N   2024.

******

nekas jau labāk nenāk
jo rodas tukšums visam
kad soļi apkārt skan
kad nekurienē ejam
tie paliek kraujas malās
kad bezdibenī krītam
bet tur neviena nav
kad durvis vaļā veram

nav vairs ģimenes
un nav vairs mājas
citi jautā
kā man klājas
jo es sēžu pasaules malā
šūpoju kājas
kāda daļa kādam citam
vai es celšos
vai tur lejā velšos
jo no līdzjūtības
nav ne labuma
ne vairāk naudas
un nekas vairs neatgriežas
jo tā mana dzīve
ko reiz sagrāvu
un nelīdzēs nekās gaudas
un ne svešu palīdzība
ja vien pašam
nebūs dzīvotgriba
tā man klājas
ka vēl sēžu
pasaules malā
šūpoju kājas
nav ne ģimenes
ne mājas

Nekad es tevi nesatikšu,
Jo vēl neesmu atnākusi,
Jo tik ilgi klejojusi,
Kamēr tevi zaudējusi.

.......
neko es nedabūšu
tikai vairāk gribēšu
jo blakus tev būšu
un pievilt mēģināšu

neko es nelabošu
tikai vairāk mānīšu
jo blakus tev iešu
un neganti melošu

nav nemaz tik slikti
jo būt var arī mēreni
un jauki ja ir stabili
bet ne vienmēr mainīgi
sanāk tikai labi
tāpēc jau ir kustīgi
lai uz vietas nestāvi
un tu vēl arī nezini
ko patiesībā gribi
jo ja jau visu mēģini
tu saņem to ko dari

Naktī Mēness savas zvaigznes pārskaita,
Un man jau tūkstoš simtu pirmā aita;
Es beidzot aizmiegu pirms saullēkta,
Bet tad jau skaļi zvana - pulkten's. Maita!

N

******

Nedari neko:
Klusē, nekusties,
Un netraucēsi viņiem,
Kas par tevi negrib zināt.

Nerunā neko;
Klusē, nerādies,
Jo neuzzinās viņi,
Ka nu viss ar tevi beidzies.

*******

Nevirini velti manas durvis -
Slikti stāvēt caurvējā.
Ja tu nespēj pārkāpt slieksni,
Pazūdi reiz vējā.
Nevēlos vairs slimot mīlestību -
Labāk vienai bezvējā.

...........
ne mani mācīsi
ne mani mainīsi
tik manu spītību
pretī saņemsi

tu mani nievāsi
tu mani zākāsi
tik manu ienaidu
visā jutīsi

vēl mani gribēsi
vēl mani tramdīsi
tiklīdz aizbēgšu
tu mani zaudēsi

........

Nemuļķojies savā spēkā,
Neiesaistos ļaunā dēkā;
Es no tevis eju laukā –
Esmu tīra savā laikā.

...
neaiztiec mani - es sitīšu
tāpat kā tu mani
kad greizsirdība atņem tev prātu

neaiztiec mani - es mīlēšu
tāpat kā tu mani
kad mīlestību aizdzen ar spēku

Neatradu tevi vairs rītausmā,
Bet ieraudzīju jau citā dienā,
Jo tu kā notrūkusi poga ripo,
Iekrizdams vai katrā šķirbā.

N   2023.

Ne jau es eju pa tavām ielām
Kur spoki ķēmojos vietām
Tās mājas pie kapsētām
Kurās dzīvo ļaudis
Ar skatieniem tajās
Kādreiz no rītiem pamostas
Ar spoku spoguļa sejā
Jo ne jau no tā
Tās nelaimes rodās
Jo tie spoki
Pie laimīgiem cilvēkiem nenāk

Nemetiet ūdenī
Nemāku peldēt
Nestumiet kalnā kāpt
Noripošu lejā
Negrūdiet bedrē krist
Neizkāpšu ārā
Nedzeniet līdzi iet
Neiešu pavadā
Nelieciet mainīties
Lieciet mani mierā
Nelieciet
Ļaujiet taisni stāvēt

Neskrien tik ātri,
Piestāj mazliet,
Paskaties arī uz mani,
Paveries apkārt -
Dzīve aiziet,
Kamēr skrien.

