LIEPĀJAS  VĒJŠ

Savas skaistās pilsētas ielās
Pūš cienīgi Liepājas vējš:
Tur tas elso ciemiņu sejās,
Bet vietējie saka, ka bezvējš.

Savas pilsētas jūrmalas kāpās
Mūs draiski grūž Liepājas vējš,
Tur jūrā tas šūpojas viļņos
Un putinās smiltiņās baltās,
Bet reizēm vēl aušojas vētrās.

Savas pilsētas senās un jaunākās ielās
Saimnieko mūžīgais Liepājas vējš.
Tas mums lepni žužina ausīs
Par brašajiem Liepājas ļaudīm,
Par viņu drosmi un rosību gaitās
Visu aizpūsto gadsimtu laikos.

Liepājas vējš lepojas
Ar skaistāko pilsētu
Pie Baltijas jūras,
Kurā pagātnes brāzmas
Sajauc ar tagadnes elpu
Un sapūš tai labākus
Nākotnes laikus.

Liepājas vējš jau nepūš
tas par Baltijas jūru stāsta
Liepājas vējš jau nenogurst
jo tas nāk no Visuma spēka
Liepājas vējš jau nenorimst
jo tam pieder koša pilsēta

Stāvu es Liepājas vējā:
Tik straujā un draiskā,
Ka gribu palikt tā varā.

Tas žužinot aicina tālāk:
Ja nu valsis mums sanāk.
Un es steidzos to panākt.

Vakar satiku Liepājas vēju –
Tas manus svārkus plivināja
Un piedāvāja bangojošu jūru.

Vakar baudīju Liepājas vēju,
Tas pie kājām guldīja viļnus
Un nerātni raustīja matus.

Šodien vēl jūtu Liepājas vēju,
Guļu, klepoju un nenožēloju,
Jo ēdu medu un iedzeru tēju.

To viesmīlīgo Liepājas vēju
Es atkal satikšu. Bet svārkus
Tad jau nu uzvilkšu kuplākus.

Mani uzrunā Liepājas vējš,
Jo atkal jūru viļnos plēš
Un sakuļ putās galotnes,
Ko purina un rausta
Ar spēku - pirmatnīgu.

Tas pavada pa pilsētu
Un aiz namu stūriem gaida,
Jo spēlē brāzmu paslēpes,
Un turpu šurpu pūš,-
Saimnieks - Liepājas vējš.

Vakar aizbraukt vēl nepaspēju,
Un tiku pie Liepājas vēja pārsteiguma,
Jo kaut kad solīja pirmo sniegpārslu deju,
Kuru jau šorīt agri jo agri man dāvināja.
Un giezāmies apli pēc apļa un daudzus,
Tikai to baltumu notvēra dubļi,
Un drīz arī lietus lāses bira kā atvadas,
Bet aiz tām jau autobuss paslēpa logus.
Viss bija tik jauki, ka skumjām pazuda jēga,
Jo kaut kad atkal te satikšu Liepājas vēju
Ar ledu vai puteni, ar lietu vai sauli,
Un ar karstu tēju – nemeklēšu aizvēju.

Ak, jautrais Liepājas vējš,
Tik neprātīgi pūti -
Sauci, trauci, paglaudīji,
Un es tevi neklausīju.

Tu, skarbais Liepājas vējš,
Au, kā padziedāji -
Rūci, šņāci, ūjināji,
Ka tev līdzi paklaigāju.

Ak, jaukais Liepājas vējš,
Vēl ilgi meklēji,
Kamēr pakšus izložņāji,
Bet es jau biju tālu, tālu.

Tu, trakais Liepājas vējš,
Nu gan pacietīgi
Ceļavēju pūti, jo gaidīji
Un atkal kāpās satiki mani.

