KAIMIŅSĒTAS

    Reiz ilgi, ilgi stāvēja kāds augsts koka žogs, kuram, cilvēka auguma augstumā, nevarēja redzēt pāri. Tas atdalīja divas kaimiņsētas.
    Elza un Ansis varēja lepoties ar savu rūpīgi kopto īpašumu. Precīzo līniju dēļ kaimiņi un viesi to salīdzināja ar pils apstādījumiem. Viens otrs asprātis vēl pajokoja – viena nezāle un galva no pleciem nost. Zelma un Māris dzīvoja bezrūpīgāk. Tā vietā, lai trakotu pa dārzu, pāris lasīja grāmatas, vai arī Zelma kaut ko darināja. Viņu dobes bija izravētas paviršāk, zālājs spuraināks, bet vienmēr zaļš, pat vislielākajā karstumā. Abiem netraucēja arī nezāļu josla gar sētu. Zelmai patika veidot ziedu pušķus, tāpēc tiem bija papildinājums ar smilgām, zvaniņiem un citiem savvaļas augiem. Bet Elzas pils pagalma pusē pie žoga visas nezāles bija izravētas un zālājs rūpīgi nopļauts. Vienīgais, ar ko viņa cīnījās, zobus sakodusi, bija tās nezāles, kuras neatlaidīgi spraucās dēļu šķirbās no otras puses. Elza ātri saprata, ka aizrādīt kaimiņiem par nezālēm nav vērts. Tā Zelmai bija kā puķu dobe, un, vasarās, savās dzimšanas dienās Elza saņēma krāšņus ziedu pušķus - saliktus no dārza puķēm un nezālēm. Zelmai bija talants. Kad Elza tādus pasniedza citiem, apdāvinātie un viņu viesi izdvesa – vai! cik skaisti!
    Žogs jutās omulīgi, jo bija paveicies ar debespusēm: sakoptā puse pret ziemeļiem, bet aizaugusī pret dienvidiem. Lai gan tas jau sen bija uzlikts, platie dēļi izskatījās stipri. Žogs bija pieradis pie tā, ka Elza no dēļu šķirbām izskrubināja visas nezāles. Tam patika Zelmas pļavas ziedu smarža, un kā vējā to kutināja tīteņu ziedi un smilgu gali. Kaimiņi viens otru žogam pāri neredzēja, tikai juta, kurš no viņiem otrā pusē rosās, bet viesi bieži aizrādīja, kāpēc nav izzāģēti vārtiņi. Ansis ar Māri tikai atsmēja, ja sievas liks, tad taisīs. Viņi viens pie otra reti staigāja, tāpēc Zelma ar Elzu ne dzirdēt negribēja par žoga postīšanu. Nekādi vārti! Pietika ar to, ka tikai pieklauvēja pie tā skanīgā dēļa, kuru abas sievietes nejauši bija atklājušas, un kaimiņi ātri vien visu vajadzīgo sarunāja.
    Zelma apbrīnoja Elzas neatlaidību un pacietību. Kā kaimiņi ironizēja - Elzai atkal dibens gaisā. Viņa ravēja, stādīja, pārstādīja un pagalms izskatījās stingri noteikts kā matemātikas grāmata. Zelma atzina, ka viss ir glīti, bet viņai labāk patika savs pļavainais pagalms, kurā nebija jābaidās nobradāt dobju malas. Tajā krāšņi auga pļavu puķes, tāpēc līdz Jāņiem, kad Zelma darināja skaistus vainadziņus, netika pļauts, izņemot takas vajadzīgajos virzienos un apkārt dobēm. Līdz pēteriem Māris ar izkapti to smukumu nopļāva, tikai atstājot platu pļavas joslu gar žogu.
