PANTOŠANA

  Manas mirkļu izjūtas par dzejošanu. Neesmu jau nekāda dzejniece, bet cita apzīmējuma tādiem neizglītotiem rīmētājiem kā es - diemžēl nav. Man jau liekas, ka šodien "mums latviešiem to dzejnieku ir vesels bars" (Veidenbaums). Lai gan - kāpēc gan ne? Latviešu tauta ir tautasdziesmu tauta. Teorētiski mēs jau piedzimstam ar pantiem mutē.

kāds darbus dara
kāds pantus rada
kam prāta gana
kam čaklas rokas
ja tikai gribēšana
ir krietna varēšana
kā darbu darīšana
tā pantu rakstīšana

2024

viegli kā putni
nolaidās panti
kad iztēlē manā
kāds ielika domu
kāds virzīja spalvu
un rakstīju pantus
par jums vai par sevi
vien radošais mirklis
jo putni māk lidot
kā sapņi un brīvi
kā dzejoļi mani

2020

baidos no sevis,
baidos no dzejoļiem,
baidos no tā,
kas notiek pēc tam,
kad rakstu par nākotni
un redzu, kā piepildās -
tās domas nepieder man.
baidos no sevis,
baidos no tā,
kas manos dzejoļos
arī sevi ierunā.

2020

Kopkrājums "PASAULES VĒJOS"

Dzejnieks
Tā nav izklaide tas nav darbs
Tā ir Visuma sūtība
Dzejnieks
Nesēž pie galda
Un negrauž spalvaskātu
Dzejnieks
Atrod lapu jebkur
Ka tikai nenokavētu
Ka tikai dzejolis neaizspurdz
Dzejnieks
Kad raksta un raksta
Bet tintes trauks jau iztukšots
Savās asinīs arī pēdējo spalvu mērc

2020
Kopkrājums "PASAUELS VĒJOS"

Neprotu stāstīt, cik dzīve ir gaiša,
Neprotu rakstīt par sauli un puķēm,
Vien vēroju, vērtēju un neslēpju visu,
Raudu bez asarām, smejos bez smiekla,
Sev apkārt redzētu, dzirdētu, lasītu, justu.
Es arī kļūdos, bet izbrienu dubļus un ceļos,
Jo neskaitu rētas un atkal kā taurenis laižos.

2020

neprotu stāstīt par mīlu un daili
par to tik jauki pasaka dzejnieki
spēju rakstīt par to kas nomoka
kādu svešu neziņā plosītu sirdi
un dusmās vai asarās izgāztos
tur uzkrātais rūgtums vai maldi
lai izbauda prieku un vieglumu
dzejā kas citam izdodas skaisti

2021

Es vēlos baltu pasauli
Ar sniega pilnu ziemu
Un nosalušiem vaigiem salā.
Es vēlos siltu pasauli
Ar sakarsušu vasaru
Un apdegušiem pleciem saulē.
Es vēlos gudru pasauli
Ar atbildīgu cilvēku
Un patiesības smaidu sejā.
Es domāju par pasauli
Ar katru savu vārdu
Un pārvēršu to sapni dzejā.

2021

neprotu par puķītēm un sauli
par ziedoni un lapkriti
par to tik jauki dzejo citi
kaut reizēm paliek skumji
vienalga viņi raugās cerīgi
un dzejoļi ir lasāmi
tik vienkārši un viegli
kā daiļā sirdī izauklēti

es smaržoju to pašu puķi
un redzu arī ziedoni
jo dzīvoju tāpat kā citi
bet publicētie panti
ir sarkastiski ciniski
tie nākuši tiek pierakstīti
bet skan kā mani vārdi
caur tumšu sirdi izgājuši

2020

Dzeja ir tad,
Ja to izlasi
Un saproti,
Ka ar tās
Autoru esi
Sapīpējies.

