Šeit ir īsstāstiņi par karu Ukrainā. Tā tikai mana fantāzija, bet dzīvi pieredzējuši lasītāji saka - reāli, it kā es tur pati būtu bijusi. Te ir dzejoļi par Ukrainu un arī ļoti ļoti neganti, kā arī krievu valodā, jo niknumā pret šo noziedzīgo karu vissulīgāk var izteikties orku valodā - diemžēl.
AR DUNCI VAR GRIEZT ARĪ MAIZI
Reiz
kādos ierakumos sarunājās Ložmetējs, Šautene un Duncis. “Āā-ūū-mm
...,” nožāvājās Ložmetējs. “Ko,
nu, bļausties! Piesauksi vēl kādu,” tam aizrādīja Šautene. Ložmetējs
atbildēja: “Lai jau! Kas tad man! Kā-ā-a sākšu šaut, tā-ā-a sakapāšu ..., jo pēc
manis dzīvība nepaliek.” “Jā-ā-a,”
smagi novilka Šautene un turpināja, “es tā nevaru, jo šauju tikai kārtām vai pa
vienai patronai. Varu arī nepagūt nogalināt. Un arī
patronas manā aptverē ir mazāk kā tavā patronlentē.” “Bet
es kādreiz griezu tikai maizi, gaļu, dārzeņus, augļus un mežā sēnes,” sarunā
iesaistījās Duncis, “bet tagad esmu griezis arī miesu ... Ziniet? Nu, nav
nemaz tik traki.” Ložmetējs
skaudīgi atbildēja: “Tev veicas, tu vari aptaustīt tuvumā, bet es tikai knapi
varu saskatīt, kā nošautie krīt, jo manas lodes lido ļoti tālu.” “Es
gan redzu, kā krīt,” Šautene lielījās, “ir bijušas reizes, kad varēju
paskatīties arī acīs. Tajās tāds izbiedēts jautājuma mirklis: kāpēc? Par ko!
Bet lode to skatienu atbrīvo no spriedzes.” “Es
miesā lienu kā sviestā,” sarunu turpināja Duncis, “ir jau gan jāpaskrāpējas arī
gar kauliem, bet tas netraucē. Tajā miesā jūtu, kā mani silda asinis, kuras apņem
visu asmeni. Tāda lipīga sajūta, kuru gribas atkārtot atkal un atkal. Gluži kā
cilvēkiem alkohols un narkotikas.” Ložmetējs
filozofēja: “Ja es kādreiz varētu aizlidot līdzi lodei un paskatīties, kā
izskatās tie sakapātie nošautie, jo par savām spējām dzirdu tikai no karavīriem,
bet tuvumā neesmu bijis. Žēl.” Visi
trīs palūkojās apkārt, kur pārguruši gulēja ieroču lietotāji
un viņu dienesta biedri. Viena kaimiņu šautene mēģināja pļāpas apsaukt, lai
klusē un ļauj citiem ieročiem atpūsties, bet tika ignorēta -
pārējās tikai klausījās. Duncis
atzinās savās bailēs - būt pazaudētam: “Man vienmēr ir cieša saskarsme ar nogalināmo.
Pēc tās asiņu peldes priecājos, ka neesmu palicis miesā, bet izvilkts. Karavīrs
tikai noslauka asinis ...” “Daudz
tu esi bijis?” interesējās Šautene. “Divi
cilvēki un viena cūka,” drosmīgi atzinās Duncis un turpināja, “pirmā reize bija,
kad posteņa zaldātiņam pārgrieza rīkli, otrā, kad klusā tuvcīņā mani iedūra pretinieka karavīrā, jo tobrīd
šaut nevarēja.” “Un,
kā cūka?” vaicāja Ložmetējs, jo gribēja dzirdēt visus notikumus līdz galam. “Ar
mani to cūku nodūra un sadalīja. Tur pa siltu un asiņainu miesu dabūju
izslidināties uz nebēdu. Tad arī sapratu, ka ir vienalga: dzīvnieks vai cilvēks
– man tā ir tikai miesa.” “Jā, katram
savi prieki,” skaļi secināja Šautene. Duncis
turpināja: “Ceru, ka, pēkšņi sākoties kaujai, Karavīrs pagūs mani nolikt vietā.