    Gadu no gada, bija ieviesusies tradīcija, ka vairāki kaimiņi Jāņus svinēja Anša un Elzas pils pagalmā, kurā saimnieks bija uzmūrējis akmens kamīnu un iekārtojis vietu ugunskuram. Plašajā lapenē vietas pietika visiem - arī dancošanai. Kaimiņi par to slavēja Ansi un Elza lepojās ar savu vīru. Kad vīrieši jau bija krietnāk iesiluši, Ansis atkal sāka stāstīt, kā pats mācījās būvēt kamīnu ... Otrā dienā Elza klusībā novērtēja postījumus un pēc svētkiem jau atkal bija dibens gaisā. Pēc vienas dienas darba nekas vairs neliecināja, ka vairāki žvingulī uz sirsniņmājiņu devušies taisni pāri dobēm un ka bērni izraustījuši puķes. Tajā malā Elza rozes nestādīja, tikai viengadīgas puķes. Siltumnīcā vienmēr gaidīja rezerves stādi, jo viņai viss bija izrēķināts - arī svētku un ballīšu zaudējumi. Bija reizes, kad Elza paņēma velēnu gabalus no Zelmas nezāļu lauka, lai kādā stūrī sev iekārtotu dabas dobi, savukārt, Zelma drīkstēja griezt viņas puķes saviem pušķiem.
    Laiks ritēja, ritēja un visi kļuva tikai vecāki. Arī žogs, kurš it kā mazliet zemē ielīda, no Zelmas pļavas puses dēļu gali sāka bojāties, bet kopumā tas stāvēja stingri, jo pareizā laikā cirsti koki.
    Tā, ar laiku, Elzai vairs nepietika spēka cīnīties ar nekaunīgajām nezālēm žoga dēļu šķirbās. Meita no tā nevajadzīgās noplēsa un māti mierināja sacīdama, lai jau aug, jo, redz, cik gleznaini izskatās vīteņi ar savām ziedu taurītēm. Ne tā kā viņas bērnībā - plika dēļu siena. Ciemodamies mazbērni dzenāja bumbu, kuru bieži atsita pret žogu, jo tā mīksti atleca. Tāpēc bumba tika gan mesta, gan sperta tā, it kā žogs arī būtu spēlētājs. Lielākā daļa puķu dobes jau bija kļuvušas par zālāju, tāpēc bumbošanai vietas bija diezgan, bet kaimiņu pusē nezāles auga kupli jo kupli, jo Zelmai bija grūtības ar staigāšanu un arī rokām mazāk spēka. Cik nu Māris spēja, tik arī kopa plašo sētu. Reizēs, kad ieradās dēla ģimene, visi kopā sakopa māju, smiedamies - lai večuki neapaug ar sūnām un peles nepaklūp. Pēc tam puikas aizskrēja pie kaimiņpuikām žoga otrā pusē spēlēt bumbu. Tēvs ar dēlu pārbaudīja sausos zarus kokiem un krūmiem, bet no lietām salaboja to, kas labojams. Tikmēr Zelma ar vedeklu sagatavoja līdzi ņemamo cienastu. Vakarā kaimiņi jautri paciemojās Elzas pils pagalma lapenē, bet otrā dienā abu sētu ciemiņi aizbrauca.        Māris zāli vēl aizvien pļāva ar izkapti. Kā vienmēr, līdz Jāņiem, viss pagalms ziedēja un smaržoja, un nu jau arī kādu laiku pēc pēteriem. Līdz augustam pagalms bija izpļauts ar to izņēmumu, ka tur, kur agrāk sāka pļaut, jau atkal atauga pļava, bet līdz rudenim Māris ar to visu tika galā.
    Kādā ikdienišķā ziemas dienā Zelma raudzījās logā, aiz kura bija redzams ar baltu sniega segu apsegts pagalms. Tas saulē vizuļoja kā ar briljantiem nosēts – ļoti skaisti. Mārim vairs nepietika spēka izrakt visas takas, tikai noslaucīja lieveni. Labi, ka reizi pāris nedēļās dēls vai vedekla atveda produktus. Pilni divi ledusskapji un saldētava. Māra ziņā bija centrālapkures katls. Malku vajadzēja vienīgi kamīnam, bet viņš jau bija parūpējies, un par to liecināja glīts pagaļu krāvums verandā.
