Reiz
kāda Trauku Lupata nolēma, ka nav nekāda kalpone un turpmāk traukiem muguras
neberzīs. Lupata muka laukā no rokām, pavirši mazgāja un kādu dienu sapelēja.
Saimnieks to izmeta atkritumos. Tur jau gulēja izēsta Konservu Bundža un
izdzerta Piena Paka.
"Čau,
mūsu pulkā!" tās uzrunāja Trauku Lupatu.
"Fū!
Kā te smird!" Lupata saviebās.
"Tu
pati nelabi od," atbildēja Piena Paka.
Tai
piebalsoja Konservu Bundža: "Smirdi tu. Es nesmirdu - es ožu pēc zivīm. Tā
ir atšķirība."
"Kā
varu smirdēt, ja ūdenī mazgājos?" sašuta Trauku Lupata.
"Nu,
ja tev būtu korķis un būtu aizskrūvēta, varbūt būtu savādāka," jauno
kaimiņieni mierināja Piena Paka.
Pukš!
Miskastē iekrita Caura Zeķe. "Pē! Kur es esmu nokļuvusi! Miskastē,
vai?" tā uzreiz taisīja brēku, "tikko biju Veļas Mašīnā! Un jau
izmesta ārā? Kur mana māsa? Kāpēc tā nenāk? Negribu palikt viena! Ārprāts, kāda
te smirdoņa!"
"Atslābsti!
Neko vairs nesaglābsi. Laipni lūgta miskastē!" Zeķes runas plūdus
pārtrauca Miskaste, "cik te cauras zeķes nav mestas - nevar ne saskaitīt.
Ne tu pirmā, ne pēdējā."
Caurā
Zeķe ieskatījās dziļāk: "Es te neesmu viena? Tā jau domāju, ka esmu nokļuvusi
sliktā kompānijā – smirdīgā."
"Nesprēgā,
nu! Vai tad aizmirsi, cik pati biji saožama pirms mazgāšanas?" Miskaste turpināja,
"es to zinu, jo tādās zeķēs man staigā garām."
"Smaržīga
tu esi - tas tiesa," pamanīja Piena Paka.
Tere!
Tere! Tere! Tere! Miskastē sabira gruži. Tie salīda visur un purpināja: “Atkal
Miskaste!”
Viens
Gruzis paziņoja: "Es esmu no pilsētas galvenās ielas. Mani bezkaunīgais Zābaks
atnesa un vēl riebīgāka Slota saslaucīja, un kaut kas līdzīgs Lāpstai iemeta
šeit!"
"Mēs
esam smiltis no taciņas," atsaucās pārējie gruži.
Trauku
Lupata purinājās: "Es tagad esmu netīra!"
"Te
jau neko tīru un veselu vai labu nemet," stāstīja Miskaste, "tāpēc
jau man visu laiku jāpacieš visvisādas gaudas."
"Es
jau pie aizpildīšanas zināju, ka ar laiku kļūšu atkritums," teica Konservu
Bunža, "tupu un nežēlojos."
Caurā
Zeķe dusmīgi no sevis notrauca smiltis. Piena Paka bija apmierināta, ka tai
sāni gludi un nekas uz tās nepalika.
Pukš!
Un atkal miskastē iekrita vēl viena Caura Zeķe. "Kas te par vietu?" tā pavaicāja.
"Miskaste!"
iebrēcās pirmā Caurā Zeķe, "bet tu neesi no mana pāra, tikai līdzīga! Kur
mana māsa? Un kur tava māsa?"
Otrā
Caurā Zeķe atbildēja: "Nezinu. Es jau sen biju viena un katru reizi ar
citu līdzīgu zeķi pārī. Vienmēr tikai pa mājām. Kad Saimnieks gāja ārā, viņš mūs
novilka un iemeta veļas kastē, izmazgāja un atkal vilka, atkal novilka un tā pa
apli es dzīvoju. Tagad esmu veca,
izdilusi un caura. Viss."
"Jā,
ne tu pirmā, ne pēdējā ..." domīgi novilka Miskaste, "vienīgi pirmā,
kura savu likteni tik mierīgi uztver."
"Kādu
likteni, ko tu muldi! Kas notiks?" turpināja brēkt pirmā Caurā Zeķe.
"Jā!
Kādu likteni!" piebalsoja Trauku Lupata, savējā liktenī jau vīlusies.