Negribu būt pazudis. Esmu mazs, ne tā, kā jūs, kurus nevar nejauši iemīt zemē.” Ložmetējs
apmierināti atbildēja: “Nu, mani, jau nu, noteikti nē!” “Ja
vien bumbas sprādzienā neapraks,” sarkastiski piebilda Šautene, “nu, ar mani gan
ir, kā ir - var arī nepaveikties: varu iekrist purvā un nogrimt vai upē
noslīkt.” Ložmetējs
nojauta, ka tas nemaz tik visvarens nav, jo ir tikpat neaizsargāts pret
nejaušībām kā Šautene, bet neatzinās. Tad Ložmetējs ierakumos pamanīja rosību
un saprata, ka, nu, būs atkal jāšauj. Nav ko daudz prātot, jo, kas jādara – tas
jādara. Bet bija jau arī vienalga, kurš ar ieroci darbojas
– savējie vai svešie, jo Ložmetēja pienākums bija: šaut un nogalināt. “Nu,
sīkaļas, saņemās!” Ložmetējs nožvadzināja tajā pēc kaujas atstāto tukšo
patronlenti, un uzmundrināja savus sarunas biedrus, “tūlīt atkal ies vaļā!” Šautene
nopriecājās, ka varēs darboties, citādi jau sāka palikt garlaicīgi. Duncis
satraucās: ka tikai Karavīrs to neaizmirst paņemt. Jā, šie
priekšmeti tika radīti, lai nogalinātu un savu misiju tie veica apzinīgi. Vienīgi
Duncis varēja griezt ne tikai miesu, bet arī maizi. Šodien tas atgrieza
konservu bundžu, tikai maizes nebija. “Bet miesa
ir padevīgāka,” secināja Duncis.
MĒS AR IERINDNIEKU VASJU ...
Reiz Griņas vienība nokļuva kādā mazā
ciematiņā, kurā jau miera laikā bija palikuši tikai večuki un tie, kurus
pilsēta un cilvēces sasniegumi neinteresēja. Pretinieks bija sirdīgi
pastrādājis: ēkas maksimāli nodedzinātas, vietām uz to sliekšņiem redzami apdeguši
līķi, pie suņu būdām pieķēdētie dzīvnieki vai nu dūmos nosmakuši, vai nu miruši
no karstuma šoka. Lielākā daļa ogļaino līķu atradās mājās (cerams, ka pirms
sadegšanas nošauti), kūtīs ogļaini mājlopi (tie gan laikam dega dzīvi). Griņam acis asaroja no kodīgo dūmu
izgarojumiem. Slaktiņš bija noticis nesen, jo rītausmā jau pa gabalu varēja
redzēt dīvainu gaišumu tālumā, bet, kamēr viņi ieradās, vairs jau nebija ko
glābt. Tikai kāds vecs vīrs vēl aizvien sēdēja uguns neskartā āra tualetē. Viņš
nespēja neko sakarīgu pateikt, jo no šausmām bija sajucis prātā. Kāpēc? Kāpēc tā! Griņam, kaujās rūdītam
vīram, bira asaras. Bariņš karavīru stāvēja pie kāda sētas
fragmenta. Pieejot tuvāk, Griņa ieraudzīja pie tā ar dakšām piedurtu pretinieka
karavīru. Viņa kailās rokas bija vienos tetovējumos. Seja nebija redzama, jo
bija durts no aizmugures. Turpat blakus mētājās sievietes līķis. Griņa spēja
iedomāties notikušo traģēdiju un tagad arī iemeslu, kāpēc mazais ciematiņš tika
nodedzināts. Šeit bija plosījušies karam savaņģotie cietumnieki. Jā, viņiem
savi likumi: aci pret aci, zobu pret zobu. Nekādas žēlastības. Dod tikai
iemeslu - galvu noraus. Griņas vienībai te vēl bija jāpaliek, jo
saņēma komandu: apsargāt teritoriju, turpināt atmīnēšanu un sagaidīt kara
noziegumu izmeklētājus, bet viņš nemanīja, ka, cieši pa pēdām, sekoja apsvilis
kaķis. Karavīri iekārtoja komandpunktu, izlika posteņus, sapieri strādāja bez
apstājas, bet pārējie nolikās atpūsties. Griņa satrūkās no dīvaina trokšņa - viņa
soma kustējās un čaukstēja. Pirmā doma, ka halucinācijas! Un nav nekāds
brīnums, ka rēgojas. Pēc vairāku dienu gājiena, šī bija pirmā ilgākā atpūta,
bet Griņam miegs pagaisa. Kas tur somā? Poltergeists, vai? Viss iespējams, jo
apkārt tik daudz vardarbīgā nāvē mirušo. Soma turpināja kustēties un čaukstēt.
Viņš tomēr saņēmās un pavēra somu. No tās pretī raudzījās kaķis - apsvilušu
kažoku, sačervelētām ūsām un nenosakāmu izteiksmi acīs, ka Griņa apstulba.
Kaķis nebēga, tikai ielīda vēl dziļāk somā. Kā viņš to varēja? Karavīrs
brīnījās, jo soma sakārtota kompakti. Patiesībā viss bija vienkārši: kaķis
palīda zem sausās pārtikas pakām. Virsējā bija saplosīta. Kā tad tā? Hermētiski
aizvērta paka - nesaožams saturs. Griņa bāza roku somā, lai izceltu ciemiņu,
bet kaķis sāka šņākt un ņaudēt. Ieskrāpēja. Labi vēl, ka neiekoda. Viņš izņēma
saplēsto paku. Tajā bija konservi: gaļa ar griķiem. Atvēra. Garšīgi smaržoja.
