S   2024.

*****

skrēju gāju pret vēju
vēmu spļāvu pret vēju
un nokavēju pret vēju
to vietu kuru meklēju

pēc tam jau pret vēju
skaņi smēju par vēju
jo atradu pret vēju
ko reiz pazaudēju

........
Starp auto dzelžiem, mušmirēm
un jaunām tehnoloģijām
es pamanīju tevi.

Starp parka kokiem, kamenēm
un daudzdzīvokļu mājām
tu ieraudzīji mani.

Starp viesu dziesmām, dzeršanām
un trakulīgām dejām
mēs satikāmies abi.

Starp bērnu smiekliem, brēkšanām
un negulētām naktīm
mēs sajutāmies labi.

saucu palīgā
bet aizmirsu par vēju
kurš aizpūta lūdzienu tukšumā
un saļimu sāpēs par nespēju
sagaidīt palīgā bezvēju
pareizā virzienā

savā laikā saulgrieži
īsa diena gara nakts
laiku skaita pulksteņi
vienmuļīgā tiku-taks
darbi darbus dzīdami
vai ir bijis brīvais laiks
laikā aizrit ļaužu mūži
gara diena īsa nakts
ko tu dzīvē nepaspēji
kam vēl nepietika laiks
jo ir laika nogrieznis
tikai šūpulis un kaps

S

.......
Saule lietus mākoņus žāvē,
Un tai palīdz dienvidu vējš.
Tā pazūd mākoņu kaudzes,
Iztvaiko peļķes,
Un sausi kļūst dubļi.
Kad zudušas mitruma pēdas,
Tad atkal jau vējā
Putekļu vērpetes griežas;
Un tā vien gribas,
Lai slāpē tās lietus.

..........

saullēkts aiz jūras
bet es pirms horizonta
tur atveļas devītais vilnis
un neesmu vairs dzimis

Smiltīs putinās vējš
Un skalojas lietus,
Kur mani kā graudiņu
Tās aiznes citā ceļā.
Vēl jau var palikt dubļos uz vietas,
Bet labāk jau būt kustībā.

S   2023.

saule spīd debesīs
manī lietus līst
klusums jumta korē
vēji manī kauc
putenis skrien aukās
manī ledus spīd
pazūd dubļi pārslās
lepnums mani grauž

saule kā dārgakmens
debesīs vizmo
un spožumā acis vien žilbst

gluži kā medains dzintars
krūtīs sit sirds
un tavās acis pretī man mirdz

tikai mani spiež granīts
un jāskalda to
jo apkārt es eju kā melos tīts

tā kā sniegpārsla siltumā kūst
sen abus ledus jau tur
un asaru lāstekas veltīgi pil

tāpat kā spoži zibeņi plīst
tāpat arī cerības šķīst
jo man tava skatiena dzintari zūd

Sauli ripināju
kā māklas vingrošanas bumbu
To atņēmu puisim kurš to spēra
kā futbola bumbu
Smējās meitene kura to meta
kā basketbola bumbu
Un atdeva draugam kurš to sita
kā volejbola bumbu
Sauli sadauzījām un tā palika
par atombumbu

Statujas neēd un nečurā
Tās tikai visur noliktas stāv
Un cilvēki apstājas izbrīnā
Cik talantīgs mākslinieks
Bet naktīs tām nenāk miegs
Un statujas mierīgi klusē
Cik suņi un dzērāji apstaigā
Un kā no tām noslīd sniegs
Cik to pakājēs pārīši bučojas
Un mūžīgi otru mīlēt tie zvēr
Jo statujām tajos ir jāraugās
Un paliek tām sevis tik žēl
Ka bronza nosūbē asarās
Bet granītā mitrumu rieš
Jo neviens par tām nedomā
Kad tiek gatavots personāžs
Un kas tām stāvot būs jāredz
Un cik ilgs būs statujām mūžs
Tām mūžīgi mūžos būs klusēt
Cik tām slavenā cilvēka žēl
Kura dēļ tās apskatei noliktas
Lai redz cik to tēls ir cēls

Sprīdīti, svešzemē nauda žūst,
Tieši tev tā kalta un drukāta,
Tikai līdz tai ir jānokļūst.

