(vēlos grāmatu)

Stāsts dzejas izskatā: Laimīgā Poga - Uzpirksteņa stāsts - Adatas stāsts - Spolītes glābšana - Apkaklīte .. Saistībā ar šo dzejas stāstu man uzdāvināja pirms kara VEF ražotu gludekli. Bet, par ko ir šis stāsts? Lasiet!

LAIMĪGĀ POGA

Kādā šūšanas darbnīcā
Iespraucas Mēnesstars,
Un ko viņš tur ierauga?
Šuvēja aizskrējusi,
Visu pametusi,
Bet uz galda valda rosība.

"Pabīdies, man spiež!"
Čukst Lupatiņa.

"Kāp nost, man nav ko elpot!"
Atbilde no Krīta gabaliņa.

Īgni saburzās Lupatiņa:
"Esmu dāma,
Neesmu malā pagrūžama."

"Kā vēlies!
Tikai nečīksti, ka esi nosmērēta!"
Un Krītam nobirst maza drupačiņa.

Sarunā iesaistās Kniepadata:
"Es tikai mazliet padurstīšu,
Gribu zināt, vai esmu vēl asa".

Kumšķī saveļas Lupatiņa:
"Tu, nejaukā adata, neesi asa?
Šausmas, kā mani sabakstīji!”

Uz galda malas iečerkstas Šķēres:
“Khe - khe!
Kam te vajag nogriezt mēles?”

“Ai, nekas! Tās tikai vārdu spēles!”
Noelšas Gludeklis un nopurina kaļķa plēnes,
“Kad uzkarsīšu, atkal spaidīšu drēbes.”

“Esmu vēl gluda, un man nav nevienas vīles!”
Taisnojas Lupatiņa un iztaisno malas.

“Nu labi, labi!
Man tagad slinkums, lai gludinātu,”
Sabožas Gludeklis un sakārto vadus.

Garām aizripo Spolīte,
Bet uz mirkli apstājas:
"Vai te ir kāda ballīte?"

Diegs to sarāj: “Neskrien tik ātri!
Tava steiga mani izritināja!”

Tikmēr Šķēres plati nožāvājas,
Un - šņakts – uz galda guļ Diega Gabals.
Šķēres sevi aizstāv un šņirkstina:
“Neko nemanīju, kad asmeņus sakļāvu.”

Bet Spolīte pa vidu grozās bez apstājas,
Katram apripo apkārt un paliek pikta,
Ka neviens ar to nesarunājas:
“Sanākuši te tādi - nekādi,
Tikai es esmu veikla un krāšņa!”

Pieripo Poga un uzrunā Diega Gabalu:
“Esmu bēdīga. Šuvēja pastūma malā,
Jo šķība kājiņa, mani izmetīs ārā.
Esmu nederīga un nekad nebūšu piešūta.”
Poga pagriež savu smuko sānu
Un domīgi turpina iesākto sarunu:
“Tevi nejauši nogrieza,
No rīta noslaucīs lejā, un būsi uz grīdas.
Ja Lupatiņa piekristu
Un tai atrastos vieta, kur varētu ..."
Poga grozās uz kājas un vilina,
“Vai ļausi, lai tevi adatā ievērtu?”

Diega Gabals spurina galus, grib izlocīties,
Bet ierauga Miskasti,
Kura gaida savu tiesu - arī nejauši nogrieztu:
“Esmu ar mieru,
Tikai jāatrod adata,” skan noteikta atbilde.

Spolīte aizripo tālāk:
“Šeit nav mana vieta.
Ar dārgu diegu aptīta,
Varu būt ļoti izvēlīga,
Un lupatām, un šķībām pogām
Es neko nedošu!”

“Kāda vīzdegunīga!” iesmejas Krīts,
“Ko teiks, kad būs notīta plika?
Domā, ka kādam būs vajadzīga?”

Poga, nu priecīga, ripo uz galda:
“Jāmeklē adata, kura ilgi nav šuvusi,
Tādu bez darba nomāktu, pierunāšu.
Nav laika,
Lai jaunās no kastes izvilinātu,”
Domā Poga un jūt, kā aizķerās kāja
Aiz kāda nejauša asuma.
“Tu mani gandrīz saskrāpēji!”
Poga aizrāda.