Nolieku savu tālruni nost
Un mēģinu pasauli redzēt;
Ko tik tur ieraugu - ej tu nost!
Neko tādu tālrunī nevaru redzēt.

nu jau bez tālruņa
nekur un nekā
es arī kā verdzene
sen jau tā gūstā
jo tālrunī rakstās
man dzejoļi stāsti
un atliek vien pacelt
skatienu nostāk
es atkal ko ieraugu
un dzejolis atnāk

nāk nakts
un guļamistabu logos
parādās gaismas
nāk nakts
un kāds guļamistabā neguļ
jo pēta zvaigznes

ne tāpēc aru
un ne tāpēc sēju
lai vēlāk vācu ražu

vien aru un sēju
lai audzēju ziedu
un košumu redzu

Neskumsti, pienenīt, svešajā pļavā!
Šogad atkal ziedēsi. Garām skries vējš
Un gādās tavus gaistošos sapņus
Par mājām -
Arvien tālāk un tālāk.

Neskumsti, pienenīt, priecājies ceļā!
Jo gadu aiz gada, no tavas ziedēšanas,
Cerību spārni no jauna paceļas gaitā
Arvien tuvāk un tuvāk -
Uz mājām.

No sirds uz sirdi –
Dzirdi.
No rokas mutē –
Dali.
Aci pret aci –
Mīli.
Zobu pret zobu –
Stāvi.

Nedrebu: “Man salst!”
Ņemu savu cirvi ...
Netrīcu: “Man bail!”
Minu savu ēnu ...
Neraudu: “Man žēl!”
Roku savu suni ...
Nečīkstu: “Man nav!”
Daru savu darbu ...
Nejūtu: “Man sāp!”
Valdu savu naidu ...
Zinu - man ir
Jāzin savu mēru.

No nātru kātiem segu aužu,
Ar lapām spilvenu piepildu,
Jo nesaprotu, kāpēc raudu,
Un smejoties vairs nejūtu.

nevajag tik garu iesmu drāzt
tam putnam kurš vēl olā sēž
jo var to iesmu arī pazaudēt
un tas putns palikt vanckarā

negribu tevi
un tu sairsti
jūtās
tā ka nekas
no tevis
nav salāpāms

aizdzenu tevi
un tu pazūdi
sāpēs
tā ka nekas
aiz sevis
nav atrodams

Nerādi man savu
Garo ziemas dienu
Es pateikšu
Ka atkal vēlos tavu vasaru

Neatver man savu
Dubļos velto naidu
Es gribēšu
Vēl tajā meklēt kaut ko labu

Nepamet man savu
Smago sniega piku
Es uzlikšu
Tai savu ogļu pilno plaukstu

Nestāsti man savu
Melos slēpto asaru
Es pateikšu
Kā pasmējos par kādu pļauku

Netēlo man savu
Vētrā dzīto laiviņu
Es pūtīšu
Lai aiznes to uz tukšu salu

Nelūdzies man manu
Auksto piedošanu
Es dzirdēšu
Kā plēšu savu ledus trauku

Neskatos drūmajās debesīs,
Jo man jau tāpat ir skumji,
Bet raugos pelēkās peļķēs,
Jo tajās vēl brienami dubļi.

Nez, kur slēpjas kārdinošie naudas maisi,
Kurus valdības tik dāsni aizdod, aizņemas.
Nez, kur tiek tie zelta stieņu kalni glabāti,
Lai naudas lapas nepazaudē savas vērtības.

Jo pasaulē plūst prātam netveramas summas -
Tās valda, dala izredzēto ļaužu bagātnieku grupas,
Kurām vienaldzīgi cilvēki, jo galvenais ir vairot miljardus.
Un, vai tāpēc neviens negrib savā ceļā satikt nabagus?
---------
Kas vieniem naudas vara ieročiem un karam,
Tas otriem bēdas - pamest mājas, vai pat dzimteni,
Zaudēt dzīvību, vai dziedēt fiziskas, vai prātam rētas.
Un, nu, jau visa pasaule tiek kara sekās apdraudēta.