Sprīdīti, ceļš tāls ir priekšā,
Tevi tas gaida, lai vadātu
Un gādātu, lai šaubas māc.

Sprīdīti, smagi darbi tur būs,
Tev kā svešzemniekam taupīti,
Bet letiņam jau spēka ir daudz.

Sprīdīti, padomā, vai ir tā vērts:
Tu būsi tur vientuļš un noguris,
Un ilgas pēc Dzimtenes māks.

Sprīdīti, savās mājas vislabāk,
Jo te tavi radi un draugi,
Košas āres un prieki no sirds.

Sprīdīti, mēs tikai kopā stipri,
Jo laime ir Tēvzemē, kura
Jākopj un tajā jāvalda krietni.

Sprīdīti, ņem savu lāpstiņu,
Jo izsaimniekotāji un liekēži
No tautas kakla ir jādabū nost.

savus svētkus meli svin
rakstītājs no patiesības
atšķirīgus vārdus min

Slaidi pirksti pietur glāzi
Tajā dzirkstī šampaniet’s ar gāzi

Zīmētajā sejā viltus skati
Raugās plecam pāri
Sārtās lūpas skūpsta
It kā gribēdamas izraut mēli
Mute melo izteiksmīgi
Jo tev gribas kaut ko savādāku
Nekā sievas ikdienišķo ko tik ilgi kur tu biji
Ēdiens gaida mazgā rokas neaizmirsti čības
Tonis tāds kā indi piedāvātu

Bet te koptā mauka sniedz par naudu
To kas precētiem bez maksas
Darāms kad un cik vien vēlas
Pērkamas ir tikai puķes
Reizēm arī dzeramais ar gāzi

Acis aizveras un mute atrod lūpas
Draiski burbuļojas šampaniet's pa glāzi

sarūgtina bezcerība
un es ieļumēju virtuvē
kūka gaida ledusskapī
ņemu krietnu gabalu
apetīte milzīga

kožu katrā kumosā
tā kā rūgtā pārdomā
kā lai kādreiz notievēju
kāda bezcerība
kūka garšīga

......
sen jau citā mērcu lūpas
sen jau cita rokās spiežas
tikai man vēl kaut kas
pietrūkst tajā visā
jo tu manu sirdi aiznesusi līdzi
varbūt atgriezīsi

S

Sabožas baloži pažobelēs,
Jo sals ir atnācis apakšbiksēs.
Tas rudens slapjdraņķī gorās
Un peldas atkušņa pelķēs.

Bet saule tam mugurā baksta,
Kamēr aizdzen projām to ērmu.
Un jau atkal ielās baloži dūdo,
Un pažobelēs tupuļo vēji.

savu sili pati sasitu
nu jātaisa jaunu – citu
bet vai to gribu
un kur es to jauno likšu
skatos uz lausku kaudzi -
cik man bija labi
un ņemu vislielāko lausku
un turpinu dzīvi
jo izvēli izdaru pati
un to vairs nenožēloju

Straumē mana laiva brauc
Arī airi neklausa
Griežos dzīves atvarā
Netieku nu ārā
Laivu uznes akmeņiem
Esmu svešā krastā
Gāju smagiem klupieniem
Mācos staigāt gludāk

Starp dzelžiem, matračiem
Un citiem bēdu brāļiem,
Bez nākotnes ar cerībām
Par svešu dzīvi spriedelē.

Starp ratiņiem un paunām,
Un tukšām pudelēm,
Bez manikīra, vakartērpiem
Ver diegu lāpāmajā adatā.

Starp zobu caurumiem
Un palīdzības virtuvēm,
Bez mājām, ģimenēm
Vēl paliek maize baložiem.

Starp gadiem, patversmēm
Un sirdī nedzīstošām rētām,
Bez politiskiem drudžiem
Lūdz naudu krutkas pudelei.

Starp darbiem, ierēdņiem
Un pilniem ledusskapjiem,
Bez bezpajumtniekiem
Sev tīru sabiedrību gribam.

Starp šaubām, lēmumiem
Un žēlastības monētām,
Bez pārliecības, lūgšanām.
Ja mēs reiz tādi paliekam?

Spamu laikā dzīve rit,
Visur rāda reklāmas.
Kam lai šodien īsti tic -
Lieki moka smadzenes.