No somas parādījās kaķa galva. Dzīvnieks nevarēja būt badā, jo viņam visu
laiku, līdz vakardienai, bija mājas, bet tomēr izlīda no somas un apēda nolikto
gaļas gabaliņu, apsēdās un teica: "Ņau!" Griņa mēģināja aiztaisīt
somu, bet kaķis bija veiklāks - špuks un atkal somā. Pārējie dienesta biedri
sāka smieties, ka nu viņu rindās papildinājums - ierindnieks Vasja. Kāds no
karavīriem stāstīja, ka reiz lasījis, ja kaķis pats izvēlas saimnieku, tas ir
uz labu. Pārējie ķircinājās, ka nu jau gandrīz katrs varētu sev paņemt pa
kaķim. Tikai nevienu citu nekur nemanīja, izņemot šo. Labs ir! Griņa nolēma
kaķi projām nedzīt. Tad jau manīs, kad būs jādodas projām no ciematiņa. Kamēr vienība gaidīja maiņu, pagāja
pāris dienas. Tikmēr kaķis Griņu jau bija pieradinājis. Neatkāpās ne soli,
sekoja līdzi uz posteni, tur pacietīgi gaidīja un nekur projām negāja.
Karavīram patika, ka ierindnieks Vasja viņu sildīja un pirms iemigšanas murrāja
relaksējošu miega dziesmiņu. Pienāca brīdis, kad Griņas vienībai bija
jādodas tālāk. Uz viņa mugursomas tupēja kaķis, kuru arī bija jānes. Drīz vien
ierindnieks Vasja saprata, ka nu ir savējais, un jau gāja pats. Paskrēja,
paskrēja uz priekšu, pagaidīja un atkal skrēja uz priekšu. Tā, reiz kādu gabaliņu aizskrējis, ierindnieks
Vasja apsēdās un nežēlīgi ņaudēja. Kad karavīri tuvojās, uzmeta kūkumu un šņāca.
Ierindu pāršalca sarunas. Pirmie reaģēja sapieri. Stop! Dzīvnieki, ne no šā, ne
no tā, pēkšņi nepaliek agresīvi. Kaut kas nav kārtībā! Jā! Priekšā sākās mīnu
lauks ... Tā ierindnieks Vasja kopā ar Griņu
izgāja cauri visām kara šausmām: kā kaķis, kā karavīrs, kā gaišreģis, kā
talismans. Turpmāk Griņa visiem par karu stāstīja: "Mēs ar ierindnieku
Vasju ..."
Deviņi zibeņi
Deviņi pērkoni
Krīt kara jodi
Ugunī cirsti
Ko līdz tās dzeloņdrātis un tajās ieguldītā milzu nauda, ja droniem robežas neeksistē. Mana fantāzija arī palidoja pāri cenzūras robežām, jo mans ierocis ir tikai rakstāmspalva un vārdi kā lodes.
Nesen šāva mācībās un mērķos,
Šodien šauj jau karā cilvēkos.
Kas nu tagad notiek mūsu prātos?
Milzu naudu mēra vecos ieročos!
Pasaule ir nokļuvusi vienos svaros,
Kuros mūsu dzīvības vien grašos.
Kari vienmēr vinnē tikai savos vārtos:
Bagātnieku bezizmēra naudas maisos,
Arī tehnoloģijas skrien milzu soļos -
Šajā karā aizlido tās dronos.
Kad es no rīta pamostos,
Vēl saule iespīd manos logos;
Un tāpēc ļoti, ļoti vēlos:
Vien mieru redzēt baltos mākoņos,
Un kaut reiz visi kari beigtos
To alkatīgo ļaužu varas kapos!
Bet varat kratīties jau savos smieklos,
Ka dalos neticamos sapņos;
Jo, kamēr varasvīri visus muļķos,
Mēs ilgi mirksim asins plūdos.
Un, arī kamēr pasaule vēl dalās
pretiniekos,
Es jūtu nedrošību savos robežstabos.
2024
Nejauši uzzināju, ka mani darbi ir jau nonākuši līdz ukraiņu karavīriem, kuriem tie patīk un kuri novērtēja, ka droši varot rakstīt vēl niknāk. Bet no slāvu valodas esot vieglāk tulkot ukraiņu valodā, nekā no latviešu valodas. Šīs labās ziņas iespaidā atkal radās iedvesma.
Гори, гори ясно, чтобы не погасло –
slāvu skaitāmvārdi.
Помогите быстро, чтобы всё погасло –
vispasaules skaitāmvārdi.
Ļoti labi apzinos, ka kāda slāvu valoda vairs nav populāra, bet ienīstama, bet ne jau valoda ir vainīga – vainīga ir lielākā daļa cilvēku, kuri tajā runā.
Эх, Россия,
Ты ужасная:
Гори, гори яркая,
Чтоб’ война погасло.
Эх, Россия,
Ты широкая:
Гори, гори яркая,
Чтоб’ распада быстро.
Эх, Россия,
Ненавистная:
Гори, гори яркая –
Чтобы Украина жива.
