KATRAM  SAVA  EGLE

    Vāverēni Špuks un Muks bija uzrāpušies egles galotnē. Tur abi ar apbrīnu raudzījās apkārt. Zem viņiem bija vēris, kurā šalca vējš, un tam vienā pusē skrēja upe, bet citur to turpināja mežs.
    “Špuk, tev patīk mūsu egle?”
    “Jā, Muk! Tā ir tikpat mīļa kā mamma.”
    “Jā,” piekrita Muks.
    “Kad izaugšu liels, man arī būs sava egle,” jūsmoja Špuks.
    “Man arī,” piebilda Muks.
    “Un tā būs augsta, bieza un pilna ar čiekuriem,”  sapņoja Špuks.
    “Manējā arī,” teica Muks.
    Špuks atcerējās par mammu un ierosināja doties lejā - uz mājām. Tā, nu, abi draiskodamies atgriezās dobumā.
    Mamma atviegloti nopūtās: “Es jau baidījos, ka būsiet zemē nolēkuši.”
    “Nē, mammu, mēs rīt atkal kāpsim galotnē,” teica Špuks.
    “Jā, jo tur ir tik skaisti!” jūsmoja Muks.
    “Labi, labi,” atbildēja mamma, “tikai nekāpiet lejā. Jūs vēl esat mazi un varat neatrast savu egli.”
    Otrā rītā Špuks un Muks priecīgi devās uz galotni. Ausa saule. Abi tupēja bez elpas. Cik tas bija skaisti! Visa pamale atvērās ar gaismu. Uzspīdēja saule, bet drīz jau to aizsedza mākoņi.
    “Špuk, kas tas!” iebļāvās Muks.
    “Nezinu,” novilka Špuks.
    Pa meža ceļu vērim tuvojās skaļi rūcoši briesmoņi. Abi sabijās un devās lejā, bet mamma nebija mājās. Tad, nu, viņi metās savās rotaļās, neko nedzirot, kas notiek apkārt. Nogura un aizmiga.
    Atgriezās mamma: “Cik labi, ka jūs te esat. Vēlreiz atgādinu: nekāpiet lejā no egles.”
    “Jā, mammu,” vāverēni atbildēja un izlīda no dobuma uz tam piegulošā zara. Vēri tricināja dīvainas skaņas.
    “Špuk?”
    “Jā, Muk!”
    “Vai tu dzirdi?”
    “Jā!”
    “Man liekas, ka tur kaut kur ārdās tas briesmonis.”
    “Man arī liekas.”
    “Uzkāpsim, paskatīsimies?”
    “Nē, man bail.”
    “Man arī.”
    Nākamajā rītā vāverēni jau bija aizmirsuši par vakardienas bailēm. Viņi izlīda no dobuma: vērī klusēja vējš - tajā valdīja sveša skaņa.
    “Špuk!”
    “Jā, Muk!”
    “Kā tu domā, vai mums ...”
    “Aidā! Augšā!” iesaucās Špuks un lēkšoja augšup pa egli.
    Muks sekoja. Abi nokļuva galotnē. Cik tur bija skaisti, bet dīvainās skaņas dēļ paskatījās uz otru pusi. Vāverēni apstulba: no upes puses vēri grauza vakardienas briesmonis! Vispirms bija šausmīga skaņa un pēc tam pazuda krāšņa egle. Viņi kā noburti sēdēja un skatījās, kā pazūd egles. Vāverēni gaidīja, kad briesmonis beidzot būs paēdis, bet tas tikai rija un rija, šausmīgi rēkdams. Tas bija neatlaidīgs un kārīgs.
    Pirmais atjēdzās Špuks: “Muk! Tas briesmonis šodien pārēdīsies un rītā viņam sāpēs vēders. Vairs neēdīs egles, bet kaut ko citu.”
