M   2024.

******
Mūsu mīlestība
Ir kā bezgalība,
Kad radām bērnu,
Lai mūs turpinātu.

.......
Mēs visu nevaram zināt,
Bet varam kaut ko minēt.
Vēl varam gudri muldēt
Par to, ko nevar redzēt.

....

man dzīvot traucē skumjas
vien nesaprotu
no kurienes tās tādas rodas

kad sakārtoju savas domas
tad atskārstu
ka visu jāpaveic ar baudu

M

*****

mūsu pasaules kopā nesaderas
vai nu tava ir manai par mazu
vai manā pārāk daudz lieka
un jo vairāk tavu pasauli stiepju
jo vairāk tu kaktiņā raujies
bet tu savu pasauli paņēmi
un kā gliemezis lēnām aizbēgi
tā paliku viena ar savu
tik lielu kā milzīgu baseinu
no kura tu tikai vēl rāpies

M   2023.

Meklēju laimi ievu ziedos,
Bet tie nobira man vienai.

Meklēju laimi ceriņos,
Bet citi par to jokoja un smējās.

Meklēju laimi papardēs,
Bet nevienu nesastapu tajās.

Meklēju laimi liepu ziedos,
Bet tur tikai bites savos darbos.

Meklēju laimi mārtiņrozēs,
Bet tās puķes bija jāpērk veikalos.

Meklēju laimi leduspuķēs,
Bet tās šogad neziedēja manos logos.

Meklēju laimi sniegpulksteņos,
Bet vēl ilgi tie no manis sniegā slēpās.

Tā es laimi izmeklējos visās malās,
Varbūt laime blakus - manās nezālēs.

Manā dzīvoklī smaržo kanēlis,
Ticējums vēsta - tad miers ir mājā;
Tam blakus sālspaka plauktā,
Un vienmēr kāds sāli ir izbēris.

Mēs skūpstījāmies zem ābeļu zariem,
Kad tie pilni ar ziediem
Tiecās pret sauli.

Mēs nesapratāmies zem ābeļu zariem,
Kad tie pilni ar āboliem
Līka uz zemi.

Mēs izšķīrāmies zem ābeļu zariem:
Man vilšanās augļi -
Tev vasara cauri.

M 

mums robeža ar krieviem tāda vārga
jo kāds ir valstij solījumos kļūdījies
vai pietrūka tam rullis dzeloņdrātis
vai ierēdņiem par maz bij’ godaprāta

Mīlu zaļu Latvijas zīli
Un brūnu kastani,
Mīlu brūnu Latvijas mālu
Un zaļu nezāli;
Tā, kā mīlu savu zemi -
Latviju krāsoju.

Mēģinu pierast pie klusuma
Jo arī kapā neskanēs mūzika
Bet pierodu pie jaukajiem vārdiem
Un tāda sajūta ka guļu jau zārkā
Jo par mirušiem nerunā sliktu
Tagad nesaprotu dzīva vai mirusi
Jo pakāpeniski iestājas klusums
Un neviens mani nemana
Tāpēc vēlos dzirdēt ko ļaunu
Lai zinu ka vēl esmu

M   2022.

Miers, kad nesanāk,
Tad bailes nāk,
Un paliek arvien sliktāk.

Dusmas šķīst,
Visapkārt plīst,
Un rētas nesadzīst.

Kam sūdzēties,
Kur patverties,
Ja nevar saprasties.

Vai padoties,
Vai sacelties,
Bet var jau arī rīkoties.

mānīgs klusums
skaļums viltīgs
steidzīgs miers
vēl nekas

dziļa pļava
grava sekla
līdzens kalns
tas nekas

zāle zaļa
debess zila
atvars melns
nav vairs tas

doma glupa
dzeja slikta
autors dumjš
nu un kas

man meta ar akmeni
daudzi
un uzmeta milzīgu kaudzi
godīgi
tā teica akmenim līdzi
visi
jo es tupēju saļimusi
klusi
bet kaunā krituši paši
pēkšņi
savus akmeņus viņi
novākuši
jo liekuļi kopā metuši
sapratuši

Mīļie - neraudiet ...
Šoreiz man jūs bija jāpamet,
Jo aizsauca, kur sāpes vairāk neizjūt,
Uz turieni, kur visiem reiz būs jāaiziet.
Tikai šoreiz mani paņēma jau agrāk,
Bet jums vēl ilgi - ilgi dzīvē jāpaliek.
Vien savās atmiņās nu atstājiet,
Mīļie - neraudiet ...