Satieku zvaigzni
Un saduras stari
Bet turos tai pretī par visu vari
Jo ceru ka glābsi
Bet tu tikai ņirdzi
Un lādējies skaļi
Ka paliks pāri
Vien pelni
Jo pazudināsi
Gan mani
Gan zvaigzni
Un tāpēc sadegu pati
Un pelnos mētājas stari

Svētnīca - meži, tīrumi – klēts,
Un pļavu dailē sirds gavilē;
Tā, latvieti, ir tava zeme.
Te - ģimene, draugi un ļaudis,
Te - mājas, ciemati, pilsētas,
Tā, latvieti, ir tava Tēvzeme.
Te - darbs un pienākumi,
Te - neveiksmes un panākumi,
Tā, latvieti, ir tava Dzimtene.
Te – vienoti ar sirdsapziņu
Par sevi, par otru, par katru,
Par lēmumiem un rīcību -
Par godīgu Latvijas tautu.

saliec mani ritenī
un aizripošu
iztaisno mani
un spītīgi stāvēšu
mīli mani
un tu varēsi darīt
ar mani ko gribi

bet tu kvadrātā
mani sasiti
un es par zvaigzni kļuvu
bet nu jau bez tevis
cita mīlēta mirdzu

saule ēnas uzzīmē
gan ūdenī gan zemē
tā manu ēnu piedāvā
no dzīves zīmēt gaisā

Saule iespīd sejā - logu atveru no rīta:
Sniegapārslu mirgā piesniguši lauki,
Taciņas un koki, vārnu ķērcieni
Un zaķu pēdu loki.

Tas tur ārā ir tik skaisti,
Un es domās aizsūtu to skatu,
Lai tu arī sajūti šo ziemas mieru,

Vēlot labu rītu, dienu veiksmīgu
Ar jauku vakaru un naktī miegu,
Gaišu pasauli ar mīlestību.

saule augstu debesīs
rotaļājās zaķīšos
vējš ieskrien ezerā
ķerās vilku vālītēs
stāvu viļņu galotnēs
putas plēš ūdenī
ūdensrozes viļņojās
zivis slīd dziļumā
laiva strauji šūpojās
pārīt’s tajā bučojās
saule neko neskatās
zivis neko neklausās
ūdensrozes pieverās
laiva viļņos līgojās
vējš elso krastmalā
stārķis pastaigājās

S   2022.

sārta strēle
sudraba jūra
ceļš uz vakaru
saule nogrima

melnas debesis
zvaigžņu ziba
nakts ar mēnesi
saule gulēja

ausma atnāca
atvēra jūru
rīts ar saullēktu
dienu atvēra

Satiec mani nezin kur,
Jo tu visu laiku staigā visur.
Es arī varu būt jebkur –
Tikai garām nepaej kaut kur.

Slīd mākoņu ķēmi debesīs
Un es vēroju, kā tie tur klīst,
Bet atskrien nerātnais vējš
Un pūkainie ragaiņi aizmūk.

Spīd kvēloša saule debesīs
Un tajās sen aizbēdzis vējš.
Mākoņu spēles jau zudušas,
Bet tukšums ir tik garlaicīgs.

Sudrablāšu mirdzumā
Dzeja lāso,
Vārdu pilieni uzrunā -
Dzīvi krāso.

Salauzta sirds ar laiku vairs nesāp,
Jo rētas aizaug un notrulinās.
Tikai jāprot no visiem to noslēpt,
Jo ar padomiem citi vēl urbinās.

Sakūlusies savās ķezās,
Es kā sviesta pika peldu sūkalās.
Ilgi nevar palikt saldā pienā,
Nedrīkst saskābt arī krējumā.
Labāk saveļos es treknā sviestā,
Lai tie mani skauģi velkas rūgušpienā.

Saules staros zeme peldas,
Mēness staros noslaukās.
Diena, vakars, nakts un rīts;
Laika aplis - gaitā sadalīts.

Sūdu čupā sēžu
Un domāju:
Ja raudāšu –
Samirkšu, palikšu,
Es smiešos –
Nokratīšu un iešu.

Savu smagumu norunāju nost.
Nē, es to neuzkrauju citiem,
Tikai uzrakstu vārdos.

Ar smaguma pieredzi dalos.
Jā, jo varbūt palīdzu citiem
Un par to priecājos.

