LĀPSTIŅNESĒJS

(plaģiāts no A.B. “Sprīdīša”)


    Reiz kāds puisis paņēma savu, no tēva mantoto, sapiera lāpstiņu un devās pasaulē - to apskatīt, iepazīt, un naudu gūt. Viņu sauca Lāpstiņnesējs.
    Pirmie, ko viņš ceļā satika, bija kāda tante, kurai divi dēli gudri, trešais muļķis, bet bija arī vēl ceturtais dēls. Abi vecākie dēli bija lieli un atbildīgi kungi, kuriem dotas tiesības izlemt svešus likteņus. Vakarā abi strīdējās, jo dienā kāds no viņiem kaut ko ne tā pateica, vai ne tā izdarīja, un par to tauta kļuva neapmierināta. Nespēja brāļi vienoties, kā rīkoties. Tikai strīda beigās abi pamanīja, ka istabā ir arī puisis. Viņi atcerējās par savu viesmīlību un viesi noguldīja dūnu pēļos un baltos palagos.
    “Sen gribēju sev tādu dēlu kā tu, Lāpstiņnesēj,” teica vecākais gudrais dēls un smagi nopūtās.
    “Ne jau visiem lemts audzināt bērnus, kādam arī par valsti jādomā,” brāli mierināja otrs gudrais dēls.
    “Esmu sava tēva dēls ...” nomurmināja ciemiņš un aizmiga.
    Otrā rītā Lāpstiņnesēju ielenca muļķīša bērni. Viņi bija jauki un pieklājīgi. Sastājušies aplī un sadevušies rokās, viņi soļoja apkārt puisim un uzdeva jautājumus, uz kuriem viņš arī labprāt atbildēja.
    “Kāpēc tev tā lāpstiņa tik maziņa?”
    “Lai nav jāstiepj lieli smagumi, jo arī ar mazu var daudz izdarīt.”
    “Kāpēc tu dodies pasaulē: vai laimi meklēt, vai mantu izrakt?”
    “Dodos pasauli apskatīt, bet lāpstiņa līdzi - ja nu tomēr vajadzēs kaut ko rakt.”
    “Vai aprakt?”
    “Par to vēl neesmu domājis, bet, ja vajadzēs, cik tur tā darba!”
    “Lāpstiņnesēj, vai mājās tevi kāds gaida?”
    “Tur ir pamāte, kura savā šņākšanā pārspēj pat pūķi ar trijām galvām, un māsa, kura gaida savu princi.”
    “Varbūt paliksi pie mums? Te visa kā gana.”
    “Paldies, par labo domu, bet, nē. Es došos pasaulē.”
    Te pēkšņi bērni pamuka, kur kurais, jo istabā iečāpoja ceturtais dēls - mīksts kā rausis, un uzreiz sāka čīkstēt: “Ēst gribu, dzert gribu, čurāt gribu. Kur mamma?”
    Muļķīša bērni izlikās, ka neko neredz un nedzird, bet ceturtais dēls turpināja ņerkstēt: “Kāpēc neviens mani ar brokastīm nesagaida?”
    Tad viņš ieraudzīja Lāpstiņnesēju un uzbļāva: “Kas tu tāds esi? Zaglis, vai?”
    “Nē, tikai izmantoju naktsmāju iespēju,” ciemiņš atbildēja.
    “Nē, tu atnāci, lai apēstu manas brokastis! Zaglis! Projām! Projām!” un sāka Lāpstiņnesēju apmētāt ar nažiem, dakšām un karotēm.
     “Varbūt šis ir tas gadījums, kad vajag aprakt, nevis izrakt,” puisis pie sevis padomāja, “bet šoreiz nē. Tikai nākamreiz došos pasaulē ar lielo lāpstu.” Nu jau uz viņa pusi lidoja trauki, un, lai neizputinātu šo viesmīlīgo un bagāto saimniecību, Lāpstiņnesējs aši devās projām.
     Ceļš, kuru viņš krustcelēs izvēlējās, vijās caur vecu, drūmu mežu pilnu ar kritalām, dzelkšņainiem krūmiem un šķībiem kokiem. Tas smagi elsa - it kā pēdējiem spēkiem. Ceļinieks braši soļoja uz priekšu, atpakaļ neatskatoties.