"Es
te visus tik ilgi paturēšu, kamēr būsiet man līdz kaklam, tad jūs kopā izmetīs
Lielajā Miskastē. Pagaidām vēl neesmu pilna, tāpēc draudzējieties, kamēr ir
laiks. Bet no savas pieredzes zinu, ka gadījumos, kad ož pēc zivīm, mani iztukšos
ātrāk," Miskaste izskaidroja situāciju.
"Kā,
ātrāk? Nesapratu! Man likās, ka šeit palieku uz visiem laikiem - šajā
smirdīgajā sabiedrībā," neapmierināti ierunājās Trauku Lupata, "ne
jau tāpēc izlikos, ka esmu nekam nederīga."
Bļunkš!
Tās runas laikā iekrita tukša Trauku Mazgājamā Līdzekļa Pudele. "Es visu dzirdēju!" tā paziņoja, "tevi
Saimnieks jau sen gribēja izmest, jo slikti mazgāji. Viņš visu vainu lika uz
manu šķidrumu."
“Jā,
dzirdēju,” Trauku Lupata atzinās, “tikai cerēju, ka mani noliks kaut kur malā
un tā es tur gulēšu – mūžīgi. Jā, mani nolika malā un paņēma citu, bet biju
mitra un sapelēju. Kļūdījos, bet es cīnīšos – šeit nepalikšu!”
“Ha!
Ha! Ha! Ha! Ha!” smējās Miskaste.
“Vai jūs
zināt, kas ar mums notiks?”, iečirkstējās kāds Smilšu Grauds, pārtaukdams
Miskastes smagos smieklus.
Ziņķārīgs
klusums. Varēja dzirdēt kā rosījās Saimnieks. Krānā šļācās ūdens, grabēja
trauki, svilpoja Tējkanna.
Smilšu
Grauds turpināja: “Mūs izmetīs Lielajā Miskastē. Tur priekšā būs kaudze ar tādām
nederīgām lietām kā jūs. Tur būs liels troksnis un smaka. Katra sūdzēsies par
savu neveiksmi un slikto sabiedrību. Katra stāstīs, ka reiz bija neaizstājama
un vērtīga manta.”
“Kā tu
zini?” vaicāja Trauku Lupata, “būtu zinājusi, būtu strādājusi.”
“Tas
tevi neglābtu,” sarunā iesaistījās Miskaste, “ar laiku nolietotos un nonāktu
te.”
Bladāc!
Miskastē iekrita tukša Alus Pudele. “I-ik! Kur es esmu?” tā pavaicāja un,
atbildi nesagaidījusi, aizmiga.
“Nu,
re! Kad nokļūsim Lielajā Miskastē, tad pa to parakņāsies kāds vīrelis ar garu
nūju. Izbakstīs visus Miskastes Maisus, izlasīs tukšās pudeles, kā piemēram, to,
kura tikko iekrita. Pārējos visus izbērs Miskastes Mašīnā ...” ar skarbo realitāti
iepazīstināja Smilšu Grauds.
“Murrrgi
...” ieņurkstējās Alus Pudele, pastūma malā Konservu Bundžu, iegrozījās ērtāk,
nolika savu kaklu uz abām Caurajā Zeķēm un sāka krākt, “hrrr, hrrr, hrrr ...”
Zeķēm
nebija, kur sprukt, jo vienā pusē oda Konservu Kārba, bet otrā pusē uz tām
gulēja Alus Pudele. Abas vienā balsī stāstniekam vaicāja: “Kā tu to visu zini?”
“Vienkārši.
Esmu miskastēs jau kuro reizi. Iepriekš tiku līdz Miskastes Mašīnas kravas
kastei, bet, kad mašīna uzsāka braukt, izbiru zemē. Nāca zābaki, pielipu, nobiru
priekšnamā, mani saslaucīja un esmu te,” Smilšu Grauds izstāstīja savu pēdējo ceļojumu.
Visi
reizē smagi nopūtās tā, ka nočaukstēja Miskastes Maiss, kuru sagrāba Saimnieka
rokas.
“.. vai
tu jau šķiro atkritumus ..” televizorā skanēja reklāma – kā atvadu vārdi
Miskastes viesiem. Smilšu Grauds zināja, ka ir mūžīgs, lai kur tas nokļuva. Tam
bija žēl, ka atkal nepaguva izstāstīt par dinozauriem. Nekad nevienu tas
neinteresēja. Katram savs liktenis vienmēr bija svarīgāks.