Man ir viens āķītis,
Aiz kura aizķēros.
Tam garām devos,
Bet mani pamanīja,
Un aizāķējos.

Man ir viens āķītis,
Aiz kura aizķēros.
Nu esmu noķerta,
Un citi nedabūs,
Jo tādu vēlējos.

Man ir viens āķītis,
Aiz kura aizķēros.
Tam esmu svarīga
Un tajā šūpojos,
Jo mani neatdos.

Mūsu pavasaris aizskrēja sniegpulksteņos,
Vizbulēs, ievziedos un ceriņos.
Vasara pagāja jasmīnos, papardēs,
Rudzupuķēs, margrietiņās un magonēs.
Rudens atnāca gladiolās, asterēs un mārtiņrozēs.
Uznāca ziema un mīlestība pazuda leduspuķēs.

Mani maldi kļuva par īstenību,
Un tagad varu pirkstos kost,
Ka neko nedarīju,
Lai tie nepiepildītos.

Vien redzu rūgtu patiesību,
Ka varēju vēl daudz ko labot,
Lai vērstu sev par labu,
Bet, nu ir jāprot ar tiem sadzīvot.

Maz tie dzejoļi, kas ir par mani,
Jo es esmu acīga un ausīga:
Lasu, klausos, novēroju.
Tad nu prātā izveidojas teksti,
Kuri tikai aši jāpieraksta,
Un par saturu es nedomāju.

Mana tikai pameta ar pirkstu,
Un tava roka notvēra plaukstu,
Tā cieši, mīļi un drosmīgi,
Ka manējā neatteica.

Nu tā saņēma cimdu
Un gredzenu kaudzes,
Jo tava roka dāvāja dāsna,
Un mana jutās tik droša,
Ka kļuva jau bezkaunīga.

Un tava no manas pazuda,
Jo vēlējās mīļu un jauku,
Bet mana vien kaprīzi salta.

MANIPULATORS
TAVAS ENERĢIJAS VAMPĪRS
ATBRĪVOTĀJS
NO STRESA
NO IKDIENAS
NO VISA
KAS SĀP
KAS TRAUCĒ
KO NEVĒLIES REDZĒT UN DZIRDĒT
MANIPULATORS
TAVAS ENERĢIJAS VAMPĪRS
IZNĪCINĀTĀJS
IKDIENAI
KO VĒLIES REDZĒT UN DZIRDĒT
UN ATKAL TEV SĀP
JO ATKAL IR SLIKTI
KAD APSKAUJ
NODEVĒJS

Mēs satikāmies saulrietā,
Un nakts bija mūsu.
Mēs šķirāmies saullēktā,
Lai dienā viens otru vairs nepazītu.

mīcu mīcu mīkliņu
cepu cepu rausīti
apaļu un garašīgu
tikai ceļi aizsniguši
tāpēc virtuāli sūtu
mazu mīļu pantiņu
jo ir arī tādi draugi
kurus nesatiec bet jūti
viņu klātbūtni ar sirdi
mūsu rausi apēdu
vienā kumosā par tevi

Mīļi čuksti, dāsni glāsti –
Nav vairs cerības.

Nikni skati, dusmu vārdi –
Sanāk ikdienas.

Mīlestības senie solījumi
Paliek atmiņas.

Mana Latvija bija kā saplēsti brunči,
Kuros svešie tur caurumus dūra,
Jo tos plosīja un apakšā lūrēja.
Bet, reiz mana vecāmāte teica:
“Meitiņ, tu stipra esi un tāda tu būsi,
Jo manus brunčus karogā šūsi
Un Latvijas zobenu turēsi.”
Tik vēl tos vārdus tad nesapratu,
Bet tie manā dzīvē atrada vietu,
Jo karavīra zvērestu devusi esmu
Un pašai jau sen savi tautiskie svārki.
Un man tagad rokās tas zobens,-
Bet vēl ir tie citi, kuri pasaulē zuduši,
Tik vecāsmātes stāsti viņiem ir sveši ...
Bet es vēl to vēsturi glabāju
Un Dzimteni nākotnei sargāju,
Lai sarkanbaltsarkanais karogs plīv brīvi;
Jo, cik izturīgs latvieša zobens,
Un, cik koši viņa saimnieces brunči –
Tik paaudzēm kalpos tie mūžīgi.

manī lūkojies tik kāri
bet vēl jau nejauti
ko redzēji

tikai atskatos uz mirkli
un tu pat nemani
ka paņēmi

es jau izmantoju brīdi
kad tu ar iekāri
vēl varēji

un apmierināju sevi
un tu vēl saņēmi
ko gribēji

jau atkal mani satiki
bet tu vēl nezini
vai dabūsi

Man muciņa putojas
Pa grodu caurumu,
Tev stingri spraužas
Ar brangu tapiņu.

