1.
Izcirtuma malā rotaļājās mazie vilcēni. Mamma bija
atļāvusi iziet saulainā vietā. Tad nu viņi plosījās uz nebēdu, mīļi kodīdami
viens otru. Tikai viens vilcēns vienmēr koda stiprāk. Pārējie viņam aizrādīja,
ka tā nedrīkst, jo nav jau medījumi – tikai brāļi un māsas. Viņš attrauca, ka
darīs kā gribēs. Atgriežoties mājās, viņi pažēlojās mammai par brāli, kurš
uztaisīja lielas acis un teica, ka nesaprot, par ko ir runa – viņu apmelo. Mamma
ieteica būt draudzīgiem un mīļiem vienam pret otru. Nākamajā reizē, kad viņus palaida padraiskoties izcirtuma
malā, viņš koda vēl stiprāk. Brāļi un māsas centās no vilcēna izvairīties, bet
viņš ar vēl lielāku sparu metās barā. Pārējie viņam lūdza nekost tik stipri.
Vilcēns atsmēja, ka darīs kā gribēs – nevajadzēja nosūdzēt. Atgriežoties mājās, vilcēns pasūdzējās mammai, ka,
spēlējoties, brāļi un māsas viņam stipri kož. Mamma viņus sabāra, bet vilcēnu
apmīļoja. Trešajā reizē, kad viņus palaida padraiskoties izcirtuma
malā, vilcēns savainoja ķepu tā, ka varēja paiet tikai uz trim kājām. Bija jau
arī laiks iet mājās. Brāļi un māsas vilcēnam pateica, ka viņi darīs kā gribēs
un aši aizskrēja. Mājās brāļi un māsas mammai pateica, ka nezinot, kur
vilcēns aizgājis. Viņa bārās, ka tā nedrīkst, ka visiem jāturas kopā, ka
jāuzmana un jārūpējas vienam par otru. Brāļi un māsas tikai piekrītoši māja ar
galvām. Vilcēns lēnām kliboja uz mājām un domāja: kāpēc, kāpēc
viņi tā? Kāpēc pameta? Kāpēc nepagaidīja? Viņš taču nevienam neko sliktu nav
nodarījis! Kad tiks mājās, sūdzēsies mammai, kura vilcēnu noteikti samīļos, bet
brāļus un māsas sabārs.
2.
Kādu dienu vistu kūtī sākās jezga: baltā vista raibajai
olu nozagusi. Bet varbūt otrādi? "Man vakar bija sešas olas, šorīt tikai
piecas!" sašuta raibā vista, "baltā vista noteikti paņēma!" "Pati tu zagle! Kā tev varēja būt sešas? Man bija
sešas olas un tagad tikai piecas! Raibā paņēma!" sašuta baltā vista. Tā viņas viena otru apvainoja vai pusi dienas. Ik pa
brīdim izgāja plāna vidū, lai viena otrai ieknābtu. Atgriežoties ligzdā,
sašutušās vistas savā dusmu aklumā pat nepārskaitīja olu daudzumu ligzdā. Atnāca saimniece savākt olas: raibajai vistai divas, bet
baltajai viena. "Šitās dāmas jāliek zupā. Vairs nav jēgas. Kas tas
ir - pāris olas! Man, kā reiz, ciemiņi brauc. Nebūs jāizvēlas no labām
dējējām," saimniece jutās atvieglota, ka nebūs speciāli jāizvēlas. "O! Bet brūnā beidzot ir sadējusi pat veselas
septiņas!" saimniece pārsteigumā iesaucās. Olas salasījusi, saimniece aizgāja. Baltā vista ar raibo uzreiz kļuva draudzenes un kopā
metās uzbrukumā brūnajai: "Ak, tu zagle! Mūsu olas! Tu tagad būsi tā
ražīgā! Nu! Nu!" Arī pārējās vistas pacēla galvas: “Re, kur mūsu olas
pazūd! Zagle! Zagle!" Brūnā vista pamirkšķina actiņas: "Kāpēc zagle? Kamēr
jūs bļaustieties, es dēju. Neko nezinu par jūsu olām." "Šī vēl melos! Zagle!" visas vistas klaigāja. Brūnā vista viņām uzgrieza asti un mierīgi sēdēja savā
ligzdā. Visas vistas bļaustījās, bļaustījās, kamēr apklusa. Jo,
cik ilgi var bļaustīties, ja pretī nerunā. Raibā un baltā vista nonāca zupā. Nu, visas vistas
sargāja savas olas. Drīz arī brūnā vista kļuva par cepeti, jo, kā izrādījās,
nespēja izdēt nevienu olu. Visu laiku bija dzīvojusi uz zagto olu rēķina.
4.
Lieldienu olu krāsošanas darbnīcā noritēja pēdējie darbi:
olu krāmēšana pa groziņiem. Ļipa un Ausis uzmanīja darba izpildi. Vesela zaķu
komanda čakli strādāja. Zaķu vectēvs visu salīdzināja ar savu lielo uzskaites
grāmatu. Aiz durvīm pulcējās Garaušu pulks, kurš to visu iznēsās pa mājām, lai
bērni Lieldienu rītā varētu doties laukā meklēt Lieldienu olas. Bērziņu mājām domātās Lieldienu olas izdomāja, ka bēgs
projām. Neļausies sevi apēst. Tā nolēma, groziņā sēžot. Garausis, kurš tās
nesa, pat nenojauta, kas viņu sagaida. Viņa uzdevums bija tās izlikt pa
pudurīšiem pie Bērziņu mājas. Garausis izlika vienu pudurīti un devās tālāk likt nākamo
pudurīti. Tikai viņš nenojauta, ka jau noliktās olas klusi ripo no aizmugures.