     Kaut kur ap pusdienlaiku, Lāpstiņnesējs izgāja pļaviņā, kurā stāvēja noplukusi māja. Viņš aizgāja līdz tai, bet taciņa veda gar logu, pa kuru Lāpstiņnesējs nejauši ieskatījās. Tur divi skrandaini nabagi skaitīja naudu.
     “Laupītāji!” viņš padomāja, “jāmūk!”
     Bet Lāpstiņnesējs jau bija pamanīts: “Kas tu tāds? Ko tu te vazājies gar manu māju?”
     “Māju? Un tu esi saimnieks šajās ubaga skrandās!”
     “Jā, saimnieks! Un ir arī saimniece!” skrandainis lepni izgāza krūtis un vēderu. Tur gan nekā nebija, bet poza kā tītaram.
     “Ak, tā? Tad jau pacienāsiet ar pusdienām, kā jau kārtīgā mājā,” Lāpstiņnesējs pazobojās.
     Skrandainais saimnieks apjuka, bet saimniecei izkrita žagars no rokas – viņa nesa pavardam malku.
     “Nē! Nē! Nē! Mums pašiem nekā nav! Tikai trīs zirņi: viens man, bet divi saimniekam. Tevis dēļ nevārīsim ceturto zirni – malka jātaupa,” viņa teica un ar ar kāju pastūma pie plīts dažus žagariņus.
     “Ej tik tālāk, te nekā priekš tevis nav! Un kusties ašāk, mums zirņi dziest!” pavēlēja saimnieks.
     “Varbūt iedosiet padzerties?”
     “Kas vēl nebūs! Akā katra lāse jātaupa! Re, kur peļķe, dzer, cik lien!” skrandainim nebija žēl lietusūdeņa.
     “Paldies, par viesmīlību. Lai miers un bagātība, saticība jūsu mājā,” teica Lāpstiņnesējs un devās pa ceļu tālāk. Skrandainie saimnieki vēl ilgi tulkoja puiša novēlējumu, jo kaut ko tādu viņi savā mūžā dzirdēja pirmo reizi.
      Lāpstiņnesējs nolēma doties mājās, bet pa citu - gludo ceļu. Vakars ātri satumsa un viņš likās zem egles pagulēt. No rīta aiz līkuma ieraudzīja lielu, sakoptu māju. Pagalms tīrs, puķu dobes izravētas un kāpnes noslaucītas. Viņš pieklauvēja pie durvīm, kuras atvērās un pretī iznāca smalks kungs: “Sveicināti! Kas jūs tāds esat? Kādu ceļu ejat?”
     “Esmu Lāpstiņnesējs, devos pasauli apskatīt un iepazīt. Tagad esmu ceļā uz mājām,” uzrunātais atbildēja.
     “Jā, tas ir labi, ko vajag, to vajag. Varat ienākt uz brīdi, iedošu padzerties,” kungs aicināja.
     Lāpstiņnesējs iegāja mājā un smalkais kungs viņam iedeva tīru ūdeni. No virtuves nāca tāda smarža, ka puisim kunģis savilkās čokurā. Būs pusdienas.
    “Nu re, padzēries esat, varat turpināt ceļu. Es jūs kādu gabaliņu pavadīšu. Man pirms pusdienām pastaiga ir ļoti noderīga. Tad var vairāk apēst,” mājas saimnieks vedināja garāmgājēju doties projām.
No kunga teiktā Lāpstiņnesējam kļuva nelabi un viņš bija gatavs to ūdeni izvemt turpat uz paklāja, bet savaldījās. Puisis bija labi audzināts.
     Lāpstiņnesējs gāja mājās. Nekas cits ceļā vairs neatgadījās un drīz ieraudzīja pazīstamās meža galotnes, un arī garo pagalma egli virs meža. Tur aiz tā ceļa līkuma bija mājas.
     “Mana vismīļākā vieta pasaulē!” puisis gavilēja.