Mana vasara jau savā pilnbriedā
Un es lēnām virzos saulrietā,
Bet vēl jau tik daudz dzīves priekšā,
Ka dziedāšu un diešu katrā likstā.

Jau darba dienas paliek pagātnē,
Jo esmu savā pelnītajā atpūtā.
Un tāpēc smiešos, priecāšos ik mirklī,
Kamēr mana saule dzisīs citā jūrā.

Man vienalga –
Polšs, vai skaidrā,
Mana mūza
Pakaļ staigā.
Uzstājīga
Nelaiž vaļā –
Jauna dzeja
Veļas ārā.

Mazliet paraudāšu.
Daudz izdomāšu.
Visu vērtēšu.
Stingri nolemšu.
Smiedamās darīšu.

melu taka apžuva
un vairs nebija tik grūti
likās
ka jau būšu uz lielceļa
un iešu pa līdzenu klāju
nekā
atkal uzlija meli
un atkal jau grima kājas
likās
ka meli ir bezgalīgi
un bridīšu vēl visu mūžu
nekā
es esmu cīnītāja
un tiku uz ceļa ar līkumu
jā
vēl izraku grāvi
un beigās uzcēlu valni
tā
ka to melu taku
ar patiesību nobēru

Melu taka atkusnī izjuka:
Dubļos un saltā ūdenī grima,
Siltums un gaisma to žāvēja.
Bet iemītās grambas palika,
Un laiks tās līdzināja.

Miljons sārtu rožu,
Miljons puķu pušķu,
Miljons mīlas dziesmu,
Miljons dolāru par mīlēšanu.
Bet, vai īstu?

Ne par kādu ziedu,
Ne par kādu glāstu,
Ne par kādu skūpstu,
Ne par kādu bagātību
Nekad nenopirkšu mīlestību!
Tādu – īstu.

Maldu ceļā
Maldu tumsā
Laikā atrodos
Ceļa laikā
Tumsas laikā
Ceļā apmaldos

M   2021.

Mēs tiekamies tur, kur tava
Ticība, cerība un mīlestība
Pusceļā atmiņās maldās,
Jo pats tu meklē un klīsti
Un nezini, ko tajās vēl zaudē.
Es dauzos pa pasauli apkārt,
Bet zinu, ko vēlos, un noteikti,
Ko negribu vairāk tur satikt.
Piedod, ka pieskāros škiršanās sāpēs,
Jo netaisos neveiksmēs nogrimt,
Un tāpēc bez nožēlas dodos
No tevis projām vēl tālāk,
Jo ticu, ka varēšu rimties
Un beidzot es nokļūšu mājās.
Tajās būs pavards un mīļums,
Rīta rasā sagaidīs saullēkts,
Un zaķi ziemā apgrauzīs ābeles.
Es jūtu, kā tas brīdis man tuvojas -
Un ar prātu un sirdi esmu jau gatava.

Mūsu tēvu zeme
Un tautasdziesmas
No Dieva mīlestības
Dotas,
Bet mūsu Latvija
Un tās brīvība
No tautas atbildības
Ņemtas.

M   2021.

mājā silti
ļoti labi
laukā baisi
gaudo vilki

malkas šķūņi
visi tukši
ārā auksti
klejo vilki

naktī sapņi
moka slikti
mežā mani
gremo vilki

Maija nakts
Kā maijvabole dūc
Un tavs prāts
Šo nakti smagi rūc
Jo tu pats
Kā dēmons sevi sūc

M   2020.

mīļi apskauju
ar labu nakti
un ausī iečukstu
lai saldi sapņi

KOPKRĀJUMS "STARP VAKARU UN RĪTU"

......
Magones zieds tik trausli skaists,
Kad savu kausu atvēra.
Man ļoti patika.
Bet blakus divi sarunājās
Par garšīgām magoņmaizēm,
Un, kā šo augu izmanto citādi.
Pļāpīgi cilvēki.

Magones zieds tik trausli skaists,
Kad vējš to nopurināja.
Man asara noritēja.
Un tie divi sarunu turpināja,
Ka drīz jau nobriedīs sēklas,
Bet var noplūkt, lai reibinātu.
Praktiski cilvēki.

Magones zieds tik trausli skaists,
Kad ar dzīvi salīdzināju.
Man doma iedzēla.
Tie divi jau par kārtīgu ēšanu runāja,
Un par atkarību, kā briesmīgu grēku.
Prātīgi cilvēki.