    Todien Zelma jutās dīvaini - kaut kāds spiedīgs smagums krūtīs. Viņa izcepa ābolu plātsmaizi, un vakarā abi ar vīru ilgi pie kamīna uguns atcerējās visādus viņu pašu un kaimiņu kopējās sadzīves notikumus. Arī to, kā Ansis ar Māri saderēja uz šamapaniešiem vai alu, kurš pirmais tiks pāri žogam. Uzvarēja slaidais Ansis, pilns ar dadža pogaļām. Visu vakaru kaimiņi dzēra šampanieti. Vīri klusi pukojās, ka labāk Māris būtu uzvarējis. Viņi tagad dzertu aliņus, nevis to burbuļsuslu, par kuru sievas bija sajūsmā. Atmiņas bija daudz, tāpēc pāris vēlu aizgāja gulēt.
    No rīta Zelma nepamodās, bet žogs ar to dienu vēl ilgi krakšķēja.
    Elza dzēra savu rīta kafiju un labpatikā lūkojās caur logu. Tur pagalmā akurāti izšķūrētas takas. Viņa nodomāja, ka tas sniegs varētu palikt ilgāk, jo no tā rozēm labāk. Ansis no šķūņa nesa malku kamīnam. Pie vārtiem atskanēja zvans, Elza nospieda automātisko pogu, un pa tiem ievēlās kaimiņu Māris – viss ar sniegu nobridies un ar asarām acīs.
    Pēc sievas bērēm Māris aizbrauca dzīvot pie dēla. Viens pats šeit vairs palikt negribēja. Viņam viss atgādināja par Zelmu.
    Tajā gadā ziema ar sniegu neskopojās. Žogs juta, ka piesnigušās nezāles to stipri nospiež. Dēļu šķirbas bija aizaugušas ar vīteņiem un to turēja savā varā. Žogs saprata, ka tam zemē saspuvušie stabi kļuvuši nestabili – tas nebija uz labu.
    Māju pārdeva un pavasarī ieradās jaunie saimnieki – ģimene ar diviem pusaudžiem. Visi čakli ņēmās tīrīt pagalmu: izzāģēja vecākās ābeles, sastādīja jaunas un likvidēja nezāļu joslu gar žogu. Jaunā kaimiņiene arī mīlēja kārtību un izraustīja nezāļu atliekas no dēļu šķirbām.
    Žogs juta, ka sācis ļodzīties. Līdzko stiprāks vējš, tam bija arvien grūtāk pretoties. Kādā pavasara vētras virpulī žogs, ar skumju blīkšķi, nogāzās Elzas pils pagalma pusē.
    Elza un Ansis tobrīd lūkojās caur logu un sprieda par trako vēju. Viņi abi redzēja žoga krišanu. Ansis tikai piebilda, ka laikam pienācis vecums un visam ir savs laiks.
    Žogs gulēja zemē un zināja - nu ir beigas. Daudz gadus tas krietni stāvēja starp šīm divām atšķirīgajām, draudzīgajām kaimiņu ģimenēm, kuras sazinājās, izmantojot skanīgo dēli. Tam patika abi pāri: viena kaimiņiene nežēlīgi kasīja un bakstīja, lai atbrīvotu no nezālēm, bet otra kaimiņiene gar to lasīja tādas pašas nezāles saviem puķu pušķiem. Abi vīrieši pie žoga pienāca tikai tad, ja vajadzēja pasaukt kaimiņu – pieklauvēja pie skanīgā dēļa. Jā, un bija arī smieklīga reize, kad abi vīrieši sacentās tam tikt pāri. Kurš toreiz uzvarēja? Žogam pēkšņi likās, ka jūt ziedu smaržu ...
    Jaunais kaimiņš, ar Anša atļauju, nokritušo žogu sazāģēja malkā, bet Elzai nepatika skatīties uz jaunās sētas pusi. Tajā vietā ar veco koka žogu bija nolūzusi abu pagalmu kopīgā un atšķirīgā pagātne.
    Žogs, pa gabaliņam vien, pārvērtās oglēs un  izkūpēja gaisā jauno kaimiņu Jāņu ugunskurā, jo viņiem vecais koka žogs bija tikai malka.