    Lāpstiņnesējs atgriezās mājās, kur jau pa gabalu viņu pamanīja un pa ganu ceļu pretī skrēja māsa, priecīga apkrita ap kaklu un sacīja: "Cik labi, ka atgriezies, mīļo brāli! Kā man tevis trūka. Arī mamma kā trīs pūķi ar deviņām galvām tevi gaidīja. Skaties, ka dusmās nenosvilina matus!" māsa skanīgi smējās un paņēma Lāpstiņnesēju aiz rokas, un turpināja, "kamēr tevis nebija mājās, tie pūķi riņķoja ap mani."
    "Ai, mās', pēc visa tā mazumiņa, ko pasaulē redzēju, tava mamma, kā mana pamāte, ir lieliska sieviete tikai ar nejauku raksturu,” brālis atbildēja.
    Māsa ķircinādamās piebilda: " Nu, jā! Tad, kad tu esi mājās, mums abiem vieglāk - viens pūķis man, divi tev. Brīžiem tā vien gribas kaut kur paslēpties no visiem."
    Pagalmā Lāpstiņnesēju jau gaidīja pamāte: "Nu, pasaules bradātāj, izskraidījies? Mājās pārvilkies. Nepatika, vai palikt nepiedāvāja? Tu tāds novārdzis. Laikam ēdis neesi! Neviens nebaroja? Ne tos ceļus gāji? Rokas arī tukšas, tikai tā bērnu lāpstiņa, no kuras nespēj šķirties. Tfu - ti! Nekādas jēgas!"
    Pamātei pietrūka elpa un viņa beidza dusmoties, apkampa Lāpstiņnesēju un sacīja: "Sveiks, dēliņ. Es jau tevi gaidīju. Zināju, ka atgriezīsies. Ejam - pabarošu." Viņa vēl paspēja pārmest par sabristajiem zābakiem, par saplēsto kreklu un pazaudēto pogu.
    Puisis, tāpat kā agrāk, arī šoreiz mēģināja attaisnoties, bet, kā vienmēr pamātei taisnība, jo pret apģērbu jāizturas saudzīgi. Visus pārmetumus atsvēra uzklātais vakariņu galds. Pēc sātīgās maltītes Lāpstiņnesējs izstāstīja savus ceļojuma piedzīvojumus.
    Māsa brīnījās, bet pamāte tos noklausījusies, beigās tikai pasmējās: "Labus cilvēkus satiki, cerams, ka kaut ko iemācījies, bet nu ir laiks gulēt. Mūsu klaidonim jau acis līp ciet," pamāte, garāmejot noglauda viņa plecu un piebilda, "rītā agri pie darba!"
    Puisis, kāpjot mīkstajā un tīrajā gultā, saprata, cik te ir labi: paēdis un izgulējies, rītā atkal ķersies pie bezgalīgajiem mājas darbiem. Protams, ka pamāte nelaidīs garām izdevību kaut ko pateikt, kaut ko norādīt, bet viņš bija mājās un aizmiga laimīgā miegā.
    Lāpstiņnesējam atsākās ikdienas darba ritms - viņš strādāja, bet pamātes pūķi nerimās, atgādinādami, ka smagais darbs rokās aptur vieglās domas galvā. Puisis bija strādīgs un pacietīgs, bet ne padevies.
    Ritēja laiks un māsai ieradās precinieks: ne gluži princis, ne gluži nabags, bet krietns kalējpuisis no tālajiem ciemiem. Reiz satikušies, jaunieši bija viens otrā mīļi ieskatījušies. Lāpstiņnesējs izprecināja māsu, bet pašu pārņēma nemiers, jo bija arī savādāki ļaudis, tādi kā kalējpuisis, un viņš tos vēlējās sastapt. Tik ne tos, ko satika ceļojumā.
    Tā arvien biežāk viņš lūkojās uz ceļa pusi, kamēr pamāte neizturēja un viendien sacīja: "Nu, skrien ar', redzu kā tavs prāts katru dienu tālumā raujas. Man nekas nenotiks, jo kalpu pietiek. Skrien!"
    Puisis pateicās pamātei, saposās, bet šoreiz plecā uzmeta lielo lāpstu un stingrā gaitā aizsoļa pasaulē. Aiz kāda ceļa pagrieziena viņš ieraudzīja lielu sakoptu māju. Pagalms tīrs, puķu dobes izravētas un kāpnes noslaucītas.
