzīvi  –
Varbūt sagaidīšu pensiju.
Kā es apskaužu to sapucēto dāmu,
Kurai dārga mašīna
Un braucot viņa krāso lūpas.
Ko nu žēlojos, man jāsteidzas uz darbu. 

kad mani apraks
varbūt būs akmens pie kapa
bet tikmēr pats kādu veļu
gan pret kalnu
gan uz leju
savu dzīves ceļu
bet var būt kaklā pakārts
un līdz tai upei neaizeju
tāpēc ka esmu par slinku
lai akmens pazustu
jo gribu lai mani apraktu
ar to nastu

Kas tajā namā ir tāds
Vai pa to logu ir izlecis kāds
Lejā jau bruģis ir savādāks
Un neviens tur nepiestās

Kas tajā namā ir tāds
Kas neļauj aiziet augstumā
Jo no bruģa ir jāatvadās
Un jādodas pie vainīgā

Kāpēc kāds var piedzerties
Un darīt otram pāri!
Kāpēc nav kur patverties
Un dzīvot savu dzīvi?

Kā! Ko darīsi?
Dzīvosi un mīlēsi –
Sevi un mūs visus.

Augsi, ziedēsi un briedīsi,
Raudāsi un smiesies –
Pārdzīvosi citus.

Vēl jau kaut ko paveiksi:
Kaut ko uzcelsi,
Un kaut ko arī nojauksi.

Tikai vienaldzīga nekad nebūsi,
Jo mums - tādu cilvēku, kā tevi,
Vajag daudz un ilgi.

Kā! Ko darīsi?
Dzīvo, mīli –
Esi.

kad katram savs lupatu deķis svarīgāks
kad pieci latvieši stājas septiņās rindiņās
un matu skaldīšana notiekas jo burbuļa prāts
bet varbūt mums visiem jādzīvo saticīgāk

Kad es gribu izteikt prāta domas,
Tad man vārdi rindās vārsmuļojas;
Jo es nemācījos rakstīt dzejas,
Un uz parīra tās rindeņojas.

ko tu gribi
lai ir labi

kas ir labi
lai tu gribi

ko tu vari
lai tu dari

ko tu dari
lai tu vari

kas tu esi
lai tu esi

kūp cigarete
kvēli
kad kautķermenis velkas
tasē lēni
ja būtu kundzei viņa
tievās kājas
tad rumpis neslīdētu
krēslam pāri
un kūku nenospiestu
nobaroti pirksti
lai pelnus
sajauktu ar nāvi

Ko tu glupam iestāstīsi
Viņš tik savu domu zina
Ko tu bagātajam nemaksāsi
Kad no tava maka savu pilda
Ko tu nabadzībai padarīsi
Vai ar pieri visās sienās skriesi
Tikai dusmās apkārt bļausi
Ka par laupītājiem nebalsosi
Varbūt viņu vietā stātos
Tikai neiebalsos deputātos
Jo tev aizmugure nav tik stingra
Arī dzīves priekša nobružāta
Neesi arī cūka krājkasīte
Kurā naudu bāzt lai pirktu
Tāpēc glupie basām kājām
Prātvēderi kurpes maina
Izmanīgi bagātnieki mīda visu
Ādas savos peļņas zābakos
Nepateicība ir alga darbojoties
Sasodītos tautas kalpos
Sēžu mājās spļauju griestos
Domāju kā tikšu bagātniekos

K   2021.

Kad sapņu tiltu pamatos smiltis,
Tad visus ātri aizskalo šaubas,
Un šie sapņi gabalos salūzuši
Tikai traucē doties uz priekšu.

Savācu sagrauto tiltu lauskas,
Kādus laboju, sapņoju jaunus
Ar stabiliem pamatiem, arī no
Akmeņiem, ko samētā skauģi.

Nu jau daudzi sapņi ir piepildīti,
Jo tagad rūpīgāk veidoju tiltus,
Bet tie, kuri velti izšķērdē laiku,
Paliek atmiņu smiltīs ierušināti.