Ir ļoti ērti, ja virs mājām mierīgas un brīvas debesis,
Un netraucē, ka kaut kur lido raķetes un nokrīt bumbas,
Bet peļņu sarauš izredzētie un to pakalpiņu ļaudis,
Jo par viņu naudas apriti kādi citi karā noliek savas galvas.

Nepalaid garām to laiku,
Kamēr vēl pasaulē esmu
Ieskrien kaut uz brīdi,
Jo es tevi ļoti satikt gribu.

Neminēsim manu ligu,
Pastāstīsi, kā tu dzīvo,
Pļāpāsim par izdarīto
Un par visu, kas mūs vieno.

Šķirsimies bez nožēlas,
Lai gan raudāšu par visu
Cerēto un nepaveikto -
Nespēkā pret notiekošo.

Nevajag raudāt
Un nevajag sūdzēt,
Jo tava laime
Ir tavā attieskmē.

Nevajag pārmest
Un nevajag žēlot,
Jo tava nākotne
Ir tavā kājstarpē.

Vajag cienīt
Un vajag satikt,
Jo mīlestība
Ir sazobē.

noliec naidu izmet pārākumu
atver smaidu pasniedz roku
mīlestību dabu darbu
bet ikdienu to vien dzirdu
aci pret aci un zobu pret zobu
ja tev sit pa vienu vaigu
pagriez otru saņem savu pļauku
un metā akmeni uz kādu
pats par savu liekulību
bet es nesaprotu tādu lietu
kāpēc kādam smagu krustu
lika nest par manu grēku
jo es pats par visu atbildu
un citam neuzkrauju savu kļūdu
tikai piedodu to avansu par ticību
ka Kristus izglābs visu
šo mežonīgo ļaužu baru
bet nepiedodu uzmācību
ja nopeļ manu tautasdziesmu
kurā nav par aklu paklausību
bet ir vieda saruna par manu
tikumu un dzīvesziņu
saskaņā ar Dievu

nenoplūciet zarus eglītēm
iezīmējot skuju taku
nelieciet pie kapu vārtiem
nevag nekur
nenoklājiet manu kapu
svaigiem egļu zariem
pametiet to pliku
eglītes lai izaug tur

Nepalaid projām tās pīlītes -
Lai jau tavos melos vēl peld;
Bet tu stāsti, ka pūtīsi daudz,
Jo dīķī tām vietas par maz.

Bet, kāpēc manas pīlītes
Melos tā peldēties nemāk:
Vai tāpēc, ka pašas vēl aug?
Vai tāpēc, ka dīķa tām nav?

......
ne jau es tur esmu
kur tu gribi mani redzēt
tā ir tikai tava vēlēšanās
ka var notikt savādāk

N   2022.

nakts liecas pret ausmu
un rīts tur satiek sauli
ar to gaišo dienu
kura liecas uz vakaru
un sagaida rietu
jo atrod mēnesi
un turpina laiku
caur zvaigžņu sietu

nebrien tajās auzās
kuras iesētas citiem
jo līdzi nāks bradātājs
un visu paņems sev
bet vainu par postažu
būs jāuzņemas tev

naktis bez tevis
gaudo ar vilkiem
sirds skumīgi sitas
kā lietus uz palodzēm

dienas bez tevis
kā dziesmas bez vārdiem
un rokas neceļas
pat vienkāršiem darbiem

nevēlos neko vairs plānot
neko ieraudzīt
un sadzirdēt
neko izdomāt
un neko izdarīt
tikai vienaldzīgi izdzīvot

nevajag visu pierakstīt
arī to kas vārsmās nāk
jo savas domas vajag padomāt
un izlemt vai tās tālāk izstāstīt
jo katrs dzīvo savādāk
un nevajag ar padomiem tur līst
bet reizēm izsprūk domu spīts
kas kādam varbūt palīdzēs
bet vai tas vienmēr vajadzīgs
jo katrs varam izdzīvot
ar to kas pašiem patiesības vērts

no staigna purva
kurā mīcos gadiem
cauri tuksnesim
ar vilinošām oāzēm
man jātiek ir līdz kalniem
kuri pilni klinšu radzēm
un strauji saltām upēm
un arī mazām pļavām
man jāizlien no dūņām
jo ja vēl ilgi kavēšos
es nogrimšu pavisam