Magones zieds tik trausli skaists
Man prātu atvēra.
Esam jau tikai savu iegribu vergi.
Apzinīgi cilvēki.

meklēju Kādu kura viegli lidotu
drosmīgu spārnu piesegta sargāta
meklēju Kādu kura neknābātu
mīlošu spārnu apskauta glāstīta

KOPKRĀJUMS "STARP VAKARU UN RĪTU"

......
Mežu ieloki manām stirnām
Neatvēl rīta medus rasu.
Vienalga es klusībā ceru,
Ka viņām aizvēju neliegs.
Ja mani aizķers egļu gali
Un čiekuri nobirstot nepaslēps,
Savā biezoknī sastapsi raganu
Un sekosi līdzi tai papardēs.
Rīta vējš iečukstēs galotnēs:
Klusējiet, putni un zvēri!
Ko mēnesgaisma sabūra kopā
Un projām nelaida meža gari.
Es neminu zemi līdz dubļiem
Un neprotu zāģēt un skaldīt;
Esmu atbalsts, nolaisties ērglim,
Kur atgriežas spēks viņa spārniem.

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

........
Mostos,
Atveru acis un saku:
“Paldies!”
Jauns rīts pār mani nolaidies.
Vakar, lidojot aizķēros -
Asiņo brūces, nu sūrst mazliet...
Bet atkal ceļos,
Jo  sagaida spārni:
“Laidies, nebaidies, uzticies –
Mēs kopā noturēsimies!”
Diena rit skaudri,
Spalvas izrautas, gali netīri,
Pati aizelsusies,
Bet vakarā noglāstu spārnus:
“Paldies!”
Tie guruši sakļaujas:
“Atpūtīsimies.”
Un priecājos par katru rītu,
Kaut brīžiem smagi liekas,
Es nevaru bez saviem spārniem.
Mēs raduši pacelties,
Gan lidot, kūleņot
Un mācēt nosēsties –
Paldies!

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

M   2020.

....
Mūsu leduspuķe uzplauka strauji,
Tā smaržoja vēsi.
Tu sev svešu siltumu sameklēji
Un ielaidi aukstumā.
Salti vēroji mani,
Kā leduspuķē notecēju asarās.

......
Mauj
Tukša taka
Pilsēta
Pielīda pilna
Punkts un pļeka

Slauc
Kaimiņa Žeņa
Slaucēja
Biroju slauka
Punkts un pļeka

Līst
Pulvera taka
Piena
Papīra paka
Punkts un pļeka

Nāk
Plastmasas kaka
Ferma
Šķērsiela
Punkts un pļeka

Ēd
Govis
Slaucēja
Uz asfalta
Punkts un pļeka

.......
Mēs esam šķērsas taisnes,
Kas vilktas paralēlās plaknēs;
No riņķa jāizveido elipse,
Lai varētu tās krustot.
Un jāzina ir formula,
Lai rēķinātu pareizi.

M   2019.

.....
mēs visi esam
kā baltas sniegpārslas;
vai nu sasalstam,
vai nu izkūstam,
bet visbrīnišķīgākais brīdis -
kamēr lidojam

Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"

M   2019.

....
Minhauzens sacīja:
Piedzīvojumi patiesi.
Man neticat?

Jums ir dīvaini uzskati,
Jo domājat, ka koki izvēlas zemi,
Pīles neizcepjas skursteņa garumā,
Bet lielgabalodes lido un tikai iznīcina;
Jums nu gan ir traka fantāzija!

Bet viss ir tik vienkārši;
Koki aug tur, kur tiem labi,
Sievai atlido izceptas pīles,
Lai viņa bez ikdienas rūpēm
Var samīļot savu īpašo varoni.
Un lielgaballodes svilpo tik gaisīgi -
Bez jūsu naida un slimīgas iztēles.

Viss ir īsts, ja skaita un nerēķina.
32.maija diena varbūt ir izvēle;
Atkal no purva izvelc sevi ar zirgu
Un braši jāj tālāk,
Atkal viedokļu rāvā paliec bez zirga,
Rijot kā savu to svešo patiesību.

M   2018.

M   2018.

M   1990-tie gadi

Mākoņu malas
Sejā krīt pārslas
Saule vēl tālu
Un vējiem nav gala

Ilgi es traucos
Cerībām zūdot
Saule vēl tālu
Pusceļā viļos

Stari klīst pāri
Varavīksne balo
Saule vēl tālu
Un aprij mani kāvi