Krāsns murrā kā kaķis,
Un manā istabā jauki.
Es raugos, kā svece
Šūpojas spilgti,
Un ir mierīgi -
Silti.
Pie loga grabinās vējš
Un klaudzina lietus.
Ar mani ir uguns
Dzīvības liesma,
Un ir mierīgi -
Silti.

Kopkrājums - "KLUSUMS"

Katru rītu vēli jauku dienu,
Pretī sūtu savu gaisa buču,
Tikai nesagaidu tavu glāstu
Un es ilgodamās lēni vīstu:
Kaut kur eju, kaut ko daru,
Kaut ko ceru, tikai skumstu.
Saprotu, ka zogu tavu laiku,
Man ir jāiemācās pacietību,
Tikai jūtu, ka es spītā kaistu,
Savās domās projām zūdu.

Kamēr pāri saule spīd,
Latviet’s tajā skatās, īd
Tikmēr, kamēr lietus līst -
Latviet’s līdumu sāk līst.

Līdzko ūdens mutē nelīst,
Latviet’s atkal lokās, čīkst,
Tikmēr svešā ēnā salīkst,
Arī savu tautieti sāk nīst.

Latviet’, gana citu ... līst,
Gana svešiem naudu lūgt.
Celies kājās, pietiek ložņāt,
Laiks reiz atbildīgam kļūt.

kaķis murrā klēpī
asaras
pil zvēra kažokā

pele nomirst slazdā
asinis
pil siera gabalā

kaķis medī peles
slazdi
paliek tukšā

slēpju savas asaras
visi
paliek bešā

K   2021.

kredītu ņemu
ubagoju
pārdodu pērku
atdodu
svešu pircēju
meklēju
tirgoju savu
valsti

ierēdni klausu
kukuļoju
strādāju dalos
padodos
meloju redzu
nerunāju
tautas nākotni
slepkavoju

lasu rakstu
muldu
ēdu guļu
nedomāju
esmu biju
nomiršu
kapam zemi
zagšu

Kamēr svešās dzīvēs līdīs tavs deguns,
Pašam ziņkāres sāpēs locīsies augums,
Un sev, savai dzīvei, paliks tikai dibens.

Kamēr tev staltumā grozīsies augums,
Nolūzīs ne viens vien svešais deguns,
Tā arī neuzzinājis, kur tavējais dibens.

Kas var būt briesmīgāks
Par kašķīgu stulbeni
Jo kamēr tu strādā
Tikmēr tas gudrais
Neko nedarot visu
Pasauli jau piebļāvis

Kas var būt briesmīgāks
Par pārliecinošu stulbeni
Jo kamēr viņu dzirdi
Un izpildi komandas
Viņš ar tavām rokām
Jau visu ir sagrāvis

Kas var būt briesmīgāks
Par apzinātu stulbeni
Jo viņa aitām ir gani
Bet ganiem savi suņi
Kurus izrīko saimnieki
Un arī ne gluži gudri

Karstu sirdi, stipru dūri
Ierindā stāj zemessargi;
Savu Tēvu zemi mīlēdami,
Tautas patrioti: vecāki un jaunieši.

Brašu soli, stingru stāju
Stalti soļo zemessargi;
Modri sargādami savu valsti,
Plecs pie pleca, tā kā mūris – cieši.

Gudru prātu, gaišu skatu
Brīves cīnītāju mantinieki;
Varoņgarā izaugušas jaunas,
Drosmīgas un izglītotas paaudzes.

K   2020.

.......
Kāpēc nepiedzimu par putnu,
Kam dāvātas plašas debesis?
Bet esmu tikai zemes rāpulis
Brīvajam putnam par barību.

Bet reizēm putns tik piekusis,
Vēlas palikt zemē, lai staigātu,
Jo debesis apnīk ar plašumu
No visa tā, ko lidojot redzējis.

Tas reizēm grib kā tas rāpulis,
Kas kādu zemē kritušo putnu,
Rāpodams satiek, lai paēstu.
Neviens vēl gaisā nav palicis.

Redzu sapnī, kā spārnus vēršu.
Varbūt esmu debesīm dzimis?
Man reiz ir jākļūst par tauriņu,
Jo lidot radīts arī kāds rāpulis.