Эх, Россия,
Наше прошлое:
Ты сгорела на всегда,
Чтобы все мы жили в мире.
Neatradu tevi vairs kaujas laukā
Un arī slimnīcā nē,
Jo tu beidzot uzlidoji gaisā
Un gabalos nobiri zemē.
Tas tev par to, vateņu karavīr,
Ka ielīdi svešā Dzimtenē.
Braucu vilcienā un nejauši sākās saruna ar kādu Ukrainas bēgli no Mariopoles.
UKRAINAS BĒGĻA TICĪBA
Vēl ir tāls tas ceļš līdz mājām,
Vēl ir ilgi jādzīvo ar cerībām,
Vēl ir jāciešas līdz kara beigām
Un es atgriezīšos dzimtenē.
Jo mēs ticam saviem karavīriem Ukrainā,
Jo mēs kopā lūdzamies par viņu dzīvībām,
Tāpēc būs reiz gals šīm mūsu ciešanām,
Un jau atkal dzīvosim mēs mierā brīvībā.
Jo ik katrs ļaunais karš reiz beidzas,
Un tad vāksim drupas, celsim mājas,
Jo mēs būsim atkal savā zemē,
Un vēl tiksim NATO, arī Eiropā.
Te,
manas Dzimtenes pļavās,
Zirgi,
govis un aitas ganās.
Te
gadalaiki dienās un naktīs,
Saulē,
lietos un vējos,
Un
sniegputeņos mijās.
Te
mans mūžs tajā vijās,
Jo
Tēvzemi mīlu tās laikos.
Un te
vēl daudz ko vajag darīt,
Jo
šeit manas puķes zied.
Un
labība briest druvās.
Te
bērni un mazbērni rosās,
Un arī
mani darbi un nedarbi
Tās
vēstures lappusēs rakstās.
Te
mana dzīve un bagātība –
Ukrainas
krāšņumā laistās.
šobrīd Ukraina
kā bargā negaisā
jo bumbu pērkoni
un zibens raķetes
tai virsū krīt
mums jāpalīdz
lai orku vatņiki
stāj svešā zemē līst
šobrīd Ukraina
mums Pasaulei
kā lietussargs
mums tikai jāpalīdz ir
ukraiņiem to noturēt
un jāizdara viss
lai vairs nekad tāds
nāves lietus nenolīst
2024
Šņakst zobs pret zobu un miesa pret miesu,
Jo kāda tauta savu zemi sargā vai mokās mirst,
Bet citai tautai karš ir bez goda un morāle irst.
Šķind zobs pret zobu un dzelzs pret dzelzi,
Kad valstsvīram kroplīga jēga par karu un mieru,
Jo vieni cīņā ir varoņi, bet otri to dara ar kaunu.
Šķir zobs pret zobu un ļaunums pret labu -
Reiz dižās slāvzemes nodevēju un varoņu tautu,
Kas nu jau pasaulei kļūst par briesmīgu draudu.
kara laukā neaug maize
vagas atstāj kāpurķēdes
jo ar kādu baigu naidu
tajā tauta tautu iznīcina
dala savu svešu zemi
aizstāv savu dzimteni
kamēr kādu mantkārība
varaskāre nejēdz robežu
kara laukā neaug maize
naidā pazūd cilvēcība
un nevienam vairs nav miera
visa pasaule ļogās ceļos un izmisumā
jo vienam ir mugurkauls savā neprātā
bet visa pasaule nespēj “sadoties rokās”
jo kaut kur tiks saņemta lielāka nauda
bet tam vienam tas viss ir vienalga
ko tā naidīgā pasaule dara un domā
jo viņam ir vara un tauta krīt kaujās
kamēr pasaule nespēj “sadoties rokās”
Vecvectēvs Fjodors,
jau vecs un slims,
Sēž gultā, vaid un
gaida iesaukumu
Pie visuvarenā
batjuškas Dieva.
Mazmazdēls Ivans,
vēl jauns un sprauns,
Dzer šnabi, dzied un
sagaida iesaukumu
Pie prātā jukuša
slepkavnieka.
Vecvectēvs Fjodors,
vēl aizvien dzīvs,
Mazmazdēlu Ivanu, kā
200-to kareivi,
Pavada pie kara
ticīgo Dieva.
Slepkavnieks Putins,
jau dumjš un ļauns
Kara nejēgā dzenot
visas Krievijas tautas,
Nomirs ar pasaules
kaunu.
Tikai vecvectēvs
Fjodors vēl sēdēs uz gultas,
Dzers šnabi un
slepkavas vārdā slavēs savas
Dzimtenes neprāta
postu.
Baltas karavīru
dvēselītes,
Kaujas laukā
stādinātas;
Lai tās ļaunās kara
varas
Mirst no sava naida
lāsta.
Klusi Latvija savus svētkus
svin,
Jo Ukrainā vēl
bumbas krīt.
Un Latvijas tauta
par ukraiņiem lūdz,
Lai viņi beidzot
mieru gūst.