2021

es rakstu muļķības
pat nedomājot kā
un brīnās lasītājs
ka sajukusi prātā

2023

Es atkal smejos un dziedu
Jo atkal es dzīvoju
Un atkal par puķēm dzejoju
Jo atkal prieku es rodu
Es atkal savu dzīvi sakārtoju
Un atkal par mīlestību
Jau atkal sapņoju

2022

katrs dzejolis
kā zvejnieka izmests tīkls
lai cik smalki vai rupji to sienu
pa kādai zivij
tur ieķeras katru dienu
katrs dzejolis
kā lipīgs tīmeklis
lai cik rūpīgi vai pavirši aužu
kāds pielīp
un pakustina velku diegu
katrs dzejolis
kā pelava atkrīt no grauda
ar sava viedokļa sirpi
tomēr baidos
ka tukšu tīrumu pļauju
katrs dzejolis
kā negaidīts viesis
man nemanot iezogas domās
vairs neraidu projām
un ciemiņu sagaidu ar zīmuli rokās

2019

Kopkrājums - "PASAULES VĒJOS"

Vēlējos es uzrakstīt ar uķi – puķi
Lai ir visiem ļaudīm saprotami
Tikai atkal sanāca kā vienmēr
Manā smagā rokrakstā
Ar sarežģītām domām
Kuras paslēpušās zemtekstā

Neizdodas gaišais uķi – puķi
Mani teksti jāpārlasa vairākkārt
Tāpēc savā sirdsapziņas pieredzē
Katrs lasītājs tos uztver savādāk
Mums to vieglo dzejotāju daudz
Tos var katrs atrast savā gaumē

2023

Neesmu dzejniece un nebūšu,
Bet tikai savādāk rakstu
Par to, ko dzirdu, redzu un jūtu,
Es savas domas salieku vārsmās,
Jo neprotu sacerēt dzeju.
Jūs varat dēvēt mani par grafomānu,
Bet nevarat nosaukt par vienaldzīgu,
Jo es tikai daru ko māku –
Savās rindās zemtekstus lieku.

2021

Tukša galva un papīra lapa
Apgrauzts zīmulis
Un izēsta konfekšu paka
Tikai dzejolī vēl nav ne vārda
Bet ir zināms dzejas konkurss
Kuram beidzas pieteikšanās

Krājas sašvīkātu lapu driskas
Nav vairs uzkodas un kafija
Beidzas papīrs tukšums galvā
Turas zīmulis vēl mutē
Rūgtas asaras rit pazodē

Slavas alku kliedziens dvēselē
Mūzas vadāts dzejnieks
Dzīves jēgu cenšas apcerēt
Domā raksta nedomā un raksta
Kamēr atkrīt augšupēdus
Nopūšas un saprot gatavs ir

Izmantoto lapu gali sabiruši
Malu malās visur dzīvoklī
Tie zem galda arī gultā
Kaut ko atrod ledusskapī
Piespraustas pie tapetēm
Salvetes ar dažiem burtiem
Tualetes papīrs aprakstīts
Koridorā atvērts lietussargs
Arī tam kaut kas ir uzķēpāts

Konkursam jau termiņš beidzies
Tikai dzejnieks savas dzejas
Rindas vēl nav visas atradis
Kā nu pasaule par viņu uzzinās
Varbūt ģēnijs bija dzimis

2023

ne dzeja ne eseja
ne stāsts bet burtos
vārdu nesējs raksts
mēs katrs savā sirdī
esam dzejnieks
bet retais ļaujas
savas jūtas rakstīt
lai lasa svešinieks
jo ne jau dzeja
ne jau eseja vai proza
bet vienaldzība
prieks un sāpes
kādam rakstīt liek
bet citam tikai lasīt ļauj

2021

Cik mīļi,
Jo piesakās cilvēki,
Kuri zāvēs sausiņus,
Lai negantos
Zemtekstus lasītu.
Es zinu,
Ka nenesīs sausiņus -
Viņi atnesīs kūkas
Un negantos
Tekstus pasaulē sūtīs.
Lai negantos
Tekstus pasaulē sūtītu.

2021

es aušojos
ar saviem pantiem
tos pierakstu
ar zemtekstiem
jo ļaujos     
radošajiem mirkļiem
ko izjūtu
ar dzejoļiem
es spēlējos
ar tiem
un domāju
par aušībām
jo izraudos
ar smiekliem
ko pielieku
pie vārdiem

2021

PANTOŠANA

ir dzejnieks kā sāls
kurš liek asiņot vātīm
vai izbalēt rētām
jo ar vārdu rindām
viņš stāsta par tām
nu jau atmiņu dienām
kad laimē vai nelaimē bijām
un par sapņiem un ilgām
tā it kā bijis mums klāt
un tā jau ir tā dzejnieka sāls
prast pateikt rakstā ko darām
ko jūtam vai zinām
ko gaidām
vai vēlamies savādāk

2024

Es tik daudz nepīpēju,
Lai dzejā rakstītu,
Kā sēžu uz skursteņa
Un gribu slīcināties.
Es tikai putnu ieraugu
Un dzejā uzrakstu,
Ka vēlos viņa dziesmā
Vēl ilgi klausīties.