“Visi tavu stāstu dzirdēja. Es piekrītu,”
Pēkšņi atbild satiktā Adata,
“Eju pie Uzpirksteņa un Diega Ievērēja,
Bez viņiem es tevi nepiešūšu.”

Poga pārsteigta murmina:
“Piedod, ka nemanīju. Pati aizķēru.
Paldies, tev par labo ziņu,
Bet vēl jau jāpierunā Lupatiņu.”

Krīts notrauc putekļu drupatas.
Tas vēro, kā Lupatiņa
Staipa vienu stūri, otru stūri,
Pagroza sevi uz vienu pusi, uz otru pusi
Un, visiem dzirdot, savu vēlēšanos saka:
“Krīts lai iezīmē vietu tajā stūrī,
Tur mala garāka un puķe uzzīmēta.”

Klupdami krizdami piesteidzas
Diega Ievērējs ar Uzpirksteni,
Un abi vienā balsī nopūšas:
“Mums bija jātiek ārā no kastes.”

Diega Ievērējs bēdīgi piebilst:
“Esmu salocījies,
Jo biju nokļuvis zem šujmašīnas ķepas,
Bet ceru, ka nekas nav salūzis.”

“Bet, kur tad ir Adata?”
Iesaucas Mērlente, kura tikai klusēja un vēroja,
Bet tagad vairs nespēj būt vienaldzīga,
“Kur tā pazuda? Vai plaisā ieripoja?”

“Mēs te! Mēs te!”
Atskan balsis no galda malas,
Tur Diega Gabals un Adata
Mēģina savērties, bet neizdodas.

“Jūs tūlīt nokritīsiet
Un mani nepiešūsiet!”
Sabēdājas Poga.

Atkal garām aizripo Spolīte:
"Vai te ir ballīte?
Laikam nav! Jāmeklē!"
Un nejauši noripo no galda –
Tieši Miskastē,
Kura, par tādu ķērienu apmierināta,
Žigli to ierušina savā dziļumā.

Krīts nomurmina:
“Tas laikam par lielīšanos ...”

Smagās Šķēres pagriežas
Un kā magnēts pielipina Adatu.
Visi aplaudē par veiklību.

Tikmēr Uzpirkstenis komandē aši:
“Turi to Adatu cieši!”
“Un tu, Diega Ievērēj, izlien caur aci!”

Diega Gabals apjucis salokās aplī,
Bet to paķer Krīts ar Kniepadatu
Un velk, lai ievērtu drātī.

Tas viss notiek tik veikli,
Ka pārsteigtā Poga
Arī jau apvelta otrādi.

Kniepadata ar Krītu pietur Lupatiņas stūri,
Lai tas neslīdētu,
Un Adata veikli izlien caur Pogas kāju.
“Ai! Ai!” tikai iebrēcas Lupatiņa.
Un tā vairākas reizes,
Kamēr Poga ir piešūta.

Lupatiņa pārsteigta vēro:
“Cik labi, ka piekritu!
Ja kaut kur atrastos cilpa,
Tā mani piepogātu.”

Uzpirkstenis, Diega Ievērējs,
Adata, Kniepadata,
Šķēres un Krīts
Priecājās par to,
Kas kopīgiem spēkiem ir izdarīts,
Viens otram tie saka:
“Paldies, ka atnāci,
Bez tevis to izdarīt nevarētu!”

Mērlente novērtē:
“Cik tā Poga ir glīta!”

Bet Gludeklis nobubina:
“Lupatiņa laba arī negludināta,
Tie sīkumi ir kaitinoši,
Tikai noberzē sānus,
Bet - ko nu vairs!
Poga jau piešūta.”

Beidzot arī Poga ierunājas:
“Paldies!
Cik labi, ka jūs esat!
Esmu tik ļoti laimīga!
Tikai žēl Spolītes,
Tā nebija slikta, tikai iedomīga,
Lai gan, kas to zina,
Varbūt no rīta es arī Miskastē nokļūtu.”

Atlikušo nakti Mēnesstara gaismā
Katrs vēl izstāsta kādu savu piedzīvojumu,
Tikai Lupatiņa aizmieg,
Sapņodama par kādu cilpu,
Kura to piepogātu.