Netramdi manu domu,
Tu to dabūsi.
Tikai nežēlojies,
Ka sabojāji savu omu.

Neaiztiec manu ideju,
Tu to atņemsi.
Tikai neuztraucies,
Ka nesaņemsi balvu.

Nekāro manu vietu,
Tu to iegūsi.
Tikai nenobīsties
Par to ērkšķu kaudzi.

naktī putni klusi
pūce bļaustās izsalkusi
mēness stari ziņķārīgi
tausta rakstāmgalda stūri
dzejnieks dzeju raksta

putni aizmiguši
pūce raugās medījumu
mēnesgaisma apsīkusi
dzejnieks mokās visu nakti
pūce paēdusi

nebļauj
tā jau spēka nav
klusē
lai nevienam netraucē
nerunā
jo trokšņu daudz
stāsti
lai var palīdzēt
neskaties
vairs atpakaļ
redzi
kur var iet
neskrien
ļoti tālu
stāvi
te
neej tur
---
vai tu zini
kad ir labi
kaut nu tevi visi velni rautu
stāvi runā izdari
nedrīkst to
un vari šito
uhh
---
gribi tādu paklausīgu
tu jau zini
kā pa gaisu lido
granātas
---
pļukš un pukš
piržu es
pirdi tu
pazaudēju gredzenu
un uzsprāgu
---
ej tu zini kur
tur kur labi ir
tur kur lapas birst
tur kur tevi mīl
tādu pareizu
---
te vēl esmu es
slauku tavu kaku
lai tu pazustu
---
tu vēl zemē dirs
es jau lidoju
un viss

Neko nevaru izstāstīt,
Neko nevaru izdarīt –
To varu tikai izmainīt.

Nu jau rudens smaržu jūt,
Bet laiks vēl ir tik vasarīgs,
Ka steidzu silto mirkli ķert,
Bet vakarā jau kakls sāp,
Jo saule zobus rādīt sāk.

Nekur no tevis neaizbēgšu,
Ja esmu mīļuma apņemta;
Kad tava vīrišķība ir patiesa,
Un mana sievišķība atvērta.

Neiešu, kamēr neaicināsi,
Jo tuvumā esmu, kamēr pasauksi.
Un tad vēl padomāšu,
Jo neesmu rotaļlieta,
Kuru izvēlējies, lai tev patiktu.
Varbūt nekad vairs tevi nesatikšu,
Bet ko tu padarīsi,
Jo tikai paraudāšu.
Žēl, ka neko nesaproti – negaidīšu.

Neviens vēl nezina kā būs.
Bet vienmēr kāds to labāk zina –
Tas, kurš visu laiku atgādina,
Jo pats ir aizmirsis, ka viņa runa
Tikai tukša pļurkšķēšana.

neko nevēlos vēl gribēt
jaunu ieraudzīt
un sadzirdēt
neko vairāk izdomāt
un izdarīt
gribu vienaldzīgi izdzīvot
un sagaidīt
kad varēšu vairs nebūt

Ne jau tur tā "sāls", ka esam ļoti dāsni
Ar savām liekām mantām.
Bet reizēm cilvēkiem
Ir vajadzīgs, par ko mēs nezinām,
Jo nesamīļosim mēs katru "bomzi"
Un nelīdīsim viņa dvēselē.
Bet tikai varam pasniegt viņiem to,
Bez kā mēs paši nevarētu iztikt.
Zinām, ka tie "bomži" spējīgi ir protestēt
Un lāstus raidīt mūsu virzienā,
Jo varbūt esam vainīgi, ka viņi eksistē.
Bet nekad jau nevajag to nelaimīgos noniecināt,
Jo nezinām, kas pašus šajā valstī gaida nākotnē.

