SAULE  SABOŽ  VAIGU

    Kādā rītā Saule ar Zemi un Mēnesi sastrīdās par to, kam pieder Debesis un kuram Jūra.

   Saule sabož vaigu un jūtas ļoti svarīga. Tā paziņo, ka, spīdot Debesīs, tai ir vara pār visiem: ja nedos gaismu, tie tupēs tumsā. Bet Mēness ir tikai neveiklis un zvaigžņu izklaidētājs, kurš mitinās tās gaismas ēnā. Vēl Saule draud, ka var izžāvēt Jūru, un Zeme tai neko nevar aizliegt, jo no Saules ir atkarīga arī visa dzīvība uz tās. Un, vispār, ja Zeme niķosies, tā var sakarsēt to pārvēršot smilšu bumbā. Arī Debesis tai pieder, jo tajās spīd, un tas nozīmē, ka Saulei ir vara pār visiem.

   Zeme paliek domīga, jo Jūra pieder tai, nevis Saulei vai Mēnesim. Bet, ja nu tiešām, Saulei ir tik liela vara? Arī Mēness Jūru staipa paisumos un bēgumos. Nu, nē! Zeme Jūru nevienam neatdos!

   Debesis pusi dienas pacieš Saules bezkaunību, bet pusdienlaikā ietin to mākoņos, lai iedomība padziest, jo Debesis nevienam nepieder.

  Jūra, kurai strīds ir vienaldzīgs, mierīga guļ uz Zemes. Vakarā Saule grib nogrimt tajā, lai otrā rītā uzaustu virs mežu galiem. Tikai šoreiz Jūra Sauli nelaiž, un tā iesprūst starp Debesīm un Jūru.

    Saulei jau sen bija jānogrimst, bet tā vēl aizvien trinās: ne uz priekšu, ne atpakaļ - ķīlniece, ne valdniece.

Zeme vairs nav pārliecināta par Saules lielvaru, jo Jūra šobrīd ar to spēlējas un Saule Jūrai neko nevar nodarīt. Zeme ir lepna par Jūru. Veltīgi Saule uzsāka strīdu. Pat Debesis to vienkārši ietina mākoņos.

   Saule jūt, ka Laiks tūlīt saniknosies, ja tā nepildīs savus pienākumus. Viņa sāk lūgties Jūru, lai ļauj nogrimt, bet tā neklausās, tikai klusi čabina savus krāsainos vilnīšus: paldies Saulei – skaisti. Saule sakniebj lūpas, jo, iespējams, ka Jūra tai nepieder, bet tas nekas. Līdzko tā tiks atpakaļ Debesīs, tā Jūru izžāvēs, jo vēl ir karstuma spēks un var spītnieci savaldīt. Saule mēģina pierunāt Debesis, lai laiž atpakaļ. Debesis atsaka. Ko nu? Saule uzbļauj Debesīm, ka ir galvenā un visiem tā jāklausa.

   Debesis sāk smieties ar košiem Kāviem. Tie mirgo tik spilgti, ka visiem apžilbst acis, jo arī Jūra tagad spīd visās varavīksnes krāsās.

    Laiks ierauga, ka Saule trinās starp Debesīm un Jūru! Tas vēlas zināt, kas atgadījās.

   Debesis stāsta, kā Saule no rīta uzsāka strīdu ar Zemi par pārākumu, un kura varenāka, tā arī valda pār Debesīm un Jūru. Mēnesi nepiemin, jo tas jau noslēpies no strīda.

   Saule sāk taisnoties, ka tas tikai tāds joks vien ir, ka Debesis visu pārspīlē. Saule esot darījusi to pašu, ko katru dienu - spīdējusi. Bet, redz, Jūra pēkšņi tai neļauj norietēt.

   Zeme piebilst, ka Saule draudēja izžāvēt Jūru, ja Zeme nepadosies un vēl kliedza uz Debesīm.

  Laiks bargi lūkojas visos. Šitādu nekārtību! Tādu prastu rīcību! Uzvedas kā tādi cilvēki uz Zemes, kad vairāki iekāro vienu un to pašu mantiņu - viņi saplēšas. Rezultātā tiek izjaukts līdzsvars un cieš visi – arī uzvarētāji.

   Zemei paliek kauns par savu neapdomīgo rīcību, jo patīk, ka tai ir Jūra, bet vai tā Zemei pieder? Jūra, kura, ik pa laikam, atsevišķas Zemes vietas noslauka plikas, atstājot vien gruvešus? Tikai tur jau Zeme pati ir vainīga, kad sadusmojas, Jūru izaicina. Bet tā jau abas draudzīgas – līdz nākamajai reizei. Debesis? Tās ir blakus tāpat, kā Saule un Mēness.

   Laiks sabar Sauli, jo Visumā neviens otram nepieder - ko tā iedomājas! Ja ir spožāka, tas nenozīmē, ka pārāka par citiem! Tā uzvedas tikai cilvēki uz Zemes: ķer, grābj, dala, sacenšas, lauž, iznīcina, viens otru cenšas pakļaut, un kāds kādam pieder. Visumā katrs ir savā vietā un dara to, kas tam jādara, lai dabā līdzsvars. Arī Laikam savs uzdevums, un Debesis ir tik plašas, ka visiem tajās pietiek vietas. Tikai nevajag šo viesmīlību ļaunprātīgi izmantot.

   Saule jūtas apbižota un ir nikna, bet Laiks negaida. Saule savaldās un apsola uzvesties piedienīgi, bet aizvainojums paliek. Tai vēl ir kāda cita vara. Gan pienāks brīdis, kad tā savu sakarsušo dabu parādīs, un Saule dusmīga nočūkst Jūrā.

    Laiks rādīs ...

"PASAKAS  PIEAUGUŠAJIEM"