Liepājas vējš
man drēbes plūc
uzpūtis virsū
aiz stūra glūn

Liepājas vējš
tik draiskulīgs
paskrējis garām
no kājām gāž

Liepājas vējš
kad jūrā krīt
nogrimis viļņos
uz krastu brien

Liepājas vējš
tas dziedātājs
paklupis paksī
vēl uzsvilpo

Liepājas vējš
nav zaudētājs
sapinies zaros
tas pamēdās

Liepājas vējš
visjautrākais
pazudis gaisā
jau atpakaļ

Liepājas vējš
ir pilsētnieks
ieskrējis tajā
tur saimnieko

Liepājas vējš
es atgriežos
saticis mani
tas gavilē

Liepājas vējš
vismīļākais
satvēris cieši
prom nedošos

Liepājas vējš mani atkal sauc,
Sūta sveicienus - brauc, brauc!
Liepājas vējš ar svaigu elpu
Piedāvā man pavasara laiku.

Liepājas vējam spēks ir stiprs,
Un vēl jau vētrās pilsētu lieks,
Bet es zinu, ka atkal jāsatiek,
Jo man tas pāri neko nedarīs.

Liepājas vēju atradu Līgo vakarā,
Bet, kamēr satiku, vēl aizskrēja laiks,
Jo tas rātni klusēja Jūrmalas parkā -
Vējš klausījās svētku koncertā.

Un ballītē arī nejuta Liepājas vēju,
Jo koki ielās un parkos stāvēja mierā,
Un Līgo – Jāņu nakts pagāja rāmi,
Jo vējš savā pilsētā atpūtās.

Jāņu dienā Liepājas vējš
Man, kā ciemiņam, likās, ka pūš;
Tas jau nav vējš, vietējie stāsta,
Vajag tā, lai no kājām gāž.

Jāņu dienā Liepājas vējš
Gar jūras viļņiem saudzīgi grūž,
Un vēl pilsētas pastaigā pavada,
Jo vējš manu sajūsmu jūt.

Tas ir lepnais Liepājas vējš,
Kas viegli sašutis, jo savējie smej,
Ka vēja nav, lai gan mēreni pūš,
Tāpēc tas pievēršas man.

Meklēju Liepājas vēju vakarā,
Bet es vēju neatradu pilsētā,
Tikai sarunas un smieklus bezvējā.

Meklēju Liepājas vēju liedagā,
Un arī tajā visi par vēju neziņā,
Vien jūra vizēja saulrietā.

Sūtīju Liepājas vējam atbalsī
Vēsti, ka jau rītā dodos mājās,
Sanāca mums nesatikšanās.

Otrā dienā tiku Liepājas vējā,
Kurš glaudīja mani: gaidīšu, jaukā.
Un iekāpu Rīgas autobusā.

šodien Liepājas vējš
piekrastē lēnītēm pūš
ka mirkli sabijos
vai nav palicis slims

varbūt Liepājas vējš
tikai tāds noguris
ilgi ciemos
saucis un gaidījis

tinās Liepājas vējš
manos jukušos matos
un smilgās iekritis
kutina kājas

rāda Liepājas vējš
kā satrakojis viļņus
tas ūdenszālēs
pludmali piestūmis

aizpūš Liepājas vējš
mani pilsētas
ielās un ceļā smiltis
virpina vecajā bruģī

saka Liepājas vējš
ka rīt mani modinās
lai tieku līdz jūrai
un vēlāk uz autobusu

paliek Liepājas vējš
savā pilsētā
svilpodams ar jūru
man sūta ceļa vēju

Liepājas vējš viļņu galiņos sēž
Tajos draiski šūpojas
Un putiņās plēš

Liepājas vējš smilšu graudiņus pūš
Ar tiem pludmalē dzenājas
Un kaudzītēs grūž

Liepājas vējš mani pastaigā sauc
Tas apkārt vien tinas
Un aušīgi skauj

Šitā jau zaudēšu draugu –
Savu jauko Liepājas vēju,
Jo cik tad ilgi var gaidīt,
Kad tukši skraidu pa Rīgu.

Vējš Liepājā skumīgi elš,
Bet neviens jau to nejūt,
Jo ikdienā savējiem pūš,
Bet man ir jābrauc tik tālu.

Mani atkal sagaida Liepājas vējš,
Bet tagad tas acīs jau mānīgu miglu man pūš,
Jo šoreiz tam jūra tik mierīga guļ,
Ka jautā, vai atbraukšu citreiz un vēl.