noliec naidu izmet pārākumu
atver smaidu pasniedz roku
mīlestību dabu darbu
bet ikdienu to vien dzirdu
aci pret aci un zobu pret zobu
ja tev sit pa vienu vaigu
pagriez otru saņem savu pļauku
un metā akmeni uz kādu
pats par savu liekulību
bet es nesaprotu tādu lietu
kāpēc kādam smagu krustu
lika nest par manu grēku
jo es pats par visu atbildu
un citam neuzkrauju savu kļūdu
tikai piedodu to avansu par ticību
ka Kristus izglābs visu
šo mežonīgo ļaužu baru
bet nepiedodu uzmācību
ja nopeļ manu tautasdziesmu
kurā nav par aklu paklausību
bet ir vieda saruna par manu
tikumu un dzīvesziņu
saskaņā ar Dievu

nekas vairs nebūs kā agrāk
jo viss notiks savādāk
būs citiem dienas
un nedienas
bet es palikšu kapā
un būs kā vienmēr
jo kamēr
koki lapos un birs
putni dziedās un puķes irs
par mani ar laiku aizmirsīs

nepatīk vakari
un negribu naktis
negaidu rītus
jo ienīstu dienas
bet nerodu atbildes
kāpēc man vispār jābūt uz zemes
vai tad citur visumā vietas nav atrodamas

kamdēļ zemeslodei jābūt kopā ar cilvēku
kurš to vien dara kā posta un laupa
kāpēc man arī tā jāmoka

gribu lai neesmu
gribu lai mani vairs nesūta
gribu nekad vairs nemīt šo planētu
negribu ne paradīzi ne zemi ne elli
liekat man mieru
kā gribu es pazust melnajā caurumā mūžos
uz mūžīgu neatgriešanos

jo vēlējos paradīzi
un baidījos elli
domāju nodzīvot ilgi
bet naudai par Dievu augstāka vara
jo traucē mīlēt cilvēkus
un cienīt sevi
bet skaista šī zeme
pēdējo reizi mana

Nezinu, ar ko beigsies
Tas, kas vēl nav sācies,
Tikai zinu, ka nāksies
Izturēt un turpināties.

neprotu stāstīt par mīlu un daili
par to tik jauki pasaka dzejnieki
spēju rakstīt par to kas nomoka
kādu svešu neziņā plosītu sirdi
un dusmās vai asarās izgāztos
tur uzkrātais rūgtums vai maldi
lai izbauda prieku un vieglumu
dzejā kas citam izdodas skaisti

N   2021.

Nopūšu sveci -
Pietiek veļus mierināt.
Iztīru savu māju
Un sadedzinu visu,
Kas sāk jau kaitināt.
Jo priecājos par gaismu,
Par sauli un mēnesi,
Par zvaigznēm debesīs
Un puķēm ar šokolādi
Bez pelēkiem putekļiem
Un slapjām asarām.
Lai skauģi iet pa gaisu
Ar līdzjūtību un nopūtām.
Es esmu, nevis gaistu,
Jo tik daudz darāmā
Un sava dzīve priekšā.
Es nokrāsoju lūpas,
Un iepūtiet man ...

neko nedzirdu tikai klausos
neko neredzu tikai skatos
neko nepasaku tikai runāju
nekur neaizeju tikai staigāju
neko neizdaru tikai darbojos
neko it ne ko tikai kaut ko

neko neklausos tikai dzirdu
neko neskatos tikai ieraugu
neko nerunāju tikai izstāstu
nekur nestaigāju tikai aizeju
neko nedaru tikai kustos
neko kaut ko tikai it ne ko

naktī salna piekodusi pilnu muti
aizrijusies
visur vēmas pametusi
dienā lietus žļembas noskalojis
samērcējies
malu malas pieglumējis
vakarā sniegs tās noglabājis
sapūkojies
dubļu lāmas piegulējis

N   2020.