Man pārmet, ka dzīvoju maldos.
Nē, es tikai ticu citiem,
Jo vienmēr uzticos.

Tāpēc visādās ķezās iekuļos.
Jā, es to izstāstu citiem
Un kļūdās atzīstos.

savu cēlo domu vārsmas
rindās saceru bez gramatikas
kurām rakstu arī atskaņas
tā kā grafomāna mokas
skan bez jūtu jēgas
jo es nedzejoju dzejas
tikai ironiski leju manas
melnās sirdsapaziņas
vārdu grēmas

Saka, ka ir vieglas debesis,
Un stāsta, ka ir smaga elle,
Bet jāuzvedas ir ar godu,
Un tad jau paradīze gaida.

Vēl tikai raugos debesīs,
Kur tālu ir tā svētā laime
Ar savu augšāmcelšanos,
Jo elli es jau tagad baudu.

Kad dzīve mani dedzina,
Un varas velni baksta -
Visapkārt verd un mutuļo,
Un sāpēs miesa, gars.

Bet, ja nu tomēr esmu maldījies,
Un ir kaut kur kaut kāda karma,
Tad man vienalga, kur pēc nāves dodas dvēsele;
Es tikai vēlreiz redzēt negribu šo sasodīto zemi.

Jo katru dienu grozu vaigus,
Un visi mani sit uz nebēdu,
Un draud, ka elle tikai gaida,
Ja nepieņemšu ticību.

Jau zinu, ka par zaimu vārdiem,
Mans kaps būs akmens krāvums,
Ko metīs tie, kas ir bez grēka,
Jo paši tic, ka nonāks debesīs.

Nu jā, jo elle esot pazemē,
Bet pati pasaule tik maza,
Bet debesis ir bezgalīgas -
Un visiem tajās pietiek vietas.

Bet, kā var gribēt dzīvot mūžīgi -
Kā tādi sadomazohisti,
Tiem laikam labi savās ciešanās,
Ka nemana to savu smago krustu.

Nu jā, bet debesīs vairs nebūs naudas,
Vien būsi pliks un vienlīdzīgs kā visi -
Gan tas, kurš strādājis, gan sliņķis;
Tad labāk ellē mocīties uz zemes.

Mēs varam gribēt daudz ko,
Un varam neko nevēlēties,
Bet notiek tas, kam jānotiek,
Jo patiesība rodas pretstatos.

skraidīju ar vēju
kamēr noķēru vētru
un smējos ar lietu
līdz satiku salu
un kļuvu par sniegu
bet sauli nesasniedzu
un tad nu
kritu
un kritu
līdz paliku
par dubļu piku

Sudrablāšu mirdzumā
Manas asaras lāso,
Un negaidi neko,
Pie manis nākot.

Savu ikdienu sakārtošu
Un vairs zāles neiedzeršu;
Tad ciešot nemanīšu,
Kā es pazudīšu.

Sieviete neko nemanīja,
Kamēr vīrietis kaut ko mēģināja.
Kāpēc viņš modināja,
Ja čurā ilgāk, kā sievieti gribēja?

Sieviete – tas ir garastāvoklis,
To atzīst vīrietis.
Sieviete – tas ir karastāvoklis,
Tā saprot sieviete.
Sieviete – ir paisums un bēgums,
No kā nevar vienkāŗši aizbēgt.
Sieviete – tas ir likteņa piedzīvojums,
Kuru nekad nevar aizmirst.
Sieviete – ak, sieviete, sieviete,
Ar kuru nav jēgas cīnīties, tikai iegūt.

Spītīgi peldu pret straumi
Un ķeros pie katra akmens,
Kurš tajā viļnus šķeļ,
Bet tie ir tik glumi,
Ka mani nenotur.

Nogurstu, laižos pa straumi,
Bet tagad akmeņi gaida,
Lai notvertu mani,
Bet nepietiek spēka
Lai aizķertos.

Mani aizviļā straume
Uz mierīgu līci,
Kur glumēja tīkli,
Un duļķainā lāmā
Tiem izslīdu cauri.