Klusi Latvija savus
svētkus svin,
Un tic, ka Ukraina
drīz brīva kļūs.
Nu, tad Ukraina un
Latvija gavilēs,
Jo kopīgi Uzvaras
svētki būs.
Tēvs
ir tik stiprs kā ozols
Un
māte maiga kā liepa.
Es
pati - sīksta kā ābele;
Cik
dažādi raksturu koki.
Bet
visiem ir dota auglīga zeme,
Kura
vēlas, lai mēs tajā augtu, -
Lai
kopā esam kā šalcoši meži,
Kurā
katram ir sava īpašā vieta.
Donn...
donn... donn...
Sabrukusi
vardarbīga impērija,
Un
Kremļa zvani drūmi skan,
Jo rašisti
ir zaudējuši Ukrainai.
Uzvara!
Uzvara! Uzvara!
Ir
sagrauta agresīvā Krievija,
Un
pasaules gaviles skan,
Jo ir
uzzinājusi vērtību mieram.
Es nīstu vardarbību
Un gribu tikai mieru,
Bet ar šo nežēlīgo karu
Sev ieguvu daudz draugu.
Kad nezinu, ko gribu,
Bet zinu to, ko negribu:
Es ļoti vēlos mieru,
Jo nevēlos nekādu karu.
24.augusts - Ukrainas neatkarības diena.
Saulespuķu zemes brīvības vējš
Kaimiņzemes trijkrāsu karogā
Jau krietnu caurumu spēcīgi plēš,
Jo, nu, ir kā viesulis naidnieka ceļā,
Un tagad tā ierēdņu sistēma grūst.
Saulespuķu zemes brīvības vējš
Braši šūpojas Dzimtenes karogā
Un tās ļaudīm ticību uzvarai pauž.
Tas savus varoņus atbalsta kaujā
Un kritušo kapu kopiņas glauž.
Saulespuķu zemes brīvības vējš
Aicina pasaules vējus tam palīgā,
Lai drosmīga tauta reiz mieru gūst.
Tas jau draudzīgi žuž manā valstī,
Un abi vēji kopīgā virzienā pūš.
Saulespuķu zemes brīvības vējš
Ir neapturams cīņā un pārliecībā,
Ka drīz jau uzbrucējs sakauts būs.
Ir maz par maz
Un daudz par daudz;
Tā zudīs zemē tas,
Kurš naidu sauc.
Tas arī karo,
Kurš kaut ko kara laikā dara.
Kurš teica,
Ka karš ir tikai nāve,
Ja iekaroto
Dzīvībām tiek sniegta palīdzība.
Kurš teica,
Ka tagad karo tikai citi,
Jo nu jau visi
Nespēj palikt vienaldzīgi:
Viens slepkavo,
Bet ļaužu miljoni
Tam pretī stājas -
Par mieru atbildīgi.
Cik šī zeme skaista
mīļa
Rasā mirdzoša un
silta
Auglīga un miera
pilna
Cik šī zeme mīļa
Kad uz katra darba
lauka
Čakli rosās mana
tauta
Jo šī zeme mana
Sargājama vērta
Senču mantojumā
svēta
Kāpēc ierocis jau kā maize paliek?
Kāpēc lodes tajā birst kā rozīnes?
Kāpēc komandas kā dziesmas patīk?
Kāpēc asin’s līst kā no vīna glāzes?
Tāpēc arī maize visiem nepietiek.
Tāpēc nav vairs veselīgas dzīves.
Tāpēc komandieri tikai kliedz.
Tāpēc šnabi dzer no pudeles.
Kāpēc kāds pret kādu karā iet?
Kāpēc dzīvība ir lētāka par naudu?
Tāpēc vieni arvien bagātāki tiek.
Tāpēc citiem jādodas uz kaujas lauku.
Kāpēc ļaudīm kaut kas nepietiek!
Kāpēc cenšas pakļaut visu pasauli!
Tāpēc vajag zemeslodi iznīcināt?
Tāpēc bezjēdzīgi aiziet bojā cilvēki?
gadumijas sajūsmas
salūts
kad mainās klusums
ar blīkšķi
bet pie mums jau tā
nešauj
kā Krievijas
Ukrainas karā
un tas ir tik
bezgala jauki
un iestrēga karote
rasolā
un uz dakšiņas
aizķērās gurķis
jo jāskrien lūkoties
salūtā
jo nekrīt jau
raķetes bumbas
ar baiļu un
sprādzienu troksni
jo tas ir salūts ar
patiesu prieku
bet ļaunums jau
notiek kur citur
kāpēc reiz brīdi
nevaram klusēt
savā cieņā par
draudīgo laiku
kamēr kaut kur cīnās
par to
lai tā kara
sprādzienu duna
neķer mūsu rasolu un
gurķi
Māmiņ, kāpēc tie onkoļi skraida?
Māmiņ, viss ir tik skaļi un auksti.