    “Tā ir tā pati māja, kurā man iedeva padzerties tīru ūdeni!” viņš pārsteigumā iesaucās. Tur dzīvoja tas smalkais kungs, bet Lāpstiņnesējs nolēma iet garām, jo vēl nebija tik izslāpis.
    “Hei!” kāda balss viņu uzrunāja.
    Puisis pagriezās, ieraudzīja meiteni un atbildēja: “Labdien, jaunkundz!”
    Viņa sēdēja platās šūpolēs aiz milzīga krūma dārza malā.
    “Kurp dodies?” jaunā meitene šķelmīgi vaicāja, “noteikti esi piekusis. Nāc apsēdies, pašūposimies, atpūtīsies.”
    Runādama, viņa pabīdījās sāņus un ar roku paplikšķināja pa atbīvoto vietu: “Nāc taču! Nebaidies!”
    Lāpstiņnesējs, pats nesaprazdams – kāpēc, apsēdās šūpolēs un samulsa, jo nekad nebija tik tuvu sēdējis svešai jaunkundzei. Viņa sāka ķiķināt un stāstīt visādas muļķības.
    Abi šūpojās un šūpojās, līdz meitene apkrita puisim ap kaklu: “Vai, kas tur! Laupītāji?”
    Puisis samulsa vēl vairāk un saspringa. Ko nu!
    Tur nāca smalkais kungs: “Tā! Tā! Tā! Kas mums te ir? Un kas tad tas tāds?” viņš blakus šūpolēm ieraudzīja lāpstu un ierunājās vēl bargāk, “meit, nu nevar taču ar katru strādnieku kopā šūpoties ...”
Tad smalkais kungs aprāvās savā runā, jo atpazina Lāpstiņnesēju. Viņam pēkšņi radās kāda, viņaprāt, laba doma – kas ciemiņam vainas kā preciniekam, nekāda.
     “Ā! Nu, nepazinu! Tas esat jūs, Lāpstiņnesēj!” meitenes tēvs jau runāja glaimīgā balsī, “sveicināti! Nākat, nu, mājā, pusdienas gatavas. Lūdzu piedošanu, ka bāros. Atgriežos no pastaigas un redzu, ka manai puķītei blakus sēž svešinieks! Protams, ka sadusmojos.”
    Lāpstiņnesējs bija priecīgs, ieraugot smalko kungu, jo radās iemesls izkāpt no šūpolēm. Viņš jau gribēja atvadīties un turpināt ceļu, bet jaunkundzes tēvs nostājās starp abiem jauniešiem, apņēma viņus un runādams, ko pastaigā redzējis, vadīja uz mājām.
    “Vai, tēti! Tu tiešām tai vāverei meti ar akmeni?” meita jau smējās par tēva stāstīto, “un netrāpīji?”
    Tēvs turpināja: “Būtu trāpījis, ja līdzi būtu bise. Tu tiktu pie jaunas kažokādas, bet nu nekā – jāiztiek. Varbūt jaunais cilvēks tev atnesīs kādu vāveri.” Smalkais kungs palūkojās Lāpstiņnesējā, jo gribēja pārliecināties, vai viņš ir sapratis uzdevumu.
    Lāpstiņnesējs bija apstulbis no situācijas un paklausīgi pamāja. Viņam galvā maisījās visādas domas: jāturpina ceļojums, jo tāds bija mērķis; meitene glīta, bet uzmācīga; paēdīs pusdienas, jo bija izsalcis; kur lāpsta!
    Puisis izrāvās no tvēriena un sacīja: “Piedodiet, bet man jāpaņem lāpsta, kuru aizmirsu dārzā. Ejiet vien, es jūs panākšu.”
    “Labi! Labi!” smalkais kungs atbildēja, un abi ar meitu gāja tālāk.
    Tēvs pukojās: “vajadzīga viņam tā lāpsta! Man te laba prece, bet viņam, redz – lāpstu vajag!”
    "Nu, tēti!" atsaucās meita, " nu ir viņš lempis, bet varu ņemt par vīru, jo tuvumā jau nekā labāka nav!"