Es ceru uz straumi,
Jo trinos gar klinti,
Bet iepūš vētra,
Un gaidītā straumē
Skalojas prauli.

skanēja mēma
dvēseles kliedziena
sirds dziesma
neviena nesaprasta
neuzklausīta jo sveša
izmisuma lūguma
nokavēta līdzjūtība
par vēlu uz kapa

Saule laiza pavasara sniegu,
Sals maisa - vēl piekaisa.
Cīņa vai rotaļa, bet siltuma uzvara
Vēl krietnu laiku ir jāgaida.

Sētā tautas sanākušas -
Tautu meitas lūkoties;
Kura košāk izrādījās,
Tajā tautas ieskatījās.

(PAR VĒLĒŠANĀM)

Sasniedzot jebkuru mērķi,
Demokrātijas neprāta altāris
Būvēts no vergu attieksmes:
Monarhijas un anarhijas,
Komunisma, totalitārisma,
Fašisma, šovinisma u.c.
Tajā visi tik atklāti, godīgi
Un katram iedotas tiesības
Neslēpt savu patieso dabu.
Bet, kāpēc neesam laimīgi?
Tikai gaudas un vaimanas.
Kas mums vēl nepietiek?

S   2021.

Stāsts nav par bitēm, stāsts ir par dzīvo
Vēroju, kā ķiršu ziedos bitītes rāmi rāpo,
Un apbrīnoju Dieva radību, gudro un čaklo,
Un aizdomājos par šodien pasaulē notiekošo,
Un arī par savu un citu dzīvi tajā, tik sarežģīto,
Un visam pretstatā dabas ritmu, tik ļoti vienkāršo,
Un nesaprotu, kāpēc mēs, cilvēki, sagraujam labo,
Skrienam, grābjam, pērkam un pārdodam kaut ko,
Darām pāri gan dabai, gan citiem un vairojam ļauno.
Mēs vairs nemākam mīlēt ne sevi, ne otru – itin neko.
Mums dāvāta dzīvība un neprotam nosargāt arī pat to.
Ja reiz pazudīs bites, visa zeme būs vienīgos tuksnešos!
Ak, cilvēki, atjēdzieties un saprotiet svarīgāko – vajadzīgo!

sniegā brienu
gribu vasaru
man ir auksti
tikai žēlojos

saulē svīstu
ziemu gaidu
man ir karsti
tāpēc lamājos

velku dzīvi
tādu remdenu
man ir slikti
laimi nejūtu

pavasari rudeni
sāpes labsajūtu
vienmēr gaužos
kaut ko meklēju

tāpēc visur
visu ieraugu
tikai savu
niķi nemanu

sen jau sniega sega
noklāj zemi
tikai šodien ziema
apsedz rudeni
sen jau zeme plika
elpo pavasari
tikai šorīt saule
staro siltumu
sen jau smaržo puķes
ļoti reibinoši
tikai šonakt aplīgo
meža papardi
sen jau raža nobriedusi
dzeltē lapas
tikai tagad nikna salna
nokož vasaru
sen jau griežas pasaule
gadalaiku ciklu
tikai cilvēks groza pulkteni
zaudē laiku

savu dzīvi
esmu izmētājis
uz visām pusēm
un sirdij nav miera
jo ķermenis
dzīvo bez mājas
un vairs nezinu
kā lai sevi
kopā savācu
un laimīgs kļūstu
tikai ar tevi
kuru tur visur
vēl meklēju

Sniega pārslu biras
Sniega vērpes
Pārslu dejas
Sniegā
Lietus lāšu līņas
Lietus gāzes
Lāšu dejas
Lietū
Sala sarmas vižņi
Ledus puķes
Lauska dejas
Salā
Saules staru zaķi
Varavīksnes
Staru dejas
Dabā

sen jau manu laiku
ļurkā turpu atpakaļ
par vienu stundu
es gribu 10 gadus
uzreiz uz priekšu
lai noticētu šodienai
bet vislabāk būtu
pagriezt laiku daudz
daudz gadus atpakaļ
lai var kaut ko pielabot
un citas dēkas piedzīvot
ja jau prec – tad karaļdēlu
ja jau zog – tad trīs miljonus
ko te sīkumojamies
ar vienu stundu
tikai izniekojam laiku
veltīgi

Snieg un snieg un snieg
Sāpes aizsnieg
Apsnieg cerības
Nomierinošs sniegs

Kūst un kūst un kūst
Sāpes neizkūst
Nokūst cerības
Nevajadzīgs sniegs

stāvot tavos vējos
neklausos savējos
tagad plosos abos
kamēr visos rimšos
es vēl vējos atgriezīšos
bet ar tevi tajos nesatikšos

Saulgriežu putenī
Griezīsim deju naktī,
Ziemai minūtes zagsim
Un diesim līdz pavasarim.

