R 2024.
*******
robežas noskaloja vējš
R 2023.
Rīgu
vēl ceļ un ceļ un ceļ
Visu
laiku rok un rok un rok
Rok un
pārrok
Rīgu
nekad neaprok
Un to
neizrok tikai rok
Rīga nevar
nogrimt
Un
gatavai tai nebūt
Ja to
ceļ un rok
Un
atkal visu pārrok
Reizēm
sajūta, ka nedomāju pati,
Liekas
- manī kāds šiverē,
Jo es
nezinu no kurienes tie panti
Manas
domas sameklē.
redzu
kā debesis pelē
un
rūsa zemi ēd
tik
daudz kas uz jūtām spēlē
un
tikai nervus dēd
Reiz
veicu vissliktāko izvēli
Un savu ērtāko dzīvi sabojāju.
Bet
tagad atmiņās nīkstu,
Un kaut
kā vēl eksistēju,
Jo nav
vairs tik labi, kā bija,
Un tuvumā
arī neviena,
Jo draugiem
es nestāstu,
Ka man
ir tik vientuļi.
Un
neeju nekur, lai nesāpētu
Tas,
ko nedabūšu.
Ritinos
pēdējā stūrītī
Jo cits jau ir sagruvis
Un arī jumts virs galvas
No manis pazudis
Nezinu ko darīšu
Uz kurieni iešu
Varbūt pazudīšu
Laikam nomiršu
Ja vairs ceļu nejaudāšu
Māju nesatikšu
Jo kas agrāk nu jau velti
Nepieminiet mani
Rakstu
par sauli
Kā
mākoņi slīd
Rakstu
par lietu
Kad
saule spīd
Rakstu
par tevi
Kā
tevis nav
Rakstu
par sevi
Un klusēju
tev
Rakstu
par laiku
Kad
acis redz
Rakstu
par domu
Ko
ausis dzird
Rakstu
par dzīvi
Ko
vēlos sev
Rakstu
par nāvi
Kā līdzās
iet
Rakstu
par visu
Kas
citiem ir
Rakstu
par to
Kā
pašam nav
R
reiz
mani iebāzīs aiz rūtaina lodziņa
jo
tikai nojaušu
kas
patiesība ir
jo
šajā valstī es vēl nezinu
par ko
var runāt
un ko
rakstīt drīkst
bet
visur jau ir demokrātija
un
manu dzīvi
sveši
vadīt grib
Reiz
manas tautas asiņu lāsēs
Bija
mirkušas dzelzceļa sliedes,
Tur
tālajā Krievijas aukstumā
Sibīrijas
zeme vēl glabā tās kaulus.
Manas
izvestās tautas piemiņai
Tagad
mūžos ir divas sēru dienas,
Ļaudis
piemin savus tuviniekus
Un
tajās stacijās noliek ziedus.
Mana tauta
arī savā Dzimtenē cieta -
Un čekas
pagrabos vēl sajūt tās elpu,
Tikai,
kāpēc tik ilgi pēc atmodas laika,
Mēs
vēl paciešam tās okupantu slogu?
Reiz
tās sievas kā liepas un vīrus kā ozoli -
Sen
jau pārauguši skarbie Sibīrijas meži;
Mums
savā zemē ir jāizcērt liekie krūmi,
Lai
tajā biezi jo biezi kuplotu stiprie koki.
Reiz
bija laiks, kad mūsu Dzimtenē
Kaimiņzemes
sarkans mēris dveš,
Kad
bezgalībā sliedes ved,
Un
lopu vagonā ir ļaudis daudz.
Tur latvju
tautu aizved mūžībā,
Jo
okupantu vara naidā smeldz.
Klaudz
vienmuļīgi sliedēs riteņi,
Un ik
pa laikam mirušo ir daudz,
Bet
palikušiem smagi ir,
Jo
viņu sirdis bēdās smeldz.
Tik tagad
neaizmirsti, tautieti,
Cik
tavas tautas kapu Sibīrijā daudz,
Un modri
sargā savu Latviju,
Lai ienaidnieki
to vairs nesasniedz.
Tik nekad
neatslābsti, tautieti,
Jo te
vēl okupantu pēcteču ir daudz,
Un
tāpēc cieni latvju valodu un zemi,
Un
svešu priekšā ceļus nesaliec.