2021

es arī kaut ko rakstu
par zelta rudeni ar lapām
bet daru kā nu protu
ar zemtekstiem bez jūtām

bet gribu lai ir skaisti
un sirsnīgi kā labā dzejā
lai lasītājiem patīkami
un uzkavējas kādā prātā

2021 ?

Domas var staigāt,
Nevajag publicēt,
Arī, ko mēle grib pateikt,
Var gaidīt.

Ko no manis var gribēt?
Nespēju dzejoļus aizdzīt,
Jo neprotu klusēt,
Un cilvēki izvēlas lasīt.
Es varu to darīt.

Ja viss ir tik greizi un netīk,
Ko maniem pantiem var prasīt?
Kritizēt, nosodīt, aizliegt?
Tos vienkārši izdzēst,
Un lasīto aizmirst.

Bet es tikai turpinu rakstīt,
Vārsmās mani var meklēt
Un sevi tur atrast.
Smieties un raudāt,
Nesaprast.

2020

Mana mēle akmeņus norunā,
Samestus virsū man krāvumā,
Un asi laiza tos, kas ir glazūrā,
Atstājot plikus to ļaunumā.
Gribu, lai ar cukura graudiem apmētā,
Un mēle saliptu saldumā.
Es sakožu to, kad atkal kāds akmeņus cilā
Un atkal man mēle ir asiņu garšā
Tā šaujas pretī kā čūska dzēlienā –
Mēlīte negantā.
Kā vienmēr kādam kāds akmens ir rokā,
Bet man tikai aizstāve vienīgā –
Akmeņos uztrītā mēlīte asā.

2021

Citādi domāju
Un neglīti runāju,
Bet apkārt tik skaisti -
To jāredz un jāapraksta.
Bet, tā kā pūstu no iekšas,
Es apkārt smirdu
Ar nepareizu tekstu.

2022

Dzejniek, ko nu elso,
Tas jau nav tik grūti;
Dzejniek, vieglāk elpo,
Un tie vārdi runās paši.

2022

labu rītu
jauku dienu
atkal uzrakstīju
dzejolīti jaunu

2022

Drīkstu būt neprātīga
Un drīkstu būt laimīga,
Arī drīkstu būt nosodīta,
Jo katram ir sava izvēle,
Arī bailes un pacietība.
Es negaužos – meklēju,
Kļūdos, viļos un ticu,
Ka vēlamo atradīšu.
Esmu pārāk atklāta,
Un melot neprotu,
Jo tikai vēl mācos,
Bet tas neizdodas.
Es kā atspole šaudos
Un dīkstāvi nezinu –
Ko domāju, to rakstu
Un tik vieglprātīgi,
Ka jau kļuvusi ciniska.
Laikam esmu radīta,
Lai apkārt skraidītu,
Smietos un raudātu,
Un pārējos dzirdētu;
Klūpu, krītu un ceļos,
Par brūcēm pasmejos
Un atkal tālāk dodos,
Lai savos dzejoļos
To visu izstāstītu.

2021

atnāca doma
to pierakstīja
dzejolis palika

daudzi lasīja
kāds palasīja
tikai nepatika

vēlreiz domāja
un nesaprata
dzejolis apnika

Vārdu vārti vāļā veras,
Vārdu vēlmēs virknējas,
Vārdu vārsmās vērpjas,
Vārdu vēstīs veidojas.

2022

Mani vārsmojumi -        
Ne dzeja, ne proza.        
Ir noteikti standarti,       
Dzīvi padarot ērtu;        
Man neder rāmji,   
Jo esmu drosmīgāka.  

lai tie dzejoļi nāk un iet
nu nevaru es katram līdzi skriet
lai tie dzejoļi nāk un iet
jo varbūt tikai domās jāpaliek

2022

Sudrablāšu mirdzumā
Dzeja lāso,
Vārdu pilieni uzrunā -
Dzīvi krāso.