Māmiņ, kāpēc tai lidmašīnai izbira pieneņu pūkas?
Māmiņ, gaisā ir dīvainas puķes ...
Māmiņ, kāpēc tas ķieģelis nosita sniegpulksteni?
Māmiņ, paņem mani aiz rokas!
Māmiņ, kāpēc tu baidies to visu -
Māmiņ, es sargāju tevi, kamēr tu meklēji maizi.
trausla pasaule
mīlot bez kara
tev tā nepieder
kurinot naidu
sprādziens
redīsu dobē
kas
man vairāk patīk
redīsi
vai citi zaļumi
es
ļoti mīlu to augsni
kurā
aug mani augi
sprādzienā neaprakti
Cik
daudz to orku brīvās krūtažas ir galu dabūjušas ukraiņu zemē?
Cik
daudz to krūtažas par sava prezidenta noziegumu bleķus karinās?
Lai kā
tie okupanti plosās, tie savu vecotēvu lūžņu kaudzes nepārspēs.
Kas
tur tālumā
Skaļi
žvadzina?
Vai tā
ir žagata?
Nē!
Tur
orku onkoļa
Krūtaža
savus
Bleķus
grabina.
Svaigs sniedziņš uzsnidzis,
Bet klusums īss,
Jo nav jau zināms,
Kad atkal jāskrien patversmē.
Mazs bērniņš ārā iznācis,
Un prieks ir īsts,
Jo kamēr bumbas nekrīt,
Smej baltā sniegā sniegavīrs.
Latviju šodien klāj sniegs
Tajā zied sarkanas tulpes
Tās izskatās gluži kā asiņu lāses
Ukrainas aizstāvju pārsietā rētā
Latvijā nokusīs sniegs
Un noziedēs tulpes
Kā nekas nekad nebūtu bijis
Bet ukraiņu zeme un tauta
Mūžam godinās savu varoņu
Kaujās lijušās asiņu lāses
Tāpēc novēlu Ukrainas tautai
Lai ātrāk izbeidzas karš
Un nevis asinis marles saitē
Bet sarkans baltumā
Var būt tikai
Pavasara puķes zieds sniegā
Tāpat kā šodien mierīgā Latvijā
te kādi acis zibina
ka manu valodu nesaprot
tikai saku lai velns parauj
un tad viņi saprot
te man piedraud
ka es viņus apspiežot
lai iet pie velna
jo neko citu jau viņi neprot
te eju paceltu galvu
bet mani apspļauda tādi
kuri paši kā velni
bet neļauju sevi pazemot
te ir mana vieta un zeme
un varu būt nekauņa
liedzu velniem sevi dancināt
jo šeit es dzīvoju
ko es gribu
tikai manu tēvzemi un mieru
cieņu un dzirdēt savu valodu
jo visur ir draudu ziņas
no kāda jukušā
bez prātapziņas
un arī vēl to
kā ienīst manu tautu
tie ļautiņi kuriem liekas
ka parādā ir visa pasaule
jo labi tikai tur
kur nav viņu dzimtene
bet skan viņu naida runas
par to ka esam nepateicīgi
jo šie jau neesot ļauni
tikai vajag svešu zemi
jo pašiem savā dzīvot nepatīk
klaidoņiem bez sirdsapziņas
Ir saprasta vērtība mieram
Un ir noteikta cena karam,
Jo nav robežas ļaunumam
Un diktatora marazmam –
Kaut nekad vairs nevienam
Nav jākļūst par upuri citam.
Ir
asiņu garša mutē
Un
rokas asiņu mērcē;
Asinis
līst kaujas laukā,
Jo
visa Krievija asiņu varā.
sauc
mājās vaņu vasilisa
bet rausītis
tik bezjēdzīgi ripo
un
pūķis paliek neprātīgs
jo
galvas noliek svešā zemē
tam
kašķejam bezsmertnajam
brūk
pilis visā pasaulē
bet
baba jaga plānā prātā
kaut
ko vēl tautai murmulē
ka
visi kievu spēkavīri
jāj
pretī pasakainai uzvarai
sauc
mājās vaņu vasilisa
jo
drīz pie durvīm jaunais gads
un
negrib sērojošu sniegbaltīti
jo
kaujā kritis ģedmoroz
un kā nu orki priecājās
par uzspridzināto dambi Ukrainā
un nu paši viņi izbauda
ko nozīmē par otra nelaimi
būt laimīgiem
un tie tikai ir tādi grēku plūdi
kad bezjēdzīgā karā
ir jānomirst tiem cilvēkiem
kas svētīti no viņu pašu popiem
nu smejamies un smejamies
par bumerangiem
bet novēlu mums visiem visiem
ka nenodarām otram to ko paši
sev nekad mēs nevēlamies
jo esam taču gudrāki
par nosvētītiem orkiem
ĀFIKAS
VALSTU SAMITS PUTINA KRIEVIJĀ
Āfrika
sadzīves kontrastu zeme,
Un, nu,
tās valdnieki slepkavam tic,
Jo
ļaudis cieš Āfrikā badu,
Bet
krievu onkolis palīdzēt grib.
