Satikās
Nogurums un Ņiprums. Ļoti ikdienišķi. Nogurums knapi lika soļus, kad garām
skrēja Ņiprums un aiz viņa paklupa.
“Ko tu
velcies? Ņiprāk vajag kustināt kājas! Šitā jau tu nenokļūsi mājās,” Ņiprums
uzrunāja savu cini.
“Ēēe
... nav vairs spēka, bet māja vēl tālu. Ēēe ... pasēdēšu,” atbildēja Nogurums.
“Labi!
Uz brītiņu ievelc elpu un es tevi pavadīšu līdz mājām,” palīgā pieteicās
Ņiprums.
Abi
apsēdās uz trotuāra apmales un vēroja cilvēkus.
“Redzi,
cik dažādi viņi kājas liek, rokas kustina un galvas groza?” Ņiprums ierunājās
pirmais.
“Nē!
Daudzi galvas negroza, neskatās ne uz vienu, ne otru pusi. Liekas, ka paši
nezin, kur un kāpēc iet,” sarunas tematu uztvēra Nogurums.
“Skat,
kā tur tā meitene smaida! Rokās puķu pušķis un gaita tāda līgani laiska. Viņa
izskatās laimīga,” Ņiprums pasmaidīja.
“Nu,
un tad, ka laimīga? Viņa ir piekususi no mīlestības un grib ātrāk mājās un
kārtīgi izgulēties,” Nogurums piebilda.
“No
laimes nevar nogurt un no mīlestības nevar piekust. Viņa vēl ilgi neaizmigs –
sapņos vaļējām acīm ...” optimistiski runāja Ņiprums.
“Kamēr
nogurs un aizmigs,” piebildē nopūtās Nogurums.
Ņiprums
jau pamanīja nākamo gājēju:
“Redzi,
kā tas jauneklis steidzas? Brilles slīd no deguna nost. Nervozi čamda kabatas.
Kaut ko meklē. Lieli darbi padomā,” vērojumos aizrāvās Ņiprums.
“Jā!
Un kāda viņam saraukta piere. Tik jauns un jau grumbains. Norūpējies,
noskrējies,” secināja Nogurums.
“Nu,
un tad? Viņam vēl visa dzīve priekšā. Lai tik darbojas. Vecumdienās varēs ar
tevi draudzēties,” Ņiprums paskaidroja.
“Ja
tik ilgi noskries. Šitādā paskatā un tempā mēs tiksiemies ātrāk - manējais
klients,” Nogurums kļuva lietišķs.
Jauneklim
pretī garām gāja meitene un Nogurums turpināja savu domu:
“Redzēji,
kā tavs steigulis panesās garām smukai meitenei? Pat nepaskatījās uz viņu! Kā
var vīrietis nepamanīt slaidas kājas, garus matus un viļņojošas krūtis! Tā
jaunekļa darbīgums ir neveselīgi pārspīlēts.”
“Ei,
nu, ei! Varbūt tas ir kāds topošais zinātnieks, kurš pasauli redz savādāk ...
Skat! Skat! Kā tur pārītis soļo! Abi ļoti enerģiski vēzē rokas. Viņiem noteikti
ir liels mērķis un viņi to sasniegs,” iesaucās Ņiprums.
“Viņi
sasniegs un tik ātri nepiekusīs, ja darbosies divatā. Visātrāk nogurst
vientuļie, jo tādiem pietrūkst enerģijas apmaiņa - lēnām dziest, pašiem
nemanot,” Nogurums papildināja Ņipruma teikto ar savu piebildi.
“Skaties!
Šī sieviete laikam ir vientuļi piekususi, jo, tāpat kā tu pirmīt, velk kājas pa
zemi. Ui! Paklupa! Bet viņai palīgā steidzas vīrietis un palīdz piecelties!
Viņa pasmaidīja, nevis saviebās sāpēs! Sieviete ieķērās elkonī un abi kopā
apsēžas uz soliņa, viņa jau smejas!” Ņiprums runāja kā sporta komentētājs.
“Tā
jau visi tavi enerģiskie manus kuslos savāks,” pasmīnēja Nogurums.
“Tā vajag.
Es arī tevi esmu uzmundrinājis, jo redzu, ka pasmaidīji – kaut arī ar šķību
smaidu,” Ņiprums bija apmierināts.
“Nu,
labi, labi. Ar tevi pļāpājot, esmu atpūties. Ja neesi pārdomājis, varam turpināt
ceļu,” Nogurums ierosināja.
“Jā!
Cik labi būtu, ja cilvēki vairāk pavērotu, kas notiek viņiem apkārt, uzlūkotu
viens otru, uzsmaidītu un biežāk staigātu divatā. Mēs abi varētu sēdēt un tikai
vērot, jo viņi būtu enerģijas līdzsvarā. Jā, tu patiešām esi noguris, jo
lielākā daļa no viņiem ir uz taviem pleciem – piekusuši no savas neveselīgās
steigas, - teica Ņiprums un palīdzēja piecelties Nogurumam, - dodamies! Es tev
esmu blakus, neļaušu pakrist. Nesteigsimies, iesim.”
