“Paldies, par pienu, Muūka! Tas ir ļoti gards,” runčuks Punčuks laizīja ķepu un mazgāja muti.
“Mū-ū! Atā! Atā!” Muūka pavicināja asti, “šodien dodamies uz ganībām lielajā pļavā. Vakarā būs vēl garšīgāks. Gaidi.”
Suņuks Lāčuks nolaizīja drauga kažoku: “Tad jau tu šodien esi stiprs un ņiprs! Lūdzu, pieskati sētu.”
“Ņu, jā-a ... Atvēršu acis, kad velšos uz otru sānu,” runčuks laiski atbildēja.
Zirdziņš Klips priecīgi bubināja: “Nu gan varēšu paauļot! Tur vietas gana - ne tā kā aplokā pie mājas.”
Bet āzītis Beēks un kaziņa Meēka neapmierināti mēkšķēja, ka tur tikai zāle un neviena kārtīga krūma. Arī dīķī tikai vilkuvāles!
Tikmēr cūciņa Ruka naski dieba, piekviedama rīta dzidrumu: “Kvī! Kvī! Kvī-ī-ī!” Jo tur, dīķa zemākajā krastā, bija viena laba dūksts, un tajā varēja ierušināties tā, ka virs dubļiem no viņas palika tikai ausis un šņukurs.
Runčuks Punčuks tupēja uz aploka staba, līdz viss ganāmpulks iekārtojās pļavā. Tad palūkojās uz pagalma pusi. Tur vēl nevienu nemanīja un devās nosnausties uz Janelīša rotaļu laukuma būdu, kur saldi aizmiga. Te pēkšņi sākās visādi trokšņi.
Punčuks nemierīgi grozījās, nevarēdams atrast ērtāko guļampozu, un domāja: “Kāda te gulēšana – tikai tramīga snaušana! Nu, nekāda miera!” Tad viņš beidzot atvēra acis un ieraudzīja, ka Janelīša tētis naski rosījās pa sētu: pļāva, tīrīja, sita mietus, skrūvēja un būvēja milzīgu telti.
“Jā, te man vairs nav, ko darīt,” viņš turpināja domāt, “kā būtu, ja līdz ganībām aizstaigātu? Varbūt kāds zina, kas te par jezgu?”
Runčuks devās uz pļavas pusi un apjuka: aploks sakopts, bet pagalmā uz pirts pusi salikta milzīga pagaļu kaudze! Un vēl kaut kādu miets zemē ar spaini galā!
“Jāņi!” Punčuks visu saprata un devās uz kūti, jo tur skanēja Kookas un Kikeriga satrauktās balsis.
Pa to laiku, kamēr Runčuks Punčuks Lāčuka vietā pieskatīja sētu, trusītis Ļips bija ļoti sašutis, jo šoreiz arī viņš tika atstāts kūtī.
Tomēr pēc kāda laika nomierinājās, jo Janelīša mamma atnesa sulīgu lapu kaudzi. Viņa bija nošķinusi visu salātu dobi. Nu arī Rukas sile pilna un arī sauja labumu tika Kookai ar Kikerigu, kuri sabozušies tupēja uz laktas.
“Ko-ko-ko-ko!” kladzināja vistiņa, “nez, kas tur mājā noticis?”
“Ko-ko-ko-ko!” viņa turpināja, “nekur nelaiž, bet redz, kāda gardumu grēda!”
“Ki-ke-ri-gū!” gailītis vicināja spārnus, “ki-ke-ri-gū! Varbūt svētki?”
“Ko-ko-ko-ko! Nav neviena, kas izstāsta. Kur suņuks Lāčuks, kur Ruka, kur Muūka un citi? Ko-ko-ko-ko!” vistiņa Kooka nerimās.
Beidzot, kūts durvju lūkā ielēca Runčuks Punčuks: “Nu, kas te par satraukumu? Kooka olas sadējusi, vai tikai garlaicīgi?”
“Ko-ko-ko-ko!”, “Ki-ke-ri-gū!” – Kooka un Kikerigs sauca reizē – “esam iespundēti, bet ārā nepazīstami trokšņi! Kur pārējie? Kas notiek?”
Tikai Ļips tupēja savu purniņu iespiedis būrīša drātīs un neko nevaicāja.
“Esat, nu, rāmi,” runčuks Punčuks mierināja, “šodien Janelīša tētis sakopa aploku, tāpēc jūs nelaida ārā, lai nenobradātu.”
Tad piebilda: “Jāņi. Šodien Jāņi,” to pateicis, viņš aizlēca.
Punčuks piegāja pie trusīša būra un sacīja: “Jāņi. Šodien Jāņi!”
Nomierinājis savus draugus, Runčuks Punčuks pa olnīcu devās pie suņuka Lāčuka, pie sevis domādams: “Ir nu gan tas ganību ceļš līkumains. Un pa to Muūka un visi citi katru rītu dodas turpu un vakarā atpakaļ? Vai tad taisnāka ceļa nav?” Tā prātodams, viņš nonāca pļavā pie draugiem.