Šorīt Liepājas vējš
Caurumus mākoņos plēš
Un tad modina mani,
Lai sveicinu sauli.

Šodien Liepājas vējš
Jūrā ūdeni strīpās grūž
Un tas lutina mani
Ar katru devīto vilni.

Vakarā Liepājas vējš
Savelk tumsu pilsētas ielās
Un tā mudina mani,
Ka nu jau ir atpūtas laiks.

Bet nakti Liepājas vējš
Vēl dāvina spožāko zvaigzni,
Kuru tas noplūc
Un slīdošu rokā man spiež.

Tāds jaukais Liepājas vējš,
Kurš nelaiž vaļā ne mirkli,
Jo ausīs aušības melš,
Un man ar to visur ir jautri.

Šorīt Liepājas ielas
Vēl mierīgi guļ,
Bet man jau ir jādodas
Projām uz Rīgu,
Un Liepājas vējam vēl jāplīvo
Pilsētā izkārto karogu zīdā.

Tāpēc tas autobusam
Ceļavēju svētī man līdzi
Un pavadot noskrien gar vaigu
Savu sarkanbaltsarkano
Brīvības skūpstu.

Un es visai Latvijai izstāstu
Svinīgo brīdi, kā lepojos
Kopā ar Liepājas vēju,
Kad dziedājām himnu
Par ziedošu tautu
Pie dzintaru jūras.

Es atkal satiku Liepājas vēju.
Tas dzenājās pilsētas ielās
Un gaidīja aiz katra stūra,-
Tas brāzmaini elsoja sejā,
Un draiski raustīja matus.

Es devos sveicināt jūru.
Viesmīlības vētrainā priekā
Traucos ar Liepājas vēju.
Tur tas šūpojās bangās
Un krastā pasniedza viļņus.

Šodien Liepājas vējš slēpās,
Bet vakarā tas pludmalē
Mani satika jūrmalas kāpās
Un ierāva negaisa spēkā,
Kurā ar pērkonu, zibeni kopā
Mani ietina lietū un apskāva vētrā;
Un Baltijas jūras smilšainā krastā
Es baudīju laiku tā stihijas varā.

Liepājas vējš man pretī skrēja
Un aplēja dāsni ar jūru,
Vēl liedaga šūpolēs izšūpoja
Un aizstūma viegli pa kāpu.
Tur lapu kaudzēs man virpuļoja
Un ielūdza ziemā uz pārsliņu valsi,
Tāpēc šodien vēl ilgi baudīju sauli,
Jo blakus atradu aizvēju – tik nejauši.

Viltīgais Liepājas vējš,
Ak, tu palaidnieks tāds!
Viļņus sakūdi putās,
Un jūra dusmīga šņāc.
Lunkanais Liepājas vējš,
Ak, tu plūkātājs tāds!
Koki un ļaudis tev lokās,
Bet kāpu smiltiņas mūk.
Mānīgais Liepājas vējš,
Ak, tu draiskulis tāds!
Vakar glaudies tik mīļš,
Bet šodien man vēss.

Cik jauks tas Liepājas vējš,
Jo draudzīgi
Sagaida vienmēr,
Jo saimnieks Liepājā vējš
Un brāzmaini
Pavada visur.

Man tīk tas Liepājas vējš,
Kad vētraini
Liedagā apskauj,
Jo aizšalc Liepājā vējš
Un cerīgi
Aicina atkal.

Liepājas vējš gaida mani
Tas ilgodamies pūš
Un ceļavēju sarunā

Liepājas vējš gaidi mani
Es ceļā došos drīz
Jo zinu kas tev padomā

Liepājas vējš satiksi mani
Kur jūra ledū sēž
Un atkal būsim divatā

Liepājas vējš sagaida mani
Un priekā virpuļo
Un dejojam sniegpārslu valsi
Griežamies putenī trakā

Liepājas vējš aicina mani
Un sajūsmā auro
Un pie jūras klusina balsi
Pavada liedagā savā

Liepājas vējš pagrūsta mani
Un draudzīgi auļo
Un stumda sniegu ar ledu
Dzenā saimnieka priekā

Liepājas vējš atkal esmu ar tevi
Un sniegpārslas staro
Un jūtu apskāvienu
Sajūsmu brāzmainā varā

Saulstari spēlējas koku zaros
Un jūras viļņos.
Liepājas vējš tiem palīgā steidz,
Lai var spožāki zibēt.