SVĒTKI NĀK UN IET
TIKAI STULBUMS NEPĀRIET
KĀDS VAR MULDĒT KĀ NU PROT
CITI KLAUSĀS PRĀTU ZAUDĒJOT
MĪĻI ZIEMASSVĒTKI LAIMĪGS JAUNAIS GADS
MULDĒTĀJI NĀK UN IET
TIKAI KLAUSĪTĀJI NEKUR NEAIZIET
LAI TIE MEĻI TĒLO GUDROS
TAUTAI
JĀBEIDZ PĻĀPAS KLAUSĪTIES
JĀBEIDZ TĒLOT APSPIESTOS
TAUTAI
JĀSAŅEMAS JĀATBILD
PAR SAVU
PAVIRŠĪBU KŪTRUMU UN NE VĒLĒŠANOS
ES JAU ARĪ  NEKO NEDARU
TIKAI NOVĒROJU
TIKAI TAUTU KŪDU
TIKAI PASKATĪŠOS
TIKAI PAKLAUSĪŠOS
EH KO TE MULDU CĪNĪŠOS
PAKLŪPU PRET SAVU TUKŠO NAUDAS MAKU
KĀDA ATMAZGĀTA ROKA
PASNIEDZ MAIZES ŅUKU
KĀDA NOSMĒRĒTA ROKA
NOSLĒPJ NAUDU MANĀ KABATĀ
TĀ NU KARĀJOS ES ŠAJĀ ATKARĪBAS CILPĀ
ŠŅUKSTU PĻURKSTU ŽĒLOJOS
KAMĒR CITI BĻAUSTĀS
VILTUS VEIKSMINIEKI

Satiki mīļu un jauku
Mani nepiemērotu
Tavas mammas dzīvei
Un pameti kaut ko labu
Bet traucējošu
Jūsu ģimenes laimei
Un tava mamma gandarīta
Ka neatņēmu
Viņas patieso prieku
Ka nekad nekas nebūs labi

Bet es kā muļķe
Tikai brienu un brienu
Memmesdēliņu taku
Nožēlodama katru
Satikto stulbeni
Lai saprastu sevi
Ka neatradīšu vīrieti
Kamēr cienu to sievieti
Kurai svarīgāka par visu
Pasaulē ir tikai viņa pati

Saules vārti jau atvērti
Jo dzidrumā rīti
Putni un sniegpulksteņi
Skanīgi balti
Un dejoju ar pavasari
Atmodas līksmi

S   2020.

Saules gaismā sniega pārslas mirdz
Tik spoži, ka acis jāaizmiedz;
Man rokās iegulst siltas plaukstas
Tik mīļi, ka pie sevis jāpiespiež.

......
Skrienam tālāk un mēģinam.
Izskrējušies secinam,
Ka reiz bija tā sajūta,
Kuru citur vairs neatradām.

.......
Sajūtu aukstumu paviršā glāstā
Un salstu, jo man vēl nav mājas.
Tagad ir vēlme atvērties mīļumā,
Tikai sirds par šo iespēju brīnās,
Jo vienmēr klausījās vieglajā prātā,
Bet tagad tai vecuma jociņus stāsta,
Un sirds tam dumjas pasakas pļāpā.
Abi tie vientuļi kūļājas vecajā miesā,
Kura tikai bezjēgā pasaulē svaidās.
Manai miesai jau pamazām brūkot,
Drīz kaut kur klusi gulēsim zārkā:
Mana sirds, mana miesa, mans prāts,
Tie pazudīs pīšļos, tāpat kā mans laiks,
Nemīlēts pazuda visos pasaules vējos.