.......
ne jau pati savā
pulkstenī salieku
bezgalības iedoto laiku
kurā man dāvāta nulle
jo tālāk laiks tajā skaita
tagadni nākotni pagātni
no viens līdz deviņi
mani ikdienas gaitā
ar nulli ciparos saista

.....
Negribu nevienu citu,
Tevi gaidu mājās,
Gribu pieglausties
Un tālāk - jau kā sanāks.

Kopkrājums - KLUSUMS

....
neesi nekāds eņģelis
tu esi ļoti smags
zem tava svara
stīva spranda
nošļukuši pleci
un līka mugura
arī nolaidušās rokas
un tagad saļimst kājas
jo esi kaklā iekārts akmens
kuru pati uzlikusi staipu līdzi
beidzot savu kļūdu saprotu
un tāpēc dziļi grimstu
lai tu pret zemi atduries
un paliec tur kur noslīdēsi
beidzot sevi izvelku no cilpas
un tu paliec tur kur sēdi
dodos projām meklēt eņģeļus
kuri nospiedīs man tikai sirdi

.....
neviens nav uzcēlis namus vai pilis
kamēr nav veidojis smilšu kūkas
sargāju kasti un cērtu ar lāpstiņu
kā smiltis spainīti saberu kļūdas
izcepu kūkas un būvēju pilis
bet izraktie skeleti sarīko dzīres

Kopkrājums - MANU DOMU PIESKĀRIENS

Nav laika tikties ar radiem, draugiem un paziņām?
Tad gaidi, kad kādu no viņiem ir jādodas apglabāt.
Tur teiksi ardievas vienam un labdienas pārējiem.
Nu neskrien garām ne sev, ne mīļajiem ikdienā,
Lai, steigas mirklī notriekta, netiec līdz atvadām,
Aicinot pulcēties visus jau tavā pēdējā kapsētā.

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

...
neraidi lāstus debesīs
tur noteikti sadzirdēs
un sūtītājam atgriezīs
saki paldies debesīm
tur noteikti uzklausīs
un pateicību atalgos
ne visu lemj debesīs
tu vari izvēlēties
kā domāsi tās atbildēs

.......
No kāda sava sapņa ir jāprot arī laikā pamosties,
Kurš piepildīts, un pēkšņi, ļaunā murgā pārvērties;
Nav vērts būt nomodā. Bet guļot, nevar neko izmainīt,
Jo sapņos nestaigājam vieni, tur nāk un aiziet arī citi.
Kad beidzot acis atvērtas, ir grūti īstenībā atgriezties,
Ir jābūt drosmei piecelties, un mošķus vairāk nepazīt.
Kā gaiša diena vienmēr maina tumšu nakti,
Tā izpildītu vēlēšanos papildina jauni sapņi.

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

.....
Neaizbēgsi paralēli,
Perpendikulāri
Un pa apli.
Skrien,
Kur skriedams,
Visam beigās kapi.

Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

....
Nekas
Mani nespēj salauzt
Pat tavas šaubas
Nē
Es nokritusi
Došos tālāk
Kaut līdīšu
Kaut rāpošu
Bet nepalikšu zemē
Es savās sāpēs
Ietīšos kā kāpurs
Un kādā brīdī atkal atvēršos
Viskrāšņākajā tauriņā

Kopkrājums - "STARP VAKARU UN RĪTU"

N   2020.

.....
Nerodu vārdus, lai mierinātu,
Tas viss ir tik dziļi un sāpīgi.
Šobrīd patiesi uzrunā vienīgi klusums.
Tavā skumjajā sirdī noglāstu asaras
Un domās tevi sirsnīgi apskauju.