UZPIRKSTEŅA STĀSTS

Pirmais savu stāstu iesāk Uzpirkstenis:

"Esmu no pagājušā gadu simta,
Mani lietoja Šuvējas Vecmāmiņa,"
Un ritina tālāk savas atmiņas,
"Jā, cik grezni tērpi bija!
Cik smalkas mežģīnes!
Arī īstas pērles un dzintara gabaliņi!
Un, kā smaržoja dāmas!"

"Vai tiešām? Un no kā tās mežģīnes?"
Vaicā Šķēres,
"Vai tās no auduma izgraizīja?"

Uzpirkstenis turpina:
"Nē! No smalkiem diegiem darināja
Un no tālām zemēm veda,
Laikam par lielu naudu pirka."

"Kā?" brīnās Adata.

“Tā bija! Reiz kāda dāma teica,
Ka tās viņai esot vesela bagātība,”
Atbild Uzpirkstenis,
“Skaistas kleitas pasūtīja, ļoti krāšņas,
Jo bieži gāja uz ballēm,
Un Vecmāmiņa tikai šuva un šuva,
Reizēm pāršuva,” smagi nopūšas,
“Visādi gāja. Un tad viņa pazuda ...”

Iestājas klusuma mirklis.

“Turpini, lūdzu!” ierunājas Gludeklis,
“Kādi toreiz mani amata brāļi bija?
Kā tie gludināja?
Vai pogas un āķi tiem arī traucēja?”

“Jā, bija tādi smagi, tikai nogurdināja.
Arī tās pogas un āķi tika šūti uz nebēdu,”
Atmiņās kavējās Uzpirkstenis,
“Tos ar oglēm kurināja,
Tikai tādus vecus gludekļus
Vecmāmiņa vairāk nelietoja.”
Uzpirkstenis turpina lepnāk:
“Darbnīcā uz sava galda
Darbojās jauns elektriskais Gludeklis,
Kuru kādreiz pirms kara Latvijas VEFā ražoja,”
Un skumīgs secina:
“Tagad tu un tavi amata brāļi –
Visi tikai svešinieki,
Vairs nav nekā  sava.”

Gludeklis nesaprot:
“Kādi mēs svešinieki!
Visi esam Eiropas Savienībā!”
Tad attopas: “Nu jā, ražoti Ķīnā,”
Un kaunīgi pagriežas,
Lai neredz ražotāja zīmes.

“Kāpēc pašam tādi melni sāni?”
Vaicā Krīts un nolauž sev nelielu gabalu,
“Esmu dzirdējis, ka izmanto krītu,
Lai galda piederumus spodrinātu,”
Un piestumj to Uzpirkstenim:
“Ņem, pamēģini, varbūt noderēs.”

“Paldies!” apjucis atbild Uzpirkstenis
Un turpina, “esmu no sudraba.
Reiz kāds jauneklis nopirka lepnā veikalā
Un Vecmāmiņai, toreiz vēl jaunai meitenei,
Mani uzmauca pirkstā. Tā viņš bildināja,
Un drīz bija kāzas.”

“Tad jau esi dikti vecs!” iesaucas Kniepadata.

“Jā! Tā nu tas ir,” un paskatās plauktā
Uz kādu senu fotogrāfiju,
“Tagad šeit saimnieko viņas mazmeita,
Mūsu čaklā Šuvēja,” paziņo Uzpirkstenis.

Un kādu mirkli ir tikai klusums.
Visi domīgi apkārt skatās -
Varbūt vēl kaut kur redzamas
Tā laika mantu pēdas?

Bet stūri ir tumši,
Ir tikai laiks nākamajam stāstam.

ADATAS STĀSTS

"Neesmu ne jauna, ne veca,"
Domīgi novelk Adata,
"Tāpat kā Uzpirkstenis,
Esmu no pagājušā gadsimta -
Tikai no Padomju savienības.”

"Jā, reiz bija tādi laiki,"
Piemetina Uzpirkstenis,
"Tāpēc jau arī tā dāma vairs neatnāca.
Esot uz kaut kādu tur Sibīriju aizvesta,"
Uzpirkstenis nobirdina asaru.