......
Salna šoreiz pažēloja
Tikai noskūpstīja
Līdz nākamajai reizei
Salna skūpstā iekoda
Tikai atgādināja
Mēs neesam mūžīgi

Kopkrājums - KLUSUMS

.....
sākas vēlēšanu spēles
tajās velni uzvelk eņģelīšu
drānas uzsien baltus spārnus
naski dodas avju baros
kuriem stāsta savas pasakas
sacerējumus par brīnumzemi
kurā vienmēr vārās pilni katli
pildīti ar putru cukuru un sāli
tajā sola pārpilnību sola sātu
stāsta zili zaļus brīnumus
visu ko lai avis viņiem noticētu

vēlēšanu spēles loterija
izvēlētiem eņģeļiem
ložu vilkšana ar biļetēm
niknie cerberi dod ķepas
laiza viņu solījumu mutes
visur apčurāti reklāmstabi
melu balsīs žūžo ēteri
avīm ausis pierunātas
medus pielijušas acis
dalās paklausīgas baros
pulcējas pie reklāmstabiem
pamēkšķ pabrīnās un dodas
katra sava velna vārtos
ellē apvienotā laidarā

beidzas vēlēšanu spēle
beigās avis vienā barā
viltus eņģeļiem krīt spārni
izlien viņu ragi nagi astes
cerberi sēc aizsmakuši
avīm ugunskuri jākurina
plānu putru jāapmaisa
pašām jāsameklē sāli
jāpiepilda arī velnu katli
viņiem savi cukurmaisi
citi putraimi un citi trauki
kurus melnas avis maisa
nav jau tikai tukši solījumi
tikai katram sava puse ķēķa

vēlēšanu spēles noteikumi
kurā avis ir paliek aitas
katram sunim savi gani
katram ganam savi
saimnieki un pļavas
tajās klejo aprejamas aitas
rej un skraida nikni suņi
gani skaita sīku naudu
klausās solījumu pasakas
kurās varbūt laime tikai beigās
ir uz velnu nopēdotas zemes

.......
šodien
asaru vietā
lietus ļoti līst
manas ilgas
gaudojas skurstenī
vērtīgais laiks
aizsteidzas pulkstenī
tikai cerības
vēl mēģinu savaldīt

Kopkrājums - "STARP VKARU UN RĪTU

"

S   2020.

......
Slepenai mīlai nav salduma,
Tai bezcerīga rūgtuma garša.
Slepenā mīlā jau sākumā
Jūtos kā zaudējusi.
Katra reize var būt arī pēdējā,
Mājās jāslauka asaras spilvenā,
Par nākamo tikšanos jādomā.
Tev blakus apguļas sieva,
Tikai jāgrib un jāmodina,
Vari iegūt viņu rītā, gan vakarā,
Vai mīlēties visu dienu.
Tikai es ne piesieta, ne palaista,
Tavai laulībai pikanta piedeva,
Mīlēties griboša, jauka.
Tu domā, ka laimīga?
Es arī gribu savā gultā
Savu mīļu vīrieti blakus.
Es arī gribu, lai naktīs modina,
Un rītos ir kopīga kafija.
Un darba gaitās skriedama,
Es sagaidītu savu nakti.

....
sūtu ziemas
savu pirmo sniega pārslu
pārējas vēl birs un birs
piebērs manu garo ziemu
nesaņemsi visu sniegu
kurā kopā izkusīšu
ar to pārslu kuru sūtu

saule notrauc pēdējo rasu
krāšņumā izsmaržo zieds
vīrietis kaisli apskauj sievieti
viņa mīļumā atvērta mirdz

KOPKRĀJUMS "PA VIDU RAUD KLUSUMS"  

........
Sieviete nogurusi
kas karjeru vien veidojusi
un sabiedrībā vietu sasniegusi
nu attopas ka neredz savu otru pusi
kaut kā ar puišiem tikusies bet atteikusi
nekas nav labi un vēl princi neesot satikusi
jo tikai viņu naudas makus vērtējusi
vien savā gultā vientulībā raudājusi
un rītos savu seju svaigu zīmējusi
un svarus divreiz dienā vērojusi
un pat kalorijas skaitījusi
sevi kopusi un pucējusi
bet vienalga bešā palikusi
ārprāts arī pasi atvērusi
un tur skaitļus sapratusi
īstu dzīvi vēl nav baudījusi
visa miesa izmisusi
asaras birst klusi klusi
un kad beidzot atslābusi
prātam domām uzspļāvusi
cer ka vēl neko nav zaudējusi
nesen senu draugu redzējusi
neatceras kad tik saldi trīsējusi
viņš vēl teica ka tam patikusi
neaizmirst un zvanīt solījusi
nenobijusies un satikusi
beidzot sirdi atvērusi
mīlestībai atdevusi
visu ieguvusi
uzplaukusi

