PRIEDES CEĻŠ

    Gar kapiem gāja ceļš. Pretī kapu vārtiem, ceļa otrā pusē, jau daudzus gadu desmitus auga priede. Tās stumbrs bija izlocījies un ar sveķainām rētām. Priede pati jau bija aizmirsusi, cik viņai gadu. 1905.gada revolūcijas laikā viņai blakus šāva cilvēkus. Varbūt tāpēc stumbrs tā sveķoja?
    Viņa jau ilgi šeit šalca. Kad priede bija jauna, arī kapi bija mazi. Priede palūkojās apkārt: kapu teritorija bija izpletusies gar ceļa malu no kapu vārtiem uz abām pusēm gana tālu. Bet zārkus vēl veda un veda. Viņa pati jau bija piedzīvojusi arī divus karus - stumbrā bija šķembas un lodes. Bet kapu vārti pēdējā kara laikā virinājās nepārtraukti. Varbūt tāpēc stumbrs tā sveķoja?
     Reiz kāds puika, kurš vasarās nāca līdzi vecaimātei palīgā kopt kapus, teica, ka priede visu laiku raud. Uz puikas jautājumu - kāpēc tā, vecāmāte atteica, ka koks savā mūžā laikam redzējis pārāk daudz bēdu.
    Priede katru dienu šalca pretī saulei, priecādamās par tās karstumu, pati sveķaini smaržodama. Sasveicinājās ar kapos augošajiem kokiem. Daudziem no tiem nepaveicās ar dzīvošanu – tos nozāģēja. Priedi gan neviens zāģis neaiztika. Viņa auga viena pati, rūpīgi izpļautā ceļmalā pretī kapu vārtiem. No čiekuriņiem neizauga neviena jauna priedīte.
    Austrumu vējam ļoti patika plūkāt viņas zarus, pašu locīt un lauzīt. Priede tikai šalca, locījās un smējās pretī. Viņai tāds nieka vējelis nebija nekāds pretinieks. Priede bija izturējusi arī vairākas vētras. Vienreiz gan gandrīz padevās, jo tika iegriezta un sagrābta ar virpuļa spēku. Neviens vējš nezināja noslēpumu: zem viņas gulēja liels akmens, kuru gadu gaitā bija apvijusi ar savu sakni.
    Priede ar savu dzīvi bija apmierināta. Garām brauca automašīnas, to noputinādamas. Reizēm ceļa putekļos viņa kļuva gluži vai balta, bet lietus vienmēr nomazgāja. Priedei nebija arī garlaicīgi, jo uz kapiem vēl aizvien nāca cilvēki. Bija visādas procesijas: no dažām automašīnām līdz veselam pūlim. Tad tāda kā raiba čūska ceļa malā aizvijās automašīnu rinda, saulē spoži mirdzēdama. Jā, un priede vēl klausījās mūziku: gan vientuļas vijoles, gan dažāda lieluma orķestrus. Un Kapu svētki! Tad mašīnu čūskas vijās gar ceļa malu visu kapu garumā un vēl otrpus ceļmalai. Tad kapi bija pilni ar cilvēkiem. Priedei likās, ka visi tur apraktie ir izkāpuši no zemes un tagad staigā viens pie otra ciemos.
    Priede bija ļoti apmierināta ar savu dzīvi, jo viņa jau nezināja, kā ir citur.
    Reiz kādā slidenā ziemas dienā priedē ietriecās kravas automašīna. Priede salūza sāpēs. Nelīdzēja pat akmens viņas saknēs, kurš tik daudz gadus bija uzticīgi turējis savu koku. Priedes puse uzkrita uz automašīnas. Zari un čiekuri pašķīda uz visām pusēm. Ceļa ledu kausēja vēl silti un smaržīgi skuju kušķīši. Iestājās smags vakara klusums ziemīgā miglā.
    Priede, līdz galam vēl nepārlūzusi, gulēja uz automašīnas. Viņa nesaprata, kā varēja salauzt! Neviens vējš, neviena vētra nebija spējuši viņu pieveikt! Varbūt tāpēc, ka bija savādāka? Atcerējās, reiz dzirdējusi, kāda cilvēka teikto, ka šitā priede izskatās jocīga – ne tāda kā citas. Laikam jau no svešām zemēm šeit iestādīta. Tad pēkšņi priede atminējās, ka netālu no viņas reiz bija baznīca, kura nodega, nežēlīgi apsvilinot zarus un stumbru. Tikai to neviens vairs neatjaunoja. Priede bija vienīgā, kas bija palicis pāri.
    Kāpēc pa ceļu nebrauca neviena automašīna? Priedei sāpēja. Un, nu, atkal viņa atcerējās, ka šis ceļš kaut kur esot iztaisnots, lai nav jābrauc līkums gar kapiem. Ak, tad tāpēc pēdējā laikā šeit tik reti kāds garām brauca!
    Beidzot! Beidzot, no rīta tuvojās automašīna! Viņa būs glābta!
    Automašīna apstājās, no tās izkāpa cilvēki. Ierūcās motorzāģis.
    Kāds no viņiem sacīja: “Es jau sen teicu, ka šito spoku vajadzēja nozāģēt.”
    Priede sastinga un visu saprata. Vēl sataustīja savos zaros čiekurus. Varbūt, tomēr, kādreiz kaut kur izaugs kāda viņas priedīte?