Adata turpina stāstu:
"Nezinu kā tagad,
Bet Krievijā bija rūpnīca,
Kurā adatas gatavoja no kārtīga metāla,
Ne tādas kā tagad - mīkstas un lokanas,
Nekādas kvalitātes.”
Tad Adata padomā un saka:
“Tāpat kā manas nolietotās māsas,
Esmu no kaimiņzemes adatu rūpnīcas.
Mūsu iesaiņojuma paciņa
Bija uz pusēm pārlocīta papīra lapiņa
Ar bildi un uzrakstu "Maskava",
Bet kopā maksājām vien 40 kapeikas."

"Nu gan lētas! Laikam bijāt neglītas ..."
Ierunājas kāda Adata ar zeltainu aci,
"Es gan esmu dārga, laikam vērtīga!"
Tā piemetina.

"Paklusē, ka neaizripo pie Spolītes,"
Aizrāda Šķēres, "Adata, turpini!
Kā sevi nosargāji, ka neesi vēl salauzta,
Izmesta vai pazudusi?"

"Un tu tik ilgi šeit esi?
Un pat neesi sarūsējusi!"
Pārsteigta iesaucas Kniepadata
Un iekož sev mēlē, "ak, es jau neko ..
Izklausās tik neparasti."

"Stāsti!"
"Stāsti tālāk!"
"Cik interesanti!"
Arī jaunās adatas klaigā no kastes.

"Nekas, nekas - nedusmojos,"
Adata jau sparīgāk stāsta,
"Esmu tāda kā nestandarta –
Gara un resna, pati nezinu, kam domāta.
Sākumā nesapratu, kāpēc neņēma.
Līdu visām pa priekšu, bet mani atlika malā.
Tā nu visu šo laiku biju nelietota."
Pagrozās, apskata sevi un saka:
"Pēc tam jau pati slēpos,
Vai ielīdu pie citām, lai mani neizmestu.
Tik daudz gadus jutos lieka un nekam nevajadzīga!
Domāju, ka nemūžam nešūšu.
Tagad esmu laimīga, ka biju tik noderīga."

Skanīgi aplausi, maza jezga.

"Ai!" sabīstas Poga,
"Mani kāds pakustināja!"

Ir pamodināta nākamā runātāja.

SPOLĪTES GLĀBŠANA

“Es kaut ko nogulēju?”
Miegaini ieņurdas Lupatiņa.
Tā izstaipa vienu stūri, otru stūri un trešo,
Un ceturtajā ierauga, ka Poga piešūta:
“Ai, gandrīz aizmirsu!
Laikam tāpēc savā sapnī pogcaurumu redzēju.
Nu tādu - eleganti nošūtu. Kur lai tādu atrodu?”
Ir atmodusies Lupatiņa.

Poga atsmej:
“Bet varbūt es tajā sevi nebāzīšu!”
Bet apraujas un sakaunas:
“Šausmas, cik esmu nepateicīga!”
Un žigli turpina:
“Jā! Jā! Ir jāatrod kāds,
Kurš mūs piepogās!”

Lupatiņa, būdama pieklājīga,
Izliekas, ka Pogas uzrunas sākumu nedzirdēja.

Bet, pēkšņi sarunu pārtrauc kāda raudāšana:
“Negribu te palikt!
Sapratu savu uzvedību - biju nejauka,
Jo domāju tikai par sevi,
Un tagad viena pati šeit guļu!
Piedodiet! Palīdziet, lūdzu!
Tā vairāk nedarīšu!
Lūdzu! Lūdzu!”
Tur Spolīte mēģina tikt vāļā no gūsta.

“Kuš!” uzbļauj tai Miskaste,
“Te viss ir mans, kas šeit iekritis!
Nekur tevi nelaidīšu!"

Pirmās attopas Šķēres:
“Tā taču Spolīte! Ka tevi vēris!”
Un turpina, “ko darīsim? Vai mēs to tā atstāsim?”

Krīts mierīgi atsaka:
“Pati gribēja,
Pati skrēja, kā ķerdama vēju,
Tur arī nonāca, ja jau tik dumja!”