Kopkrājums "PASAULES VĒJOS"

.....
Sieviete lokās, vīrietis lūzt.
Viņa kā gaiss ap zobenu plūst,
Ļaujot to cilāt vai zemē grūst.
Bez saules un asinīm asmenis rūs.

Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

....
Sapņojam par princi baltā zirgā,
Kamēr pašas ar kleperi jājam.
Nav laika noglāstīt darba zirgu
Un vīlušās visur dodamies kājām.

Kopkrājums - "PA VIDU RAUD KLUSUMS"

...
Stīgu stīgām pītas apvītas,
Rokas cieši glāstos sakļautas.
Ir gan saldas gan skābas vīnogas,
Kā laime rūpēs vienmēr ir vienotas.
Rūgto apiņu garša paliek vien atmiņā
Patiesais reibuma gardums ir tikai tuvībā.

Kopkrājums - "STARP VKARU UN RĪTU"

S   2019.

S   2019.

S   2018.

S   2018.

S 1980-tie

(mani pusaudzes dzejoļi)

Sniegainā ziemas naktī
Es aizbēgu no tevis
Ļoti tālu biezā mežā paslēpos
Lai tu mani meklēdams neatrastu

Pavasarī es tecēju bērzu sulās saldās
Raisījos pumpuros
Lidoju kā cīrulis debess zilgmē gaišā:
Tu juti sevī savādas jūtas mostamies

Vasaras naktī tu mani sadzirdēji –
Es pogoju kā lakstīgala
Tikai pie tava loga –
Un atmiņai bija jasmīni uzziedējuši

Rudens naktīs čabēju zem tavām kājām –
Es biju ar koku lapām nobirusi
Raudāju ar rudens lietiem mikliem
Un klājos pāri tev kā migla
Bradāji tu peļķu jūras
Un vēlējies pie uguns nosalušos pirkstus sasildīt

Bet ziemā tevi ilgas māca
Un klejoji pa piesnigušiem mežiem
Un meklēji to
Kuru kādreiz ziemas naktī aizbiedēji

Skumji pelēkā krāsā
Ir mans suns
Un vēls rudens.
Sunim ir bēdīgas acis,
Bet rudenim lapu nav.
Katru gadu rudenim
Kvēlas lapu asaras birst,
Bet kādēļ
Mans pelēkais suns
Rudenī skumst?

Sakod zobus ciešāk,
Vaids lai nevar izspraukties;
Tev vēl visa dzīve priekšā –
Nedrīkst mirklim padoties!

Spēlējas ar lellēm
Un kluču mājas ceļ
Izjauc rotaļmašīnu
Un sapņu pilis būvē
Tā mana bērnība
Kas bijusi tik sen.

“Spēlē, spēlmani”,
spēlē par Čaku,
spēlē to dziesmu
ar nodzerto balsi,
spēlē, kā ormanis
Čaku ved mājās,
kā rībina rati
pa Vecrīgas ielām,
kur paslēpti
pulsē Čaks
un Rīgs sirds.
“Spēlē, spēlmani”,
droši pār Rīgu
dzied nomales ļaudis:
“Miglā asaro logs”...
“Spēlē, spēlmani”,
spēlē, lai izraud,
ko domā šī sirds.
“Spēlē, spēlmani”,
Čaks nespēj klusēt!

S   1970-tie 

 (manas bērnības dzejoļi - pirmie mēģinājumi)

Sveiks Jaunais gads!
Tu man ļoti patīc pats.
Jaunais gads tu pūrā nes
Jaunas veiksmes, neveiksmes.
Visu sedz ar baltu sniegu,
Visus ūdeņus ar biezu ledu.
Pavasasarī daba mostas,
Visi jaunai dzīvei pošas.
Vasarā tu ļoti skaists –
Seju rotā saules smaids.
Rudenī mēs ražu vācam
“Paldies!” tev sakām.

S