     Lāpstiņnesējs viņu sarunu vēl dzirdēja un pielika soli - ātrāk projām no šejienes. Paņēma lāpstu un ieskrēja mežā, kurā izplēsās cauri krūmiem, paklupa un vēl nosmērējās, kamēr tika uz grambaina ceļa. Tur novērtēja savu izskatu: atkal zābaki sabristi, krekls saplēsts un poga pazudusi. Mežs likās pazīstams: vecs, drūms, pilns ar kritalām, dzelkšņainiem krūmiem un šķībiem kokiem. Tas smagi elsa - it kā pēdējiem spēkiem. Satumsa, un pusis nosnaudās zem ceļmalas egles un rītausmā turpināja ceļu. Soļoja, soļoja, kamēr izgāja pļaviņā, kurā stāvēja noplukusi māja.
    Gribēja tikt garām nemanīts, bet viņu sasniedza sauciens: "Ei, tu! Kur tu ej?"
    Lāpstiņnesējs izlikās, ka nedzird, bet balss kļuva uzstājīga: “Ei, tu! Neej garām! Man vajag izrakt grāvi!”
    Puisis atpazina balsi un atcerējās, kur jau redzējis šo māju. Tie bija skrandainie saimnieki. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka viņam seko gan saimnieks, gan saimniece un vēl kāds lupatu kamols.
    “Ā! Zirņēdāji!” Lāpstiņnesējs bija nepatīkami pārsteigts, jo vēlējās iet tālāk. Viņš negribēja satikt kārtējos skopuļus, bet tie viņam pielipa kā dadži, nelaida vaļā un stūma uz māju.
    “Nekas, nekas! Šoreiz izvārīsim arī tev vienu zirni,” saimniece vilināja. Viņa pameta ar aci saimniekam un norādīja uz meitu, kura klunkuroja nopakaļus. Vīrs sievas skatienu saprata un jau viens pats noķerto upuri vilka uz māju.
    Māte meitai norādīja: “Re, kāds stalts pusis. Esi nu, prātīga un turies tuvumā, lasi no viņa acīm katru vēlēšanos un izpildi. Tiksi pie turīga vīra. Neatkārto manas jaunības kļūdas.”
    Meitene saausījās un vaicāja: “Jaunības kļūdas? Izstāstīsi? Tad es darīšu, ko liec. Labi?”
    Meita sabukņīja māti, kura tad apsolīja, ka stāsts būs vēlāk, bet meita apņēmās, ka darīs to, ko vajag. Lupataine panāca abus vīriešus un ieķērās Lāpstiņnesēja rokā. Viņš mēģināja atbrīvoties no lipīgās saujas, bet nekā – tā turēja kā spīlēs.
            Viss bariņš iegāja mājā un saimniece nosēdināja puisi pie netīra galda. Jaunā skrandaine centās ar sauju notraukt gružus zemē, bet neveikli ieslaucīja viņam klēpī. Lāpstiņnesējs tos nopurināja un ieminējās, ka pirms ēšanas mēdza mazgāt rokas.
     Saimnieks nebija radis pie šādas ākstīšanās, bet norādīja puisim uz tuvāko peļķi: “Vari nomazgāt tur.”
     Lāpstiņnesējs paķēra lāpstu un metās bēgt. Viņam dzinās pakaļ: skrandainais kamols sapinās stērbelēs un ieripoja grāvī, saimniece likās to vilkt laukā, bet vecais saimnieks ātri piekusa. Pusis tika mežā, kur vēl kādu gabalu joza, bet arī viņš aizelsās. Priekšā bija krustojums. Divi ceļi atkrita, jo pa vienu no tiem viņš iepriekšējā reizē atnāca un pa otru atpakaļ noteikti neies. Atlika divi pārējie.
    Lāpstiņnesējs  saklausīja cirvju un zāģu troksni un devās tajā virzienā. Varbūt vajadzīga palīdzība.
    Par ceļabiedru, nez kur, uzradās jauks vecītis. Tāds gaišs un labsirdīgs: “Kur tu, dēliņ, tā soļo?”
    “Dodos pasauli apskatīt un iepazīt. Varbūt palaimēsies naudu izrakt. Pagaidām vēl neko jauku neesmu saticis un neko labu redzējis. Man likās, ka mājās dzīve kopā ar pamāti ir gatavā elle. Bet, nē! Jāpacieš tikai viņas šņākšana, kad kaut ko nedaru pa prātam. Bet māja tīra, vienmēr ēdiens un mīksta gulta,” puisis stāstīja.