Varbūt nevajag tik bargi?”
Ierunājas Mērlente, vērodama pāri galda malai,
“Tā vēl tik nepieredzējusi,
Tikai šorīt iesākta, ko tā zin(a) no dzīves?”

"Spolīte diegu iedeva, ar ko mani piešuva,"
To aizstāv Poga.

"Nu šausmīgi laba," iešņācas Šķēres,
"Tikai garām skrēja, kad žāvājos nogurumā
Un nejauši nogriezu tai Diega Gabalu."

“Bet varbūt tā vajadzēja!"
Sarunā iesaistās Adata
Un pabaksta Diega Ievērēju:
"Saki tu arī kaut ko! Ko guli!"

Diega Ievērējs padomā un viltīgi saka:
"Mēs jau te visi vienādi labi,
Ikviens kaut ko darīja."
Tad pagriežas pret katru
Un ar savu ieveramo drātiņu norāda:
"Pogu nepiešūtu, ja nebūtu Lupatiņa,
Kura strīdējās ar Krītu,
Un kuru bakstīja Kniepadata ..."

"Jā! Tā bija!"
"Jā! Jā!"
"Bija! Bija!"
Piekrītoši piebalso gan Krīts,
Gan Kniepadata, gan Lupatiņa.

Diega Ievērējs turpina:
"Poga ir drosmīga,
Ka Diega Gabalam izstātīja savu bēdu stāstu
Tā, ka visi to dzirdēja.
Arī Adata laba - pati Pogu uzmeklēja.
Es pats vēl neko nesapratu,
Bet mani Uzpirkstenis iebukņīja,
Ka jātiek ārā no kastes, jo esam vajadzīgi."

"Es jau neko, man tikai žēl,
Ja kādu atzīst par nederīgu.
Labi zinu - daudz esmu redzējis,"
Kautrīgi piebilst Uzpirkstenis,
"Cik nu varējis, arī palīdzējis."

Uz galda valda dziļdomīgs klusums,
Tikai dzirdami Spolītes šņuksti.

“Ko gaidām? Ķeramies pie lietas!”
Rīkojas Mērlente, “Ja Šķēres pieturēs,
Noritināšos līdz Spolītei un izvilkšu.”
Tālāk tā komandē citus:
“Bet jums, pārējiem, būs jāvelk mūs augšā!”

Visi atdzīvojas, un sākas rosība –
Viņi satraukti skraida, un katrs meklē sev vietu
Pie Mērlentes sāna.

Mērlente norāda:
“Kniepadata, tev arī būs jāstrādā!
Ieduries manā brīvajā galā,
Un laidīsies lejā, lai Spolīti piespraustu!”

“Nē! Es to nedarīšu!” iespiedzas Kniepadata
Un dziļi ieduras galdā, “Tu mani nekomandēsi!”

Krīts nopurpina: “Tur arī tavas māsas,
Kuras Slota pa grīdu saslaucīja.
Neesi tik egoistiska! Satiksi un palīdzēsi.”

Adata piebilst: “Varēs sasprausties visas –
Mērlente gara, tajā daudz vietas.”

Šķēres domīgi novelk: “Kā es turēšu?
Tikai sagriezīšu!”

“Ņem mani cieši aiz metāla gala,”
Atbild Mērlente un drosmīga
Iespraucas asmeņu vērumā.

“Nu labi,” Kniepadata ir gatava glābšanai
Un ieduras Mērlentes brīvajā galā.

Nu Šķēres uzņemas atbildību –
Saspiež metālu
Un kārtīgi turas, lai neslīdētu,
Kamēr Mērlente nolaižas saukdama:
“Spolīte, vai esi gatava?”

“Jā! Jā! Jau gaidu!" tā atsaucas.

"Mēs arī! Mēs arī!"
Tai blakus klaigā dažas kniepadatas.

Draudīgi iebaurojas Miskaste:
"Es jums neko neatdošu!
Šeit viss ir mans!"

Bet neviens tajā neklausās,
Jo nav laika - ir jādara!

Tikmēr Mērlentes gals ar Kniepadatu jau lejā:
"Tu, negausīgā kaste, tev nekad nepietiek,
Bet šoreiz nenotiks pēc tava prāta!
Mēs izglābsim derīgas lietas."
Runādama, tā tinas apkārt Spolītei
Un komandē tālāk:
“Nu, kniepadatas, žigli durieties manī
Tā, lai Spolīte neizslīdētu!”

