Tur,
dziļāk silā, brēkāja pūce. Kopā ar vieglo lapu čaboņu tas uzdzina sīkus drebuļus.
Tā kā mežs skrajš, visapkārt vīdēja spokainas ēnas. Īve lūkojās uz vienu pusi,
uz otru pusi - vai kaut kur neiegailēsies kāds acu pāris.
"Tikai
neatskaties! Tikai neskaties atpakaļ!" viņš, iedams, skaitīja,
"atskatīsies un par sālsstabu pārvērtīsies."
Virs
koku galotnēm tupēja milzīga pilnmēness bumba. Tā gaisma meža taku sudraboja.
Kāds
iebrēcās - aiz muguras. Īve apstājās. Sirdspuksti dauzīja galvu. Neatskatījās,
bet jau likās, ka zemē iemīts.
Pēkšņi,
nez no kurienes, uzradās vējš. Mežs draudīgi šņāca. Debesis aizklāja mākoņi.
Kļuva tik tumšs, ka neko vairs nevarēja saskatīt.
Īve
uzreiz nožēloja noslēgtās derības, ka pilnmēness naktī viens pats izies cauri
Raganu silam. Un, pats trakākais, pilnīgi pliks. Varētu skriet, bet kājās, jau
visu ceļu, dūrās visādi kukuržņi, daudzreiz sāpīgi uzkāpa čiekuriem. Viņš pat
nezināja, cik tālu silā ir iegājis. Skriet atpakaļ? Kursabiedri teica, ka viņu gaidīs
meža otrā pusē - upītes krastā. Tur būšot jau saceltas teltis, šnabis un
ugunskurs, un Evora vecāsmātes gredzens ar ļoti dīvainu zīmējumu, kuru it kā
reiz esot atradusi šajā silā. Viņa gredzenu atstāja mantojumā savam mazdēlam ar
noteikumu, ka nedrīkst pārdot, tikai dāvināt, ja kāds to ļoti vēlēsies iegūt.
Tam esot sava misija, bet Evoram neesot lemts. Viņa uzdevums - tikai nodot to
tālāk.
Īve
jau no bērnības interesējās par mistiku. Grāmatu plaukts bija pilns ar šāda
tipa grāmatām. No visas iegūtās informācijas galvā bija tikai haoss. Evors
teica, ka gredzens it kā esot atslēga uz paralēlo pasauli. No tā brīža Īve ļoti
vēlējās to iegūt sev, bet kursabiedrs tik vienkārši negribēja atdot.
Reiz
Evors bija nolēmis neklausīt vecomāti un nodeva gredzenu lombardā. Sākās
visādas neveiksmes - pilnīga melnā josla. Tad kādu nakti sapnī redzēja vecomāti
- viņa viņam pakratīja ar pirkstu. Evors saprata, ka gredzens jāņem atpakaļ.
Aizgāja uz lombardu, bet tur gredzena vairs nebija, esot zemē aprakts, jo tumsā
dīvaini spīdējis. Lombarda īpašnieks, vecs vīrs, reizēm jau bija piedzīvojis
dažādas īpatnības ar ieķīlātajām mantām, un tās vienmēr centās atdot atpakaļ,
ja nebija pārdotas. Kā jutās tie cilvēki, kuri bija nopirkuši, viņš nezināja.
Reiz kāds pircējs kādu lietu atnesa atpakaļ un lūdza atdot naudu, bet lombarda
īpašnieks ne par ko to nedarīja, tikai ieteica aprakt. Ko pircējs nodomāja un
izdarīja, arī nezināja un negribēja zināt. Evors savu gredzenu atguva un, riez
dzērumā, izpļāpājās kursabiedriem.
Īve
nolēma gredzenu iegūt sev, bet viņam uzstādīja noteikumu: pilnmēness naktī
plikam iziet cauri Raganu silam. Un, nu, šis brīdis bija pienācis. Īve tumsā
pliks stāvēja mežā. Sirds vairs nedauzījās, bet kājas ļima - ne soli nevarēja
paspert. Reiba galva un viņš, turpat uz taciņas, saļima.
Puisis
pamodās slimnīcas palātā. Gredzens uzvilkts pirkstā, kurš bija piepampis. Īve
nopriecājās: "Nopelnīju!" bet nekādi nespēja atcerēties, kā izkļuva
no Raganu sila. Gredzenu novilkt nespēja.
Vakarā
pie viņa atnāca Evors un izstāstīja, ka visi tajā vakarā upmalā esot
piedzērušies, no rīta pamodušies un gājuši viņu meklēt. Atraduši uz taciņas
bezsamaņā. Sapratis, ka, nu, ir slikti, ka varbūt rīkojies nepareizi, uzvilcis
Īvem gredzenu pirkstā un uzreiz esot jutis milzīgu atvieglojumu, jo vecāmāte to
lika dāvināt, nevis pārdot, vai kā citādi tikt no tā vaļā.
Tikai,
nez kāpēc, Īve nejutās laimīgs, gredzenu ieguvis. Pirkstam pampums nenogāja.
Izgājis no slimnīcas, viņš devās pie juveliera, kurš to pārzāģēja un noņēma.
Īve gredzenu atstāja kā samaksu par palīdzību. Kas ar to notika pēc tam, viņš
pat negribēja zināt.
Neviens
no nakts notikumu dalībniekiem nekad par to vairs neieminējās. Katrs klusībā
bija nobijies, jo saprata, ka ir lietas, ar kurām nejoko.
Īve
visas savas grāmatas sadedzināja. Viņš beidzot aizdomājās par to, ka kļūt par
burvi vai ekstrasensu nav lemts. Ka tā ir īpaša dāvana vai nolemtība, bet ne
viņam. Jau agrāk bija manījis, ka nekas viņam neizdevās, tikai sasmīdināja
citus.
Zemes
īpašnieks Raganu silu izzāģēja un noslīka upītē. Arī puiši drīz vien pabeidza
augstskolu un izklīda, kur, nu, kurais - viens ar otru vairs nesatikās.
Kur
palika gredzens? Gan jau, ka tika pārkausēts un savu spēku zaudēja. Raganu sila
zemi neviens nepirka - vai, nu, vietas nosaukums nepatika, vai, nu, kāds cits
iemesls. Mežs strauji atauga.