    “Jā,” atsaucās Muks, “atceros, kā pārēdos. Ilgi uz riekstiem nevarēju paskatīties. Tad sapratu, cik garšīgas ir čiekuru sēklas.”
    Špuks un Muks devās lejā uz dobumu, cerībā, ka briesmonim paliks slikta dūša un rītā jau būs aizbēdzis.
    No rīta vāverēni pamodās un izlīda no dobuma. Briesmonis vēl nebija paēdis. Skaņa bija kļuvusi tikai tuvāka. Špuks un Muks, ne vārda nebilstot, uzlēkšoja mammas egles galotnē. Visa krastmala jau bija tukša. No turienes pa meža ceļu projām rāpoja dīvainas vaboles: nevis ar spārniem, bet ar kociņiem to vietā. Katrai vabolei aizmugurē pieķērusies vēl pusvabole. Tikai briesmonis rija un rija.
    “Špuk, kā tu domā? Vai man kādreiz būs sava egle?”
    “Nezinu, Muk. Man jau liekas, ka nebūs nevienam.”
    Brāļi, sānus kopā saspieduši, turpināja vērot nepiesātināmo briesmoni, cerībā, ka tas reiz aizrīsies.
    “Vai! Re, kur jūs esat!”, pēkšņi atskanēja mammas balss, “mani, mīļie!”
    “Mammu, kas tur notiek?” klusi vaicāja Špuks.
    Vāvere smagi nopūtās: “Nelaime klāt.”
    “Kas tas ir – nelaime?” jautāja Muks.
    “Drīz vairs nebūs mūsu egle. Nebūs, kur dzīvot,” vāvere paskaidroja.
    Tikmēr briesmonis rija un rija. Pa meža ceļu turpināja rāpot vaboles ar koku spārniem.
     “Un nekad vairs nebūs tik skaisti?” Mukam nobira asara.
     “Un man nekad nebūs sava egle?” jautāja Špuks.
     “Neaizmirstiet, ko jums mācīju,” dēliem atgādināja vāvere, “no katra čiekura palaidiet pa vējam daļu sēklu. Paēduši būsiet un badā nenomirsiet, jo augs atkal jaunas egles. Tikai šo briesmoni nesaprotu, kurš aprij visus kokus.”
     Vāveres egle atradās vēra malā – tuvu mežam, kurā neauga tik dižas egles. Daudzi zvēri muka uz skrajo mežu. Pa ceļam vēl paguva kāds kādu apēst. Vilki pārpeldēja upi un pazuda nezināmā virzienā. Aļņiem tikai pietika pārbrist ūdeni. Mežacūkas arī pārķepurojās upei pāri. Zaķi aizcilpoja, kur acis rāda, bet lapsas aiz viņiem staigāja dīvaini apmierinātas – laizīdamās.
     Vēri izzāģēja kailcirtē. Blakusmežā Špuks un Muks tupēja savā jauniegūtajā eglē un lūkojās uz pliko klajumu.
    “Špuk!”
    “Nu, Muk?”
    “Atceries, ko mamma teica par tām neapēstajām čiekuru sēklām?”
    “Jā, un es zinu, kas jādara,” Špuks bija apņēmības pilns.
    Turpmāk vāverēni devās ēst uz vēra malu, kur pusi sēklas atstāja tā zemē. Viņi ticēja, ka kādreiz atkal katrai vāverei būs sava egle.
    Ar laiku cilvēki izcirtumā sastādīja jaunas eglītes. Tikai viņi aizmirsa “iestādīt” arī vāveres, vilkus, aļņus, mežacūkas un citus dzīvniekus. Izzāģēja jau tikai kokus.
    Špuks saritinājās uz gulēšanu un skaļi nopūtās: “Kad vēl tās egles izaugs tik diženi augstas, lai to galotnēs varētu šūpoties un jūsmot par apkārtnes skaistumu?”
    “Ja vēl tāds būs palicis,” piebilda Muks un ieritinājās blakus brālim.

2024