SARUNA

    Kādā koka šķūnītī mita darba rīki un vienā rudens dienā tie sāka apspriest padarītos darbus.

    Sarunu uzsāka Izkapts: "Esam krietni strādājuši un visu ziemu varēsim atpūsties."

    "Jā! Jā! Kāds atpūtīsies, bet kādam būs jāsāk smagi strādāt," pukojās Sniega Lāpsta.

    Slota tai iebilda: "Cik tad tev tur tā darba - visu ziemu dažas reizes! Tāpēc man būs jāstrādā tavā vietā!"

    "Vai tad es tur vainīga?" Sniega Lāpsta atburkšķēja.

  Izkapts pārtrauca strīdu: "Sniega daudzums nav paredzams tāpat kā tas, kurā brīdī kāds no mums salūzīs."

   Izkapts bija pieminējusi sāpīgu procesu, kurā viņu Saimnieks labprātāk pirka jaunu darba rīku, nekā laboja veco vai salauzto. Šķūņa lūžņu stūrī, kā to dēvēja pats, jau nīka kaudze ar tādiem pamestiem darba rīkiem. Neviens negribēja tur nokļūt, arī Izkapts, kurai kāts jau bija nomainīts un tika uzmanīta. Tās vietā jau strādāja Trimmeris un Zāles Pļāvējs, bet Izkapti tikai Vectēvs ik pa laikam vēl pavicināja.

   Cirvi tāda lieta neuztrauca, jo tā kātu laboja un mainīja, un tas braši noskaldīja vārdus: "Es jau malku saskaldīju!"

   "Protams, ka saskaldīji!" iedžinkstējās Divroku Zāģis, "jo es sazāģēju!"

   "Bet es savedu malkas šķūnī!" priecīgi iečīkstējās Ķerra.

   Kādu brīdi visi klusēja, kad atkal ierunājās Izkapts: "Un tas ir viss?"

   Tad Grābeklis paziņoja: “Es pēc katras malkas kaudzītes gružus sagrābu."

   "Un es tos aizvedu!" priecīgi turpināja Ķerra.

   “Jā! Jā!” piebilda Kaplis, “ja sausos koku zarus un nozāģēto alksni var saukt par malkas kaudzi. Tos jau Vectēvs kopā ar Kaimiņvectētiņu aiz gara laika noridāja."

   Te pēkšņi šķūnī ienāca Saimnieks. Viņš nesa Motorzāģi. Visi raudzījās - kas nu būs – zāģēs vai? Neko nezāģēja, bet nolika to stūrī pie salauztajiem darba rīkiem un aizgāja.

   "Kas tev, brāli, notika?" vaicāja Zāģis.

   Jaunais kaudzes iemītnieks dalījās ar savu bēdu: "Esmu novecojis un tagad arī salūzis, bet Saimnieks jau sen bija neapmierināts ar mani, jo es daudz rijot benzīnu. Tagad bija jānomaina detaļa, bet es vairs neesot tās vērts un Saimnieks nopirka jaunu Motorzāģi, bet mani atnesa pie jums uz šķūni," un tam nopilēja vecās eļļas asara.

   Lūžņu stūrī ierunājās vecs, salīcis, rūsains kamīna Kruķis: "Neko nepadarīsi. Reiz viens no maniem senajiem Saimniekiem veco un strādāt nespējīgo kalponi aizveda uz nabagmāju. Viņa tur palika, kamēr nomira, bet Saimnieks un pārējā saime kalponi ātri aizmirsa. Tas bija tajos roku darba laikos, kad par darba rīkiem vēl rūpējās. Vecos un salūzušos deva kalējam, kur tos salaboja vai pirka izgatavotus no jauna. Toreiz nabagmājas bija tikai cilvēkiem, tagad tāda ir arī mums kā lūžņu kaudze, kurā sarūsējam – arī es."

   Lāpsta piedāvāja: "Es varu aprakt. Zinu kā kapu kopa jāveido, jo vienreiz mani Kapracis aizņēmās: viņam vecā lāpsta bija nolūzusi."

  Par tik tiešu piedāvājumu darba rīki nogrima drūmā klusumā, jo visi gribēja būt vajadzīgi, arī stūrī pamestie vēl cerēja.

  Motorzāģis pamanīja gluži jaunu kapli ar pamatnē nolauztu kātu un turpināja sarunu: "Kā redzu, nav nekādas nozīmes kāds esi: veclaicīgs vai mūsdienīgs, jauns vai vecs, bet, kad strādāt vairs nevari, tu kļūsti nevajadzīgs un tiec aizmirsts - gluži kā dzīvs aprakts ..."

  "Tā nu gluži tas viss tā nav - jo nav gudra saimnieka ..." iečirkstējās sveša balss. Tā bija kāda negodprātīga varasvīra Dvēsele, kura tagad apkārt spokojās pa valsti. Viņa miesas vārdu tauta lietoja kā lamu vārdu, bet Dvēseli no šīs pasaules nekādi neatlaida negodīgi iegūtās naudas vara, un viņa jutās kā nepareizi izmantots darba rīks.

  Todien darba rīki uzvedās gluži kā cilvēki, jo nepieminēja lielos darbus, ar kuriem varēja lepoties un viens otram pateikt paldies par kopdarbu. Tā vietā tie kritizēja citu mazos darbiņus, sūdzējās, strīdējās, pārmeta, un kāds ar cinisku stulbumu piedāvāja atrisināt problēmu.

   Tie visi baidījās par savu nākotni. Tie ļoti gribēja krietnu Saimnieku.