R 2022.
rītausma
pamodināja
un
saule uzlēca
debesī
iekāpa
un raiti
ripoja
saule
ripoja ripoja
un
mazliet piekusa
mākoni
atrada
un
brīdi pasnauda
saule snauda
un pasnauda
un gandrīz
aizmirsa
kāpēc
spīdēja
mākoņi
samilza
mākoņi
milza samilza
un
zibens izspruka
pērkons
dārdēja
un saule aizmuka
saule muka
un pamuka
un
mākoņi izjuka
saule mirdzēja
vakarā
nogrima
saule
grima un nogrima
nakti
jūrā gulēja
kamēr
rītausma
sauli
modināja
rudens
ķer
un arī
ziema cer
tikai
abi salā nenotver
to tik
pavasaris var
kad
tas atkal ziedus ver
jo man
vasarai ir jāpieder
Redzu
vietu, kuru iešu,
Kad
es projām došos -
Zvaigžņu
pilnu
Piena
ceļu.
Bet,
ja nu tajā netikšu,
Kurp
tad es došos -
Vai
tur stāvēšu
Un
lūgšos?
Rozā
brilles
Vieniem
salūzt
Citiem
nokrīt
Bet
kādiem
Tās
visu mūžu paliek
Rozā
brilles
Kāds paspēj novilkt
Vai
patīk tās mainīt
Bet cits
neuzliek
Jo
vilties liek
Rozā
brilles
Kam
sāpes sniedz
Vai
laime tiek
Bet
visiem
Tās
nepietiek
Reizēm
nevajag nožēlot
Un
varbūt vajag atkārtot;
Ja nu
tas sanāk savādāk
Un
izrādās, ka nu ir labāk.
ripo
mēness
ripo
saule
ripo
ripo
apli
ripo
mēness
apli
saules
apli
dzīves
apli
ripo
Reiz
beidzas mūžs,
Ar
laiku sairst papīrs;
Bet
dzejnieks kļuvis mūžīgs,
Jo
paliek savu lasītāju sirdīs.
Dzejnieces Intas TŪZAS piemiņai
ripo
mēness
ripo
saule
ripo
ripo
noripo
ripo
atripo
apli
ripo
dzīves
apli
mēness
apli
saules
apli
dzīve
ripo
aizripo
R 2021.
Redzu,
kā jūra debesīs grimst,
Un
tajās lietaini mākoņi mirkst.
Zinu,
ka kaut kur saule jau žūst,
Bet
man vēl tikai zvaigznes lūzt.
Kopkrājums - "KLUSUMS"
Reiz, saulgriežu
naktī,
Atbrīvoju savu
kaisli,
Kādā pasaules stūrī
Tā atrada bezdibeni.
Tur sirds pazuda
dzīlē,
Un prāts aizvēlās
līdzi;
Nu dejoju šķembās,
Nespēkā noasiņojusi.
Runā, ka
"trakajiem pieder
pasaule",
Jo ne jau visi var rāpot,
Jo ne jau visi spēj lidot.
Tā ir, ka
"trakajiem pieder
pasaule",
Ja vieni vēl muļļā domas,
Tad otriem jau gatavas
lietas.
Ripoju
kā nulle,
Kamēr
atdūros pret vienu.
Nostājāmies
blakus.
Ieskatījāmies,
Izveidojām
pāri -
Desmitnieku.
Sapratām,
ka piekusuši
Skrienot:
nulle, viens.
Iemīlējāmies.
reiz man vaicāja kas
ir patriotisms
neatbildēju jo likās
ka atbilde
es pats būtu
pārspīlēta
šodien saprotu ka
mans patriotisms
tajā brīdī bija mana
gļēvulība
jo valsts ir tāda
kāda ir tautas
drosme rīcība un
atbildība
R 2020.
......
reiz
kāds atklāja ka
virs
zemes nav taisnības
tādēļ
cilvēki iedegās cīņās
izlēja
asinis apsēja brūces
un katra
uzvara nosauca
veco
iekārtu jaunajos vārdos
taisnīgie
cietumos pazuda
bet
manīgie salīda vadoņu
krēslos
un tautas masas
veco
važu vietā ieguva citas
tā
gadsimtu gadsimtos
perpetuum
mobile kurš teica
ka nav
izgudrota laika mašīna
visu
laiku tā kustībā aicina
cīņā par nākamām važām
R 2020.
R 2019.
R 2019.
R 2018.
R 2018.
R 1980-tie
(pusaudzes dzejoļi)
Romantika.
Nakts
klusumā
Aizdun
vilciens,
Bet
liekas –
Jūra
šalc.
Vilciens
un
Jūra
tālumā.
Pa
sliedēm
Aizjoņo
ilgas
Nerimušas
Kā
slāpes.
Pēc
kaut kā
Laba, laba
Neaizsniedzama.
Sapņojums.
R