Es liedagā pastaigā dodos -
Eju raitos soļos.
Liepājas vējš mani apsteidz,
Un to nespēju panākt.

Liepājas vējš uz teātra jumta sēž,
Tur kā skatītājs vai režisors,
Jo savas tam skatuves pilsētas ielās,
Kur esam vien aktieri izrādēs.

Pilsētas skvēros vizbules plaukst
Un Liepājas vējā lāmas žūst
Bet parkos jau prīmulas zied
Un visur putni skaņi un sparīgi dzied
Liepājas vējam ir pavasaris klāt
Un nu jau tas nopūšas vēl smaržīgāk

Liepājas vējš trauc pretī vilcienam:
Tas sagaida uz perona
Un strauji sveicina
Mani, vai no kājām nogāzdams.
Es smaidu pretī Liepājas vējam
Ar siltām asarām,
Kuras brāzmā nobirst sveicienam.

Liepājas vējš iepinās matos
Un aicina viļņu rotaļās līdzi,
Jo lietus pieslapinājis smiltis
Un pusdienlaikā ir aizbēdzis,
Bet saule mākoņos gorās -
Lai to pludmali žāvējot vējš,
Bet tas ar vilnīšiem spēlējas.

"Labu rītu!" žužina Liepājas vējš,
Jau paguvis ļaudis pilsētā sveicināt.
"Labrīt, labrīt," vēl tikai plivinu skropstas,
Kad pie loga nosēžas vējš.
Tas iepūš man dzestrumu sejā un vedina:
"Mosties, celies tu, miega mice!
Saule jau pludmales smiltiņās rušinās,
Šodien noteikti jābūt kopā ar mums -
Arī jūru siltākam ūdenim pierunāju,
Un drīz tu būsi kā šokolādes cepums,"
Mani steidzina Liepājas vējš.
Un tad, nu aši dodos tam līdzi,
Jo vakarā aizvedīs autobuss
Atkal projām uz Rīgu.

Liepājas vējš sabozies krastmalā pūš
Tas izliekas ka lūkojas jūrā
Un slepus skatienu parka virzienā griež
Liepājas vējš mani tur ieraudzīt vēlas
Bet celiņos citi cilvēki staigā
Un gaidītie soļi vēl aizvien tajā nenāk
Liepājas vējš man nenorimst domās
Un drīz jau posīšos ceļā,
Jo vēlos satikties jūrmalas takās
Liepājas vējš trauc ilgās man pretī
Un dejo virpuļus stacijā
Bet vīlies tas aizvelkas pilsētas ielās

Liepājas vējš svešu
Lakatu smiltiņās viļā
Viļņos jūra mani velk
Arvien dziļāk un dziļāk

Liepājas vējš to mana
Un apstājas mierā
Uz mirkli stāj viļņi
Un izbrienu krastā

Liepājas vējš satikties vēlas
Un sūta man ceļavējus pretī
Es traucos ciemos cik spēka
Tā ka vēji sagriežas virpulī

Liepājas vējš man pretī skrien
Un noliek ceļavējus mierā
Jo esmu tā gaidītais viesis
Un nu jau valdošā vēja varā

Viļņu bangās mola akmeņus tēš -
Savas dusmas gāž Liepājas vējš:
“Cik var solīt, ka ciemos brauks?
Vai aizmirsi, ka tev te ir draugs?”

Es laiski Rīgas dzīvoklī sēžu
Un tajā savu garlaicību nīkstu,
Tad reizēm dodos uz Jūrmalu
Un satieku smiltīs tupošu  jūru.

Tur atminos par Liepājas vēju,
Kā tas sulīgu viļņu putainā šļakstā
Skrien bangās smilšainā krastā
Un pasniedz jūru ar varenu spēku.

Bet mājās atkal sastopu mieru
Un aizmirstu par Liepājas vēju;
Savā vieglajā prātā vēl nejēdzu,
Kā tērēju sava drauga pacietību.

