Agrā pavasarī, vēl sniegā, izlīda balta puķe. Viņu
ieraudzīja divas meitenītes. Vecākā iesaucās: "Re, kur sniegpulkstenīte!"
Jaunākā teica: "Tas taču zvaniņš sniegā!"
Abas meitenes smiedamās aizskrēja.
Baltā puķe sniegā vairs nesaprata, kas viņa īsti ir:
pulkstenis vai zvaniņš. Puķei gribējās to uzzināt. Viņu noplūca kāda sieviete,
kura to ienesa istabā un ielika vāzītē.
"Pavasaris," Sieviete teica.
Puķe, vāzē tupēdama, pamazām atjēdzās no pārsteiguma par
to, kur nokļuvusi. Sniegpulkstenīte palūkojās apkārt. Blakus uz galda gulēja
paplāte, uz kuras stāvēja cilindrs ar asti.
"Kas tu esi?" puķe vaicāja.
Cilindrs strupi atbildēja: "Zvans. Nu, un tad? Ko
vajag pasaukt?"
Puķe bija pārsteigta: "Kā! Zvans! Un, kam esmu
līdzīga es?"
Zvans ciešāk ieskatījās sarunu biedrenē un sacīja:
"Zvaniņš! Un ar kātu! Man ir tikai ļipa un mēlīte, bet es dzidri
zvanu," tas mazliet pieliecās un iedžinkstējās.
Puķe grozīja un šķobīja savu zvaniņu, bet nekas
neskanēja: "Tu melo, ka zvaniem ir mēles un viņi zvana. Kāpēc es
neskanu?"
"Nezinu, jo tu jau neteici, kas esi un kā sauc.
Varbūt tu tikai līdzinies zvanam?" tas atbildēja.
"Esmu puķe - sniegpulkstenīte, bet mani šodien nosauca
arī par sniega zvaniņu. Laikam neesmu zvaniņš, jo nezvanu. Varbūt esmu
pulkstenis?" puķe vaicāja padomu.
Zvans uz paplātes grozījās, skatījās uz vienu pusi,
skatījās uz otru pusi, apskatījās vēlreiz un tad sacīja: "Tu neesi ne tuvu
līdzīga pulkstenim. Tas ir apaļš un tikšķ, bet tu esi garena un pļāpīga."
"Par ko te ir runa? Es esmu pulkstenis,"
ierunājās apaļš bleķa ripulis otrā pusē paplātei, "un es arī zvanu, ja
vajag, kad zvana rādītājbulta ir uzlikta
noteiktā laikā. Kurš te vēl teica, ka tas ir pulktenis?"
Puķe vēlreiz nosauca savu vārdu: "Esmu
sniegpulkstenīte!" tad piebilda, "bet varbūt zvaniņš? Un sniegā
..."
"Tad - ta, brīnums: ne tu esi apaļa, ne zvani,"
pulkstenis rūpīgi vēroja jauno kaimiņieni, "dīvaini gan tie cilvēki -
mētājas ar vārdiem. Kuram gan ienāca prātā tevi nosaukt par
sniegpulkstenīti?"
Zvans piebalsoja: "Jā! Jocīgi. Kurš gan tev iemeta
ar tādu vārdu?"
Puķe atbildēja: "Neatceros neko tādu. Izlīdu no
zemes sniegā un jau no dabas zināju, kā mani sauc. Tikai šodien kāda meitenīte
nosauca vēl vienā vārdā. Varbūt man ir divi vārdi?"
Istabā ieskrēja mazākā meitenīte un ieraudzīja puķi:
"Mammu! Mammu! Kur tu to zvaniņu ņēmi? Vai no sniega dārzā?"
"Jā, meitiņ, atradu dārzā. Sniegā bija izlīdis
pavasara vēstnesis - pirmais sniegpulkstenītis. Labi jau nav, bet es viņu
noplūcu, jo vēlējos par to priecāties siltā istabā, nekā stāvēt ārā
sniegā," viņa paskaidroja.
"Kāpēc tā puķe izskatās pēc zvaniņa, bet sauc par
pulkstenīti?" meitenīte tincināja mammu, kura atbildēja:
"Laikam jau tāpēc, ka sniegpulkstenītis ar savu
ierašanos katru gadu vienā laikā iezvana pavasari - jaunu gadalaiku. Tad ir
jāmostas, jāaug un jāsāk ziedēt. Arī mūsu pulktenis katru rītu noteiktā laikā
zvana jaunu dienu un ir jāmostas, jāceļas un jāsāk kaut ko darīt."
"Bet, kam domāts tas zvans?" meitenīte
neatlaidās.
"Ar zvanu var zvanīt jebkurā laikā,"
paskaidroja mamma un paņēma zvanu, un to pakustināja. Tas skaļi un priecīgi
atskanēja, Pēc brīža istabā ienāca mājkalpotāja un ienesa tēju, un to darīja ne
jau vienu reizi gadā, bet katru dienu, kad to vajadzēja.
Puķe ar ziedu kā zvaniņu saprata, ka nespētu džinkstēt
katru dienu, kā to darīja zvans un arī tikšķēt kā pulkstenis neprata, jo viņa ir
tikai vienreizējs, trausls pavasara vēstnesis ar simbolisku vārdu -
sniegpulkstenītis.