.........
Kāpēc vajag kaut kur traukties,
Skriet par citiem raudāt,
Ļaut par sevi smieties?
Man vajag kādreiz apstāties,
Jo zemeslode ir tik apaļa,
Ka varu no tās novelties.
Man tikai lēnāk jāsāk iet,
Un nav līdz zemes malai jāskrien.
Aiz horizonta diena noriet,
Bet varu arī apgriezties,
Un saules lēktā diet.

Kopkrājums - KLUSUMS

....
klīstu pa māju
kaut ko daru
kaut ko kārtoju
neko neizdaru
it kā kaķi aiz astes velku pa zemi
bet kaucu es pati
jo kaķa nagi
saskrāpē sirdi
es meklēju tavu
azoti siltu un mīļu
ko lai es viena bez tevis daru
kad vairs nevaru
izturēt savu vientulību
ak tu
mans mīļais veli
ko lai es daru

......
Kāds jautāja netā:

Kas tavuprāt laimi nosaka,
Vai mīlestība, vai nauda,
Vai pietrūkst kā cita?

Es atbildēju netā:

Laimi ģimenē nenosaka,
Vai nu tā ir, vai nu tās nav(a).
Tajā ir jūtas un sapratne,
Vai nu kvēle, vai klusēšana.
Abi laimes virzienā raugās,
Vai nu redz, vai nesaskata.
Laime ģimenē ir mīlējama,
Vai nu kopj, vai paši iznīcina,
Bet nauda ir pavarda malka,
Vai nu pieejama, vai jāatrod cita.

......
ķirši zied
un sniegs snieg
viss baltumā stieg
ķiršiem ir auksti
sniegs uzkrīt salti
pārslas un ziedi balti
ziedlapas birst
sniegpārslas irst
vienīgā cerība nemirst

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

.......
Kamēr tiecamies pēc mantas,
Un meklējam, kur vēl tā atrodama,
Mēs izniekojam dārgo laiku.
Par dzīvi saucam viltus vērtības,
Un kļūstam egosti vientulībā -
Tik izvēlīgi vienā, otrā, trešajā,
Mēs ceram, ka vēl paspēsim,
Un krustu šķērsu skrienam,
Bet nemanāmi vecums pienāk,
Un pēkšņi skaudri saprotam,
Ka blakus tikai tukša vieta.
Par vēlu vientulības atziņa,
Ka lielā laime, visa bagātība -
Mīlestība atrodama cilvēkā,
Bet mantu vajag tik, cik gana,
Lai pietiktu līdz mūža galam,
Gan sev, gan mīļotajam.

K   2020.

...........
Kuru satikšu ātrāk?
Tavas rokas vai puteni?
Kas zin, ko izlemsi,
Vai tālāk dēdēsi,
Vai drīz kādu apskausi?
Es tikai minēšu,
Jo dzestrumā jutīšu,
Kurš pirmais apņems,
Manu vientuļo augumu,
Vai tas būs tavs siltums
Vai sniegpārslas pārklās.
Es pagaidīšu.
Mana tālruņa nummurs ...

......
Kur esi princi?
Tu zirgu krāso,
Vai mani meklē?
Bet gadu kumeļi
Aizauļo tramīgi.
Laikam vienalga,
Toņi nav svarīgi,
Sirmi vai balti,
Lai tikai jātnieks
Tajā sēdētu stalti.

......
kāds reiz rakstīja
visi ir vienlīdzīgi
bet kādi ir vienlīdzīgāki

es dzīvoju vienlīdzīgi
jo līdzinos cik vien spēju
strādāju maksāju nodokļus
nopirkt ferrari es nespēju
tādā laiski sēž meitene
un nokrāso lūpas
esmu vienlīdzīga
brīdī
kad braucu uz darbu
un tramvajā atspulgā
skatos uz viņu
krāsoju lūpas

Kopkrājums - MANU DOMU PIESKĀRIENS

.....
Kāpju pa kāpnēm,
Klūpot pakāpienos,
Bet atpakaļ neskatos.

Cik ilgi atpūsties,
Uz kuru pusi doties,
Jebkurš var izvēlēties.