Tad
9.maijā lieksimies smieklos,
Kad
Maskavā Sarkanajā laukumā
Ierindas
parādē nēģeri vudū dejos,
Un
krievu ģenerāļi viņiem sauks urrā!
Jo, no
kurienes krieviem tie tanki būs
Un staltie
zaldāti, kam soļot parādē,
Jo
ukraiņu zemē viņi kaudzēm mirst,
Bet
vāgneriešiem slēpnis Baltkrievijā.
Jo neļauj
vaņām sevi muļķot ķīnieši,
Un
savdabīgā mierā dzīve Ziemeļkorejā,
Jo
vēlamies, lai orku tauta zaudē karā,
Vai
savā zemē atgriežas kā 200-tie.
raspuķ-ins
veicināja krievijas beigas
un centās
gan ļeņ-ins gan staļ-ins
bet
puķ-ins beidzot to izdarīja
tikai
atkal kāds neprāta pēctecis –ins
reiz
turpinās pakļaut šo valsti
un
izlaupīt zemi un mocīt tās tautas
kuras
kā klaidoņi skraida pa pasauli
jo
pašiem tēvzemē nepietiek vietas
Savelc
augstāk caurās treniņbikses
Un noslēp
savas krievu apakšbikses.
Tad
slepkavo un laupi Ukrainā,
Bet
mājup dodies celofāna maisā,
Kur
visa sādža nodzer tavas bēres.
Bet
dzīvi palikušie stājas tiesas priekšā.
Putins
visiem draud un melo
Tā kā
fašists - tikai rašists,
Domā,
ko vēl ļaunu nodarīt,
Jo
vienalga, kas būs valstī rīt.
Tauta
vai nu tic, vai bēguļo,
Vai
arī kaujas laukā krīt.
Tikai
Putinam ir pārliecība,
Ka
viņš paliks nesodīts.
Viņa
rokulaižas prātuļo,
Bet
nevar neko izdomāt,
Jo
Kremļa vara ērta,
Un vēl
jau var ko nolaupīt.
Tikmēr
neprāta lādiņi lido –
Tie
rašistiskā naidā sprāgst,
Jo Putinam
ir varas agonija,
Un jūt, ka karš būs zaudēts.
Kara
kapos kapu kopiņu rindas
Bet ne
jau tās ir visiem kritušiem
Ne
uzbrucējiem ne aizstāvjiem
Un ne jau
visiem civilajiem cietušiem
Ar
viņiem visur zeme ir pilna
Tikai
kādiem ar piemiņu ir paveicies
Kad
karam beidzot būs beigas
Tos
visus nevarēs saskaitīt
Bet
dzīvos izvaroto sieviešu
Nemīlētie
dēli un meitas
Kuri
gribēs savu vēsturi nīst
Un kas
to lai zin kā cilvēki to izturēs
Bet
būs arī uzbrucēju sievas dēli un meitas
Kuri
vēstures ļaunumu nekad nesapratīs
Un kas
to lai zin kas notiksies
Kad
ienaidnieku radinieki nejauši satiksies
Varbūt
atkal asinis līs
Bet
tas jau būs patiesa ienaida stāsts
Tikai
neviens vairs negribēs būt par to atbildīgs
“Lācis”
uzbrūk gan no priekšas,
Gan no
aizmugures.
Visu,
kas ir ceļā vērtīgs - posta.
Satikšanās
nežēlīga:
Sakropļo
vai nogalina.
Bet,
ja upuri to aplenc,
“Lācis”
rūc un rāda zobus,
Jo ir
agresīvs, bet lempīgs:
Vai
nu, asiņodams, ļekās laižas,
Vai nu
arī pats tiek apēsts.
Ne jau
tas, kurš milzīgs,
Vienmēr
paliek uzvarētājs;
Cīņā
vinnē tas,
Kurš
drosmīgāks un gudrāks.
я
мамина дочка
и
папика милочка
гламурная
дурочка
Russian
зомбирочка
ПАПА
ПАПА Я РУССКИЙ
Я
УМНЫЙ
стану
большим
и убью
нацистов
папа
папа я буду как ты
пьяный
и дерзкий
и буду
служить
дяде
Вове убийцей
папа
папа я русский
я
добрый
убью
нечестивых
и буду
молчать как мертвый
папа
папа я русский
МИРУ
МИР
МОЛИЛАСЬ
БАБУШКА
а ты
ее бил и кричал
солдаты
изнасиловали
зачем
родила
папа
папа я русский
меня
мама любила
когда
проституткой служила
папа
папа я твой сын
и
защитник
от
всего хорошего
от
мира в великой державе
мать твою
Б***Ь
РОССИЯ
МОЯ
Россия
большая
но еи
всего мало и надо
чужие
земли и чужие народы
Россия
держава
как
можно не общаться по русски
но
говорить на языке меньшинство
Россия
щедра
и все
отнимает насильно
несправедливо
не делиться по братски
Россия
смирная
и не
угрожает соседу
только
защищает мир от мира
Россия
такая
как
медведь неуклюжий
но
всегда голодный и грозный
Почему,
кто родился в России,
Не
любит родину?