Tās pārsteigtas visu izdara un nemana,
Kā Mērlente lokās dūrienu sāpēs,
Bet nevar žēloties – jāsteidzas.

Spolītei birst asaras, jo saskrāpēta,
Bet klusē, lai glābēji neaizbēgtu.
Tagad tā saprot savu augstprātību
Un stingri apņemas –
Būs tikai jauka un atsaucīga.

Mērlente uzsauc: “Tagad velciet,
Bet uzmanīgi!
Tā, lai atpakaļ nekrītam!”
Un, nu visi velk:
Šķēres atspērušās turas,
Adata Mērlentē duras,
Kamēr pārējie pārkārtojas
Un Mērlentei atkal sānos ķeras.

Gludeklis vēro un uzmundrina:
“Tā! Tā!
Tā turēt! Drīz jau būs galā!
Un varēsim svinēt!”

Atskan:
“Ū!”
“Ai!”
“Vai!”
“Beidzot!”
Kad visi izglābtie laimīgi izbirst uz galda,
Tiem blakus nokrīt glābēji -
Jau pilnīgi bez spēka.

Bet Miskaste auro: “Es to tā neatstāšu!
Jūs visus sevī vēl sagaidīšu!”
Tikai neviens tajā vairs neklausās.

Graciozi noplīvo Lupatiņa:
“Laikam saburzījos.
Tik saspringta biju, ka palīgā nepaspēju,
Bet Poga - nu, tā jau visu uzraudzīja,
Un tagad viss kārtībā!” Tā turpina,
“Atņēmāt Miskastei to, kas tai nepienākas,”
Pastiepj stūri un noglāsta varoņus.

Spolīte, palaista vaļā, steidzas pie Šķērēm:
“Vai nogriezīsi tik daudz gabaliņu,
Lai katram tiek mana dāvana?”
Un izritina garu jo garu pavedienu.

Šķēres piekusušas, bet atver asmeņus
Un sagriež gabalus - tik, cik Spolīte vēlas.
Tā katram apsien košu diegu:
“Paldies!”

Un sākas jautrība:
Kāds dzied, kāds dejā griežas.

“Lūk, tāda ir ballīte, kad visi kopā priecājas!"
Iesaucas Krīts.

Un visiem pa vidu virpuļo Spolīte:
“Tikai kopā ar draugiem visjautrākā ballīte!
Hei! Hei! Tā tik ir ballīte, tā tik ir jautrība!
Tikai ar draugiem ir patiesa līksmība!”

Visi priecājas, līdz pamana,
Ka Mēnesstara vietā spīd Saules Stars.
Tad ballīte beidzas,
Un žigli jo žigli
Katrs savā vietā aizsteizas.

Bet arī tās vēl nav stāsta beigas.

APKAKLĪTE

Agri no rīta Šuvēja
Kārto savu darba galdu
Un uz tā malas pamana Lupatiņu:
“Interesanti! No kurienes tai Poga?”
Pēta un groza:
“Vai tiešām biju tik nogurusi,
Ka neko neatminu?”
“Bet Poga ir glīta ...” domīga turpina,
“Man tādu vesela kaste.
Arī Lupatiņa ir skaista –
Krāsas jautras un siltas.”

Šuvēja to pārloka uz pusēm,
Tieši pa diogonāli, un ierauga:
“Hmm! Tas jau kā kaklautiņš,
Tikai Poga kaut kur nevietā piešūta.”

Viņa jau nezin,
Ka Krīts to vietu iezīmēja –
Ne centrā ne malā, bet - kaut kur,
Nu tieši puķes vidū, kā vēlējās Lupatiņa.

“Ai, ko nu tur pētīšu,
Metīšu čupā pie citām!”
Un Šuvēja pieiet pie groza,
Kurš jau piekrauts ar kaudzi,
Tā vien prasās, lai sakārtotu.
Tajā pacilā vienu, tad - otru atgriezumu,
Un paliek domīga: “Jāa ...
Ja galā iešūtu Pogcaurumu,
Vēl pāris tādas Lupatiņas sašūtu,
Vienu aiz otras sapogātu ...”
Un viņa priecīga iesaucas: “Beidzot
Gaišajai kleitai būs uzliekama apkaklīte!
Meitiņu sapucēšu tādu, kā nevienu.”