Citiem palīdzu rāpties,
Bet atlaižu pieķērušos,
Velkošus lejā atgriezties.

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

.....
Kad cilvēks dzīvoja, strādāja un kļūdījās,
Vienmēr bija kāds, kas viņu apspļaudīja.
Kad apklusa darboņa mute un sirds,
Atviegloti uzelpoja pārējo sirdsapziņas.

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

Kāpēc jāmeklē otra ābola pusīte?
Kāpēc ne ābols - apaļš un vesels?
Kāpēc kopā jāsalīp tikai ar rētām,
Ja blakus var ripot bez sāpēm?

K   2019.

K   2019.

K   1990-tie gadi

kā sārtas asinslāses
manas dienas aizpil
un naktīs bieži nezinu
tās ir asinis vai asaras
kas man pār vaigiem rit
jo šajā rūgtā dzīves bezdibenī
tās vienādi salkani sāļas ir

K   

K   1980-tie gadi

(pusaudzes dzejoļi)

Klusa migla zemi sedz,
nogurums manus plakstus ver.
Drēgnumā jūtos izšķīdusi,
pārvērtusies mākonī,
kas augstu virs zemes sauli sedz.
Iestājas tumsa,
un pelēks mitrums visu sevī tver.
Nu viss, nu beigas jau ...
Kas tas?
Man viegli plakstus skar,
un viegla vēsma mani sašūpo.
Ai, vējš! Ai, ai! Tas vējš!
Es nolīstu pār zemi.
Veru acis –
izklīst miglas raganas.

Kā vārds pret vārdu
Skan,
Kā zieds pret ziedu
Tvan.
Tā liktens kopā tev un
Man.

Ķēpīgs sniegs zemi ar debesīm sajauc –
Vairs neredzu taku, viens vienīgs haoss;
Bija ciets pamats zem kājām,
Nu tupu kupenā līdz vidum.
Balts pūķis – lipīgs un mānīgs
Ar slapjām pārslu ķetnām
Mani no pasaules noslēpj.
Kūņojos dziļajā sniegā
Līdz saulstars mani atrod.
Slapja un nosalusi,
Līdz pēdējam nervam izmisusi,
Es pieceļos klajuma vidū
Balta un izturējusi.

Kā izteikt savas skumjas;
izdejot, izzīmēt, izdziedāt?
Bet varbūt iekalt akmenī
un apbērt ar zemi?
Bet varbūt rast
par ko priecāties?

Kad lietus logā sitas,
Un vēji kokos kliedz,
Vai nāksi tu pie manis,
Vai durvis slēgt man ciet?
Kas zin, vai ieradīsies?
No lietus tev būs bail.
Un klausos šonakt viena,
Cik stipri lietus līst
Un vēji garām skrien.

K

1980-tais gads (manas bērnības dzejoļi/miniatūras - pirmie mēģinājumi)

         Klusu! Pagaidi, lūdzu! Paskaties taču sev visapkārt! Nu re, kāda maiga sniegpārsliņa uzkrita Tev uz deguna! Vai tad tas ir tik slikti? Paskaties uz to eglīti! Viņa kā sirma večiņa tup visa klusuma vidū. Tu steidzies? Nav laika? Vai tiešām nedzirdi, kā milzīgs, pūkains tīģeris ļēpato pāri, pēc sniega izslāpušiem, laukiem? Nejūti? Nav nekā?
          Izmet taču tos krekšķaino mašīnu trokšņus un steidzīgo cilvēku domas no galvas! Paskaties sev visapkārt! No zilsmagi mīkstajām debesīm krīt tikpat maigi sniegpunktiņi. Uzliec kādu uz savas pļāpīgās mēles, lai varētu kaut uz brīdi apklusināt vārdu dzirnas. Izkusa! Un Tu jau atkal klabi šajā klusumā.
          Kādēl man stāsti par robotiem, kad jāmācās koku un sniega valoda. Tu jau atkal savu.
          Paņem sev kaut ko līdzi, vai arī tiem pašiem sniegpunktiņiem ļauj sakrist Tavā sirdī.
          Tu par mani smejies? Nesaprati …

1980.gada ziema