Kopkrājums - KLUSUMS

......
nav viegli dzīvot vientuļam
kad nagla jāiedzen
jo nav kas pasaka
kā pateizi ir jāpietur
un vietu kur tā jādzen

nav viegli dzīvot vientuļam
kad blakus kaķis guļ
un neko nesaka
vien aiziet kur tas grib
un nekad nezini
vai atnāks atpakaļ

nav viegli dzīvot vientuļam
kad acīs skatās suns
un redz kā skumjas māc
tas tikai muti nolaiza
jo neprot savādāk

es gribu lai nav vientuļi
lai rītos modinātājs runā
un dienā piezvana
ka vajag maizi pirkt
bet vakarā kad nāku mājās
tas pamana un saka
cik labi ka tev zābaki ir kājās
un iespiež rokās miskasti

.......
Notikumi Vinnija Pūka stilā.

Es turpināšu ēst,
Bet tu klusēsi.
Esmu visu jau izēdis,
Tev siekalas noslauku.

Notikumi Vinnija Pūka stilā.

Vai tiešām visu izēdis?
Esmu pieklājīgs, neatteikšos.
Tu arī labi audzināts,
Klusēsi.

.......
Neaiztiec to akmeni,
Kad pakrīti,
Neraidi lāstus debesīs,
Jāsaprot, kur atrodies.
Droši savus soļus sper,
Arī līdzenumā krīti.

Neniecini cilvēku,
Kurš nepatīk,
Neraidi lāstus debesīs,
Jāsaprot, vai noticis:
Nenodari otram to,
Kas pašam viņā nepatīk.

Nežēlojies liktenim,
Ja nepietiek,
Neraidi lāstus debesīs,
Jāsaprot, kas vajadzīgs.
Lāmu mazām lāsēm smel,
Vai jūrā vietas nepietiek.

.....
nekad nav par vēlu apstāties
atpūsties
un tālāk turpināties
nekad nav par vēlu izdomāt
ieklausīties
un atkal pārvērsties
par vēlu ir nogurt
salūzt
un vairs nevēlēties

Kopkrājums "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

N   2019.

....
nav laika kautrēties
par pagātni
ne visas kļūdas jālabo
tās laika gaitā nobāl atmiņās
nav jāmokās vien būtiskākais jāatstāj

nav laika baidīties
no nākotnes
tā pati lēnām nāk
nav gaisa pilīs jādzīvo
nav jāgaida kad visu nesīs klāt

nav laika niekoties
ar tagadni
ik mirklis zib kā nebijis
kāds jāsatiek kāds jāmīļo kāds garām iet
viss liekais jāatlaiž lai raizes zemē neiespiež

nav laika baidīties
no aiziešanas
jo šodien rīt un parīt aizparīt
ir katrs saullēkts saulriets vienreizīgs
tas laiks kas tur aiz apvāršņa vēl pagaidīs

N   2019.

N 1990-tie

Ne visām uzvarām par godu
Var vīna kausu celt –
Kas bijis viegli paņemams,
Var ilgi sirdsapziņā smelgt.

Ir iegribas, kas piepildās,
Bet atstāj mieles rūgtas,
Jo reizēm dzīvei labpatīkas
Mums pasniegt nežēlīgus jokus.

Bet ne jau tamdēļ saule norietēs,
Vai nešalks smagie egļu sili;
Lai liktens būtu labvēlīgs,
Vien atliek apjēgt, ko tu īsti gribi.

N 

N 1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

No vienas pārslas
Vēl nav sniegs
No vienas lāses
Vēl nav lietus
No viena vārda
Vēl nav dziesma
No viena skata
Vēl nav mīlestība

Daudz pārslu
Krīt kā sniegs
Daudz lāšu
Līst kā lietus
Daudz vārdu
Skan kā dziesma
Daudz skatu
Vēl nav mīlestība

N 

N   1970-tie

(manas bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

Nesaprotu pati,
Cik tiem puikām gari mati!
Dažam labam apkaklīti sniedz,
Dažam plecus spiež.
Citiem – kā jau džentelmeņiem īstiem
Mati gludi tā kā nākas.
Citiem mati izspūruši,
Daudziem veldrē sakrituši.
Jāņem grābeklis ar kātu,
Lai šos sarus izsukātu.

N