Kas zin, kas padomā Liepājas vējam,
Jo sagaida mani kā draudzeni savu;
Es vēlos turp doties un palikt pavisam,
Bet jūtu, ka vējam ir citādi plāni.

Tas draiski atpūšas kopā ar mani,
Bet pilsēta Liepājas vējam tik sava,
Ka ielās un pludmalē draudzeņu gana,
Bet mani tik gaida – izklaides dēļ.

Liepājas vējš nenogurst -
Tikai mazliet piestāj skriet,
Lai tas izlemtu, kur tālāk
Savās nebēdnības iet.
Liepājas vējš nenogurst,
Jo tam visur patīk pūst;
Un nekad jau nevar zināt,
Cik tas spēji katru ķers.

Liepājas vējš trauc pretī vilcienam:
Tas sagaida uz perona
Un strauji sveicina
Mani, vai no kājām nogāzdams.
Es smaidu pretī Liepājas vējam
Ar siltām asarām,
Kuras brāzmā nobirst sveicienam.

Liepājas vējš
esmu prom aizgājējs
un atgriežos
pie tevis dzintaros

Liepājas vējš man nepalīdzēs,
Jo tam savā virzienā jāpūš;
Es tam deru tikai izklaidēs,
Un man tikai jānopūšas.

Mans Liepājas vējš jau to jūt,
Ka vēlos rāmāku kādu,
Kurš neplosās apkārt,
Bet elso man blakus ik dienu.

Reiz nezināju,
Kad satikšu Liepājas vēju,
Jo nekur tālāk jau negāju
Par Iecavas upi
Un Zemgales mālu.
Tikai atradu Jūrmalu
Ar mierīgu kāpu,
Kur Lielupe tiekas ar Baltijas jūru.
Un mana ir visa Latvijas zeme:
Ar Daugavu, Rīgu,
Ar katru upi, ezeru, avotu, strautu
Un mežu, un pļavu, un druvu,
Ar katru pilsētu, ciemu
Un likteņu stāstu,
Jo mīlu to visu
Ar dzirkstošu spēku.
Vēl neesmu bijis tik tālu,
Lai nedomāt spētu
Par savu Latviju - dārgu:
Ar tautasdziesmu un deju,
Ar mierīgu debesu jumu,
Ko svešajiem iekārot neļaušu,
Jo kopšu un sargāšu,
Lai mūžīgi mūžos
Neviens to manai tautai
Vairs neatnemtu.

Šodien Liepājas vējš
Sarkanbaltsarkanus karogus glāsta
Un žužina tajos kā toreiz,
Kad Atmodas laikā
Tas kopā ar tautu
Sarkanās okupantu lupatas plēsa,
Lai, nu jau uz mūžīgiem laikiem,
Sarkanbaltsarkanos karogos
Ietinies Liepājas vējš
Par Latvijas brīvību stāsta.

2023

Šodien Liepājas vējam
Kāda reta paziņa, kuru neviens
Nekur negaida, ciemos atskrēja.
Tā bija ārkārtīgi postoša vētra,
Kura jūru sadusmoja,
Jumtus plēsa un kokus izgāza.
Visu plosīja, cik spēja
Un vēl lietu pavedināja,
Kurš pilsētu ar ūdeni piegāza.
Liepājas vējš tās priekšā nobālēja:
Kauns par tādu bezkaunīgu
Garām - cauri skrējēju.
Un Liepājas vējš paslēpās kāpās:
Ko par viņu tagad teiks pilsēta,
Jo ciemos to vētru neaicināja.
Pašam gana daudz spēka,
Lai pilsētniekus un viesus
Reizēm nopietni paraustītu.
Bet ļaudis nevaino Liepājas vēju,
Jo kam negadās satikt reiz kādu,
Kuru negribam redzēt ne mirkli,
Jo atstāj vien postu un bēdas.

2024

Liepāja tā pilsēta,
Kur noticis ir labs:
Tur dzīvē saskaņu
Es esmu saticis un
Mīlestību saņēmis.

Liepāja ir manas
Skaistās atmiņas
Ar dzīves iespēju
Par dziļu mīļumu,
Un esmu ieguvis.