Tālāk jau divi pudurīši ripoja nopakaļus. Pie pēdējā pudurīša, darbu pabeidzis,
Garausis paskatījās atpakaļ. Viņam palika slikti, gandrīz noģība – tur gulēja
visas izliktās olas vienā barā. Garausis pacietīgi visas salasīja grozā un devās izlikt
pudurīšus no jauna. Nu jau, iedams uz katru nākamo pudurīša vietu, atskatījās,
vai neieraudzīs olas. Neieraudzīja, jo nu jau olas ripoja ne pa pēdām, bet
iesāņus. Pie pēdājā pudurīša Garausis atskatījās un noģība: atkal viss darbs
vējā - tur gulēja visas izliktās olas - vienā barā. Kamēr Garausis atguva samaņu, olas aizripoja. Tās ripoja
pa kādu taku projām no mājām, pat nenojauzdamas, ka uz krūmāju pusi, kur
dzīvoja lapsa. Jau ausa Lieldienu rīts. Mazie lapsēni izlīda no migas.
Ū! Kas tad tas? Uz viņu pusi ripoja bars Lieldienu olas! Lapsēni arī ir bērni.
Viņi metās ar tām rotaļāties. Ripināja uz nebēdu. Varēja tikai iedomāties, kā Lieldienu
olas jutās, domādamas, ka nu jau bija brīvībā no apēšanas. “Jā! Ne jau vienmēr bēgšana no sava pienākuma beidzas
laimīgi,” saprata Lieldienu olas, skraukšķēdamas lapsēnu asajos zobos.
3.
Lapsa noķēra Zaķi.
Turēja savās ķepās un gatavojās nokost. Zaķis nenobijās un nopurināja galvu. Ausis kā
pātagas sasita Lapsai ģīmi. Viņa instinktīvi aizsargājās un palaida Zaķi
vaļā, kurš žigli aizcilpoja. Lapsa, apstulbusi no šādas rīcības, pat
nedzinās pakaļ. To redzēja Vilks,
kuram, nu, gardu gardie smiekli: "Nu, mās, šitā izgāzties! Ha! Ha! Ha!" Lapsa bija nikna par
savu neveiksmi un Vilka ņirgām: "Ko rēc! Ko neķēri!" "Paldies! Esmu
jau paēdis. Ha! Ha! Ha! Tavas pusdienas aizbēga, ne manas," Vilks
turpināja smieties. Drosmīgais Zaķis
aizcilpoja mājās, bet tur viņa Zaķenei jau cits pie sāniem. "Tevi
neapēda?" Zaķene bija nepatīkami pārsteigta. "Tu taču redzi,
ka nē!" viņš atsaucās, "labāk Lapsa tevi būtu noķērusi un apēdusi." Tikmēr Zaķenes
kavalieris jau bija aizlaidies. Bet, ak, vai, kāda ironija! Viņu Lapsa noķēra, jo, uztraukumā uzmanību zaudējis, cilpoja pa to pašu smilšu kalniņu, uz kura bija
noķerts Drosmīgais Zaķis. Lapsa speciāli vaktēja, cerībā, ka viņš atkal dosies
pa to pašu taku. Saķērusi, nu jau
otru Zaķi, Lapsa to stiepa mājās: "Nu, tu man nekur nespruksi, ausis
nepurināsi un mani nepiemānīsi!" Lapsu jau gaidīja Vilks:
"Nu, mās, tev tomēr veicas! Jau otrais zaķis! Tikai nepalaid šito
vaļā!" Lapsa nesaprata:
"Kā! Vai tad šitas ir cits?" "Protams! Re,
kā trīc un kāda čuru sliede aiz muguras. Un, vispār, šitas gaišāks par
iepriekšējo - cits Zaķis. Nebaidies, neaizbēgs," Vilks secināja. Tikmēr Zaķis
saausījās un piedāvāja: "Ja pareizi saprotu, tad cienītā ir dusmīga uz
Drosmīgo Zaķi. Vai palaidīsi mani vaļā, ja parādīšu, kur viņš dzīvo?" Lapsa ar Vilku
ieklausījās, saskatījās, piemiedza viens otram ar aci, un Lapsa sacīja: "Protams,
garausi!" Vilks vēl piebilda: “Vīrs
un vārds!” Zaķis aizveda Lapsu
un Vilku uz Drosmīgā Zaķa mājām. Bet tur bija tikai Zaķene, kura savam
kavalierim žēlabās metās ap kaklu: "Cik labi, mīļais, ka atgriezies! Zaķis
mani pameta un devās projām uz citu mežu!” Tajā vakarā Lapsai
ar Vilku bija dzīres. “Tu, zini, lai viņš
cilpo,” Lapsa labsajūtā atraugājās, “viena Drosmīgā Zaķa dēļ mums šovakar
vakariņās divi zaķi nodevēji uz šķīvja.” “Jā-a...” domīgi savu
pilno vēderu glaudīja Vilks, “dīvaini gan tie nodevēji. Kāpēc viņi ir tik
pārliecināti par savu veiksmi? Bet garšīgi ... Divi tomēr vairāk, nekā viens.”
5.