    “Nu, redz, tāpēc jau cilvēks dodas pasaulē, lai redzētu, kā dzīvo citi un kādi viņiem niķi. Ir jau arī jauki cilvēki. Tikai tu šoreiz satiec tos sliktos, lai saprastu, cik tavās mājās ir mājīgi, jo devies pasaulē ar mērķi, ieraudzīt, ka citur ir labāk. Tu gribi sev pierādīt, ka tāpēc tev ir slikti,” ceļabiedrs skaidroja.
    “Jā, Vectētiņ, es laikam sapratu. Tā labsajūta ir atkarīga no pašiem, no tā, kā uzvedamies, kā kopjam savu māju un attieksmē pret citiem. “Ko sēj, to pļausi” ...” puisis pagrieza galvu uz vecīša pusi, kurš tāpat, kā uzradās, tāpat arī nozuda.
    Gabalu nogājis, viņš ieraudzīja milzīgi garu egli, ap kuru rosījās ļaudis. Padevis labdienu, pusis pievienojās strādniekiem. Drīz jau ceļš bija atbrīvots: egles kluči sakrauti vezumos, bet zari pagaidām ceļmalā. Lāpstiņnesējs ar savu lielo lāpstu izlīdzināja bedres. Visi pateicās par palīdzību.
    Klāt pienāca patīkama meitene un pasniedza dzēriena krūzi: “Lūdzu!”
    Lāpstiņnesējs nosarka un knapi izmocīja: “Paldies.”
    Saimnieks aicināja līdzi uz māju, kur saimniece bija sagatavojusi galdu. Šoreiz puisis neatteicās. Viņi piebrauca pie glītas sētas, kurā bija stalta māja, klētis, šķūņi, kūts un citas ēkas - līdzīgi, kā Lāpstiņnesēja pamātes saimniecībā. Pie dīķa jau kurējās pirtiņa. Visi paēda, padzēra, padziedāja un vīrieši devās uz pirti, sveķainās virsdrēbes atstādami mājas priekšnamā.
     Vīrieši atgriezās svaigi un smaržīgi. Lāpstiņnesējam bija iedota tīra apakšveļa un uzklāta gulta. Viņš aizmiga jaunieša miegā, kurā sapņoja par satikto meiteni. No rīta pamodās tikai ar trešajiem gaiļiem. Ciemiņu neviens netraucēja, uz galda stāvēja brokastis, bet uz krēsla darba drēbes un tam blakus viņa zābaki - notīrīti.
    Paēdis, Lāpstiņnesējs devās pagalmā. Tur jau visa saime rosījās.
    Viņš padeva labrītu, ieraudzīja savu lāpstu un uzrunāja saimnieku: “Vai kalpu nevajag?”
    “Labrīt, labrīt! Kāds kalps! Tu jau saimniekdēls. Ciemojies, cik vēlies, bet no palīdzības neatteikšos, ” viņš atbildēja.
    Tā Lāpstiņnesējs palika strādāt pie laipnā saimnieka. Vakarā uz krēsla bija noliktas viņa drēbes: tīras, salāpītas, ar piešūtu pogu un akurāti salocītas. Puisim patika satiktā meita.
    Ko, nu vairs tālāk daudz stāstīt. Viss notika tā, kā bija lemts: Lāpstiņnesējs apprecēja čaklo meiteni, pamāte atdeva padēlam viņa tēva saimniecību, bet vedeklai atslēgas. Pati aizbrauca pie meitas mazbērnus audzināt.
    Gluži kā visas pasakas, arī šis stāstījums beidzās laimīgi: lupatu kamols un jaunkundze tika pie sevis cienīgiem vīriem. Laupītāji skopajiem skrandaiņiem nozaga sakrāto naudu, jo, ja jau pašiem visu laiku to nevajadzēja, vismaz citiem tagad noderēja. Smalkais kungs, šaujot vāverei, salauza roku un zaudēja bisi, jo tā izkrita no rokām un nogrima purvā.
    Visi stāstījuma dalībnieki saņēma pēc nopelniem un dzīvoja tālāk gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi. Pati tur nebiju, tikai, reiz dzirdēto, pierakstīju.


"PASAKAS  PIEAUGUŠAJIEM"