Poga uzmanīgi klausās,
Lupatiņa sastingusi -
Varbūt zvaigžņu stunda pienākusi?
Poga būs redzama visiem,
Un Lupatiņa - piepogāta.

Šuvēja žigli ķeras pie darba.
Čakli žužina jaunā Šujmašīna.
Uz galda jau samērītas un sagrieztas
Vairākas Lupatiņas, ir atrastas Pogas,
Strādā Mērlente, izglābtās Kniepadatas
Un samiegojušās Šķēres.

Pārēji ziņķāri vēro no malas,
Kādi tur brīnumi rodas.

Arī Gludeklis ieslēgts.
Beidzot ticis pie Lupatiņas
Un saudzīgi glāsta –
Ka tikai neapdedzina!
Tvaikus pukšķina,
Bet neburkšķ,
Kad Poga paberzē sānu.
Tas cītīgi gludina,
Lai sevi neizblamētu:
“Tām jāizskatās skaisti,
Lai arī citas meitenes
Tādas apkakles gribētu
Un Šuvējai pasūtītu.
Tas būtu vieglāk,
Kā gludināt tikai kleitas, mēteļus,
Bikses un citas sarežģītas drēbes,”
Savu labumu Gludeklis jau ir izrēķinājis.

Visi sastinguši vēro,
Kā Lupatiņām piešuj Pogas,
Un Pogcaurumi top tik eleganti,
Tik skaisti, ka pat iedomīgās
Tajos sevi iepogātu.

Lupatiņa satraukta, domā, ka konkurence,
Un pāri Pogai uzmet skatienu tām citām:
“Esmu dāma! Smalki turēšos,
Iepogāta Apkaklītē.
Ne velti Pogu pierunāju,
Lai piešujas uz mana smukākā stūra.”
Pati gan saprot, ka tie ir salti meli,
Jo tikai Pogas dēļ to pamanīja,
Un sev taisnojas: “Es nepārspīlēju,
Tikai pati sevi paslavēju
Par to, ka nenobijos, nebiju lepna
Un kādam palīdzēju.”

Šuvēja šūšanu pabeigusi,
Visi elpu aizturējuši,
Jo Lupatiņas tiek sapogātas.

“Cik jauki! Gatava!” priecājas Šuvēja,
“Un rītā meitai ir dzimšanas diena,
Viņai būs kleita ar skaistu Apkaklīti.”

Lupatiņa un Poga
Jūtas kā galvenās personas –
Rīt visam ir jābūt ļoti glīti.
Abas māca jaunās Lupatiņas un Pogas:
“Jūs esat dāmas,
Kuras sapogātas, un esat - Apkaklīte.
Jums jāguļ uz pleciem it kā nevērīgi,
Bet ļoti eleganti,
Lai pievērstu sev uzmanību.”

Un Lupatiņas saspicē stūrus,
Pogas ērti iekārtojas,
Pogcaurumi atvainojas:
“Mēs vēl jauni, neievalkāti. Vai jums ir ērti?”

“Sadraudzēsimies, jo esam viena Apkaklīte,”
Turpina Lupatiņa.

Bet Poga atgādina:
“Ir jāprot uz jebkura apģērba uzvesties glīti!”

Tāda saruna raisās, kamēr Šuvējas pirksti
Uz manekena sakārto dāvanai sašūto Apkaklīti.
“Tagad to sargā līdz rītam!” viņa priecīga smejas,
“Bet man ir jāiet cept svētku torte.”

Un, kā jau visās pasakās saka:
“Arī es tur biju ...”
Torti gan nedabūju, jo to tikai cepa.
Es mērīju, griezu un šuvu,
Bet ne jau ar Mērlenti, Šķērēm un Adatu –
Es tikai šo stāstu pierakstīju,
Lai savu Rakstu Rokdarbu
Tagad Lasītājam uzlaikotu.

2020.

VEF ražotais gludeklis. (Restaurējams).