Šodien uz ielas, pa ceļam uz sabiedriskā transporta pieturu, nejauši satiku
Elzas kundzi. Knapi atpazinu. Sen nebijām redzējušās.
Piedāvāju panest viņas iepirkumu somu, bet viņa tikai pasmējās: “Ko, nu,
meitiņ! Tur jau nekā nav!” un ironiski piebilda, “bagāts, kā grib – nabags, kā
var.”
Zināju, ka Elzas kundze ir pensijā un dzīvo mazā vienistabas dzīvoklītī.
Bērnu, kas palīdzētu, viņai nav.
Vaicāju: “Kā sokas?”
Elzas kundze tikai atsmēja: “O! Beidzot veikali ir padomājuši par
pensionāriem un maznodrošinātiem! Es tagad iepērkos veikalos no plauktiem ar
saukli: “Pārāk labs, lai izmestu!”, vai arī “Nocenots”.”
Es uz viņu paskatījos un secināju, ka kopš pēdējās tikšanās, pāris gadus
atpakaļ, viņa ir stipri sakritusies, mati pilnīgi sirmi un stipri plānāki, seja
pelēka un krunkaina. Augums sakumpis un nav vairs tā apaļuma. Drēbes vējā kūļājas
kā uz pakaramā. Drīzāk jau Elzas tante, nevis kundze.
Atbildēju, ka: “Es jau ar’ tur kādreiz kādu delikatesi nogrābstu. Neesmu
jau cimperlīga. Tas nekas, ka termiņš tūlīt beigsies – vēl jau ēdams.”
“Nu ja, nu ja, meitiņ,” Elzas kundze mani pārtrauca, “tu tajā plauktā tikai
“iemet aci”, bet man tā ir nepieciešamība. Nepietiek ar to valsts doto “nabagu
paku”, vēl jau kaut ko no veikala arī vajag. Naudiņas maz, jo, kad nomaksā
rēķinus, makā gandrīz nekā vairs nav. Labi vēl, ka veselība kaut kā turas.”
Manu acu skatiens “iedūrās” trotuārā – tas ir briesmīgi! Elzas kundze visu
mūžu godprātīgi un smagi strādāja! Nu ja, alga jau nebija nekāda lielā, bet
viņa vienmēr teica, ka vienai mutei pilnīgi pietiek. Varu iztēloties, kāda tagad
pensija.
“Jā, meitiņ,” Elzas kundze turpināja, “tā, nu, tas ir ... iekrājumi,
izņemot “zārka naudu”, ir jau praktiski “izkusuši”. Ja vēl cels cenas
pakalpojumiem un pārtikai, nekas cits neatliks, kā sarīkot atvadu dzīres par to
naudu un doties uz nabagmāju. Ļoti negribas! Vēl jau jauna un ejoša esmu: pati
sevi varu sakopt un aprūpēt. Ja tikai būtu kāda lieka kapeika. Ai! Ko, nu, es
te par sevi! Labāk pastāsti, kā tev iet?”
Nepaguvu, jo nāca autobuss un man bija jābrauc uz pasākumu. Nevarēju
atļauties gaidīt nākamo transportu.
Jā ..., mēs visi kaut kur steidzamies un tik reti viens otru satiekam. Kas
to zin, kad un, vai vēl satikšu Elzas kundzi ...
Braucot autobusā domāju: cilvēks visu mūžu strādāja, lai vecumdienās “kārtu
zobus vadzī”? Viņa vienmēr lepojās ar Latviju: padomju okupācijas laikā 11. novembrī dedzināja
sveces, 18. novembrī klāja galdu ar sarkabaltsarkanu noformējumu, bet 25.
marts, 14. un 17.jūnijs bija sēru dienas. Tāda bija Elzas kundzes ģimenes paaudžu
tradīcija.
Jā ..., mēs jau cik gadus dzīvojam atkal brīvā Latvijā un nevar saprast:
raudāt, dusmoties, vai smieties, jo visapkārt ir tik daudz to cilvēku, kuri
saņem tās valsts “nabagu pakas”, jo pensijas ir pārāk niecīgas, salīdzinājumā
ar darba mūžu. Bez tam, mūsu brīvībā visapkārt pārsvarā dzird tikai krievu
valodu. Dzīvoju Rīgas “guļamrajonā”. Manai mājai vienā pusē ir padomju
krievvalodīgo okupantu pēcteču skola, bet otrā pusē viņiem bērnudārzs. Ieeju vietējā
bodītē: skolēniem laikam garais starpbrīdis, un veikals pilns ar krievu valodā
klaigājošiem bērniem. Jā, es esmu Latvijā. Rīgā uz ielas dzirdēt latviešu
valodu, tas ir retums. Mums, latviešvalodīgajiem, laikam tāds kluss un
pacietīgs temperaments, vai, nu, mēs esam ļoti maz. Pat citās svešvalodās
runājošos dzird biežāk. Varbūt visi latviešvalodīgie čakli strādā, lai būtu
cilvēka cienīgas pensijas, bet pensionētie latviešvalodīgie sēž savās mājās
“četrās sienās”, jo, kur tu ar tukšu maku tālu aiziesi. Tādi, nu, mēs, brīvi kungi
savā zemē, esam.
Nezinu, ko teikt. Es jau pati arī, šodienas cenu līmenī, dzīvoju “no rokas
– mutē”. Bailes domāt par vecumdienām, bet lepojos ar savu zemi – Latviju,
skaistu un bagātu: ar mežiem, kuri pilni ar zvēriem un putniem; ar upēm un ezeriem,
pilniem ar zivīm; ar mierīgu zemi pie Baltijas jūras. Ļoti ceru, ka tādu nabadzīgu
cilvēku, kā Elzas kundze, nav daudz, un par to valodu tikai pārspīlēju.
Paguvu uz koncertu. Biļete ir, nedrīkstēju nokavēt. Man jau ar’ liekas
naudas nav: nenopirku sev miesai ēdamo – nopirku biļeti dvēselei.