Kad Punčuks bija izstāstījis notikumus, Lāčuks viņu slavēja: “Tu man esi labs draugs. Zināju, ka varu uzticēt pieskatīt sētu. Visu pamanīji un arī saimi nomierināji. Dodies atpakaļ un turpini novērot.”
Runčuks Punčuks, asti pacēlis, lepni aizsoļoja atpakaļ uz māju turpināt pildīt savu uzdevumu.
Bet pa to laiku pagalmā bija sabraukušas pāris svešas automašīnas. Runčuks Punčuks, nepatīkami pārsteigts, uzrāpās kokā un vēroja. Ozolu gatves ceļā iegriezās vēl dažas automašīnas. Drīz jau pagalms bija pilns ar svešiem cilvēkiem, izņemot Janelīša omi un opi.
Viņus runčuks Punčuks zināja un nolēma: “Nekas, nekas – pieglaudīšos vēlāk,” un iekārtojās koka zarā uz ilgāku tupēšanu.
Runčuks Punčuks atcerējās savu uzdevumu – novērot, kas sētā notiek un sāka lūkoties apkārt.
Janelīti nekur nemanīja, laikam guļ pusdienlaiku. Kūtī arī klusums. Pie pirts bija sakrautas vairākas kaudzes ar puķēm, zālēm un ozolu zariem. Atbraukušās meitenes pina vainagus un vītnes. Janelīša tētis ar palīgiem nesa teltī galdus un solus. Pārējie ciemiņi klīda pa sētu, jautri čalodami. Ik pa brīdim kaut kur atskanēja skanīgi smiekli. To visu vērodams, runčuks Punčuks iesnaudās.
Viņu pamodināja priecīgs sauciens: “Tad, re, kur tu, blēdi, sēdi!”
Zem koka stāvēja Janelīša ome. Nekas cits neatlika, kā lēkt zemē un iet samīļoties. Runčuks Punčuks bija pamanīts.
Kad beidzot runčuks tika vaļā gan no omes, gan opja rokām, viņš pagalmā ievēroja izmaiņas. Teltī galds bija nokrauts ar ēdieniem un dzērieniem.
“Tur ir arī zivis,” Punčuks nodomāja. Kaķis bija gudrs, viņš zināja, ka uz galda kāpt nevar un no turienes arī ņemt neko nedrīkst. Runčuks devās apraudzīt Kooku, Kikerigu un Ļipu. Izejot no telts, viņš dziļi ieelpoja, jo vītņu rotājumi smaržoja ļoti reibinoši. Tie bija gan pie mājas, gan pie pirts, gan Janelīša rotaļu laukumā.
“Smuki jau ir, bet ne priekš kaķa,” Punčuks secināja un devās uz kūti.
Bet tur, ak vai, durvju aplodai arī pielikta kupla vītne!
“Labi, ka es tur nedzīvoju,” viņš nodomāja, “bet tāda jau ir katros Jāņos. Tā vajag.”
Tā kā kūtī valdīja klusums un būrīša režģī bija redzamas Ļipa ausis, runčuks Punčuks secināja, ka viss ir mierīgi un var iet atpūsties. Bet nekur tālu vis netika, jo pa olnīcu jau nāca gotiņa Muūka, zirdziņš Klips, āzītis Beēks un kaziņa Meēka, bet cūciņa Ruka, kā vienmēr naski tecēja visiem pa priekšu, ka ausis vien šūpojās. Viņš nolēma doties pretī draugiem. Bet atkal nekā, jo dziedādamas tuvojās Janelīša mamma ar draudzenēm, kuras nesa vainagus. Runčukam Punčukam kaklā tika uzmaukts smalki pīts smilgu vainadziņš. Nākamā savu vainagu dabūja cūciņa Ruka, pēc tam zirdziņš Klips un gotiņa Muūka. Āzītim Beēkam tas tika uz ragiem, bet viņš nogaršoja kaziņas Meēkas vainadziņu un atzina, ka gana labs. Viskošākais vainags tika suņukam Lāčukam – ganāmpulka ganam un sargam.
Šo nakti viņi visi pavadīja kūtī - tālāk no burzmas, arī suņuks Lāčuks. Āzītis Beēks un kaziņa Meēka grauza savus un pārējo vainagus. Gotiņa Muūka atteicās, jo zāle esot labāka. Cūciņa Ruka pagaršoja, bet teica, ka nepatīk tie žagari. Trusītis Ļips pagrauza tajos iepītās zāles un puķes. Kikerigs ar Kooku paknābāja smilgas, meklēdami sēkliņas. Suņuks Lāčuks paziņoja, ka viņam no tām smaržām piekusis deguns.
Arī Runčuks Punčuks nolēma, ka kopā ar draugiem būs mierīgāk un ieritinājās salmu kaudzē. Viņiem trauksmainā diena jau bija beigusies.