2022

kad viss kas bija gultā
jau uz grīdas
un vienīgais ko pavērt vari
vien blakus ledusskapis
un lūpas skūpsta tikai kotleti
ņem rokā spalvaskātu
un pilnmēnesī raksti dzeju
lai vārdi novalkāti
par tavu vientulību brēktu

2020

Kopkrājums "STARP VAKARU UN RĪTU"

Atkal jūnijs pinas manos matos,
Atkal ceļā dodos dzejas spārnos,
Atkal es ar dzejas mīļiem tiekos,
Atkal viesmīlīgos “Dārzniekos”.

Atkal lasu kādu savu darbu,
Atkal priekā mazliet drebu,
Atkal citu dzejas baudu,
Atkal priecājos par katru.

Atkal ieklausāmies dziesmās,
Atkal laiks skrien sarunās,
Atkal esam kopā fotogrāfijās,
Atkal laimīgi mēs atmiņās.

2023

Veselība neaizliedza skatuvi,
Bet aizturēja pakāpienā;
Veikt dziļu ieelpu un izelpu,
Dāvāja laiku atminēt sapņus.
Veselība atvilka aizkaru vaļā,
Vēlmes drosmē pārrēķināja;
Sākt no jauna bez šaubām,
Jo domas mēdz piepildīties.
Veselība apsēdināja skatītājos,
Lai beidzot nu sadzirdu sevi;
Aktrise mulst manos pantos -
Zinu sajūtas, runājot cita dzeju.
Mani dzejoļi apsēdināja skatītājos,
Lai nu beidzot ieklausos pasaulē;
Ne visi saprot, kas tajos pantos.
Jo rakstu savu – nepareizu dzeju.

2019

Jūtos kā pie Bābeles torņa,
Pie kura dzejas klusumā
Vēl kritiķu bļaušanu dzirdu.
Laikam tāpēc valodas sajuka,
Lai visi viens otru nesaprastu.
Ja mēs vienā valodā dzejotu,
Nevienam vairs vārdi nepietiktu
Un pie Bābeles torņa skanētu
Nejauki apvainojumi plaģiātā.
Gana ar to, ka ne dzejnieki,
Ne kritiķi viens otrā neklausās,
Bet arī lasītajam doma ir jāburto -
Kas tur bija tajā Bābeles leģendā,
Varbūt kritiķiem bija taisnība
Un dzejā tiešām nav nekā?

2021

Man dzejas vietā tagad ir dzīve,
Un es tajā visa mīļa un rosīga,
Jo drošā azotē ritinos samīļota
Un vairs nebaloju uz papīra.
Savu dzeju pametu uz plaukta,
Jo tagad mājā kurinu pavardu,
Bet pagātnes nebaltās dienas
Es bālajam papīram atstāju.

2021

Pasaule tik savādāka -
Pat vilki cilvēcīgāki.
Liekas, ka tajā kāds
Kaut ko ievada, izvada,
Izdzēš, kuri traucējoši.
Vēlos drāšu telefonu,
Bet kādam nepatikšu,
Jo nav jānēsā līdzi –
Kļūšu nekontrolējama.
Vēlos būt brīva
Bez telefona,
Bez interneta,
Bet esmu jau nolemta -
Man dzejoļi jāpieraksta.
Te zīmulis nolūzis,
Te papīrs nav līdzi,
Bet dzejolis jau niķojas,
Un ņemu telefonu.
Jo reiz apsolīju,
Ka nevienu,
Pat pašu trakāko,
Pantu projām vairs nedzīšu -
Visus pierakstīšu.
Esmu atkarīga
No savādas pasaules:
No interneta,
No telefona,
Kurā pogas pazudušas,
Bet dzejoļi drūzmējas.

2021

Cik tukši un klusi
Ir veikalu skatlogi.
Vai tāpēc raudu -
Es tikai muļķojos,
Jo manas asaras
Sabirst pantos:
Skarbos, dumjos,
Un nesaprotamos.
Neko neizgudroju,
Es tikai paskatos
Pa trolejbusa logu.
Un, lai to neredzētu,
Aši atveru telefonu
Un šos vārdus iemeloju.

2021

Kad es gribu pateikt cēlas domas,
Tad man vārdi rindās vārsmuļojas;
Tikai nemāku es rakstīt dzejoļos,
Tāpēc saceru tās savos rindeņojas.

2022