Почему
ему лучше в чужие страны,
Но
верит в Путину?
кого
то убить
и Черту
служить
кто то
должен ответить
кому
жить
у природы есть уроды
это орки двести сотые
и еще какие там калеки
кому виебали вибили
где какие там остатки
не ужели эти были мозги
все поля говном накрили
и подсолнухи роскошные
там растоптаны лежали
я хочу пусть удобряли
мой кусочек всей земли
бурые коровы топлимы глазами
и не вылезали
из моей родной земли
кости неновистные
да пошли все орки
там где православные
батьушки и чёрты
в вечном пламени
в аду томили
все враги пропали и на веки
война закончится
и люди придут в себя
затянутся раны
но будет помнить они
все зло войны на века
ja
slims tad ārstējams
kas piedzēries tas izgulēsies
tikai muļķi ir uz visiem laikiem
bet gana jau ar pāris tādiem
lai saprastu
кто мир спасет
путает и лукашавят
jo gudrie tikai gudri ir
un kamēr prāto bailīgi
те двое дураков
так просто разрушает мир
KRIEVIJAS
GENOFONDA VĒSTULES
(коля)
RAKSTI SMS (ебаные фашисты блядь)
UN
SŪTI VIDEO UN FOTKAS GRIBU
ZINĀT
VAI DZĪVS (мать твою бладь эх сука)
MANS VARONI
UN PATRIOT (сука блядь)
pēc
garās rakstīšanas mokām
maņa
pamanīja kaimiņu vasju
вот -
varonis visu afganistānu
izgājis
kaudze medaļu karājas
(маня
блядь) MAN TE IR ПИЗДЕЦ GRIBU
MĀJĀS
(блядь) KĀDAS FOTKAS (сука блядь)
ES
KNAPI DZĪVS (мать твою) ХУЕВО
GRIBU
PARĪT UN GULĒT (блядь) BET
NAV
IESPĒJAMS (ебаные фашисты блядь) ...
(o ...
мать ... блядь) ... un palika
nekad
nenosūtīta sms no frontes –
klusēja
200-tā varoņa norautā roka
KOĻA
TU DZĪVS (блядь) ATBILDI TAČU
(мать твою)
ES UZTRAUCOS (сука блядь)
BET TU
KLUSĒ (чтобы тебя черт побрал)
SIT NELIEŠUS
(суки блядь) MĀJĀS OK
kaimiņu
vasja ar savu āmuru
tikai
palīgā atnāca - iedzīt naglas
un
sīko rašistu bariņš krievu
sādžā
palika pēc varoņa koļas
SAVUS MELUS VĒL MASKAVA RAIDA
UN ORKU ŽURKAS PA PASAULI SKRAIDA
BET REIZ GĀZĪSIES KREMĻA SIENAS
UN OSTANKINAS TORNIM BŪS BEIGAS
JO VAIRS NEMIRDZĒS RAŠISTU ZVAIGZNE
UN TĀ VAIRS NESPĒS KRIEVU BĀBAI
SADOD PA PURNU
LAI TAISĪTU JAUNU ORKU PAAUDZES
MURGU
JO NEVAR JAU RADĪT BĒRNU
AR LĪĶU MAISU
VAI PELNU URNU
=====
Senču
- poļu asinis,
Latvieša
miesa ar krievu.
Kas
tas par cilvēku?
Tas ir
mans brālēns
No
patiesās Krievijas dabas,
Kurš
savus miesīgos radus
Tēva
dzimtenē - Latvijā,
Dēvē
par ienaidnieku.
Labi,
ka onkolis sen jau ir miris
Un
neredz šo kaunu
Ar
meliem par Ukrainas karu.
=======
Nu
dzīvojiet mierā, mīļotie brālēni,
Ar
savu vistīrāko sirdsapziņu,
Jo
sauciet mani par nacistu,
Kad
iebilstu pret tautu genocīdu.
Jo jums
jau ir dzimtene – Krievija,
Bet
mana ir vienīgā – Latvija.
Diemžēl
mūs leģionārs saista,
Jo
esam viņa nesatiktie mazbērni.
Bet,
vai tiešām viss ir tik slikti,
Lai
pretī ienaidu kurtu?
Bet,
ne jau nu citi ir vainīgi;
Mēs
tikai izdarām izvēli – paši.
ZIRNEKLIS AR VIENU KĀJU
Pagalmā puikas dzenāja bumbu, bet Gvido
pētīja zirnekli, kurš rāpoja pa mājas sienu. Tam bija ļoti garas kājas, bet
pats tikai tāds maziņš bumbulītis. Gvido futbols neinteresēja, jo labāk patika vērot
dabu: dzīvniekus, kukaiņus, augus – viņš gribēja kