Gotiņai tesmenis mīksts un tantiņai
viegli to izslaukt. Viņa savu gotiņu mīl un lepojas, jo piens ir trekns un pati
rāma rakstura. Arī kaķis pienu no bļodiņas palok. Tā viņi trijatā dzīvojas.
Veikalā ceļas cenas un tantiņai skarbi
ar iztikšanu. Arī par sienu jau prasa augstāku maksu. Labi, ka gotiņa un kaķis
to nesaprot.
Viņa noglāsta gotiņai muguru un kaķim
galvu, un ar to pašu roku notrauc savas asaras: “Vēl jau šo ziemu iztiksim.”
Tikai rudenī tantiņa noguļas gultā ar
kādu vecuma ligu. Gotiņu pārdod, bet kaķis vairs nedzer pienu, jo tas ir no
veikala - dīvaini smaržo un negaršīgs.
Kaimiņiene to pamana un sāk nest citas
kaimiņienes govs pienu. No tās, kurai pārdeva kaķa gotiņas sienu. Viņš to
nezin, piens patīk. Kaķis arvien biežāk guļ
pie savas saimnieces, jo pats jau arī sen vairs nav nekāds jaunulis.
Kādu dienu pagalmā iemaldās svešs suns
un kaķi uztriec kokā, kurā viņš pavada visu nakti. Laiza savu sakosto, asiņaino
ķepu.
Agri no rīta atnāk kaimiņiene, ielej
bļodiņā pienu un ieiet pie tantiņas.
Vēlāk kaķim paliek nemierīgs prāts un
tiek lejā no koka. Bļodiņā piens ir rūgts. Arī ar visu savu nejūtīgo ķepu, viņš
kā bulta metas pie saimnieces, kura vairs nenoglauda, jo nav spēka.
Kaķi kaut kur nolien pirms savas nāves.
Viņš noguļas pie tantiņas vaiga. Tas vēl
mazliet silda, un kaķis viņai murrā par gotiņu, jo līdz rītam ir laiks, kad atkal
atnāks kaimiņiene – ielies bļodiņā svaigu pienu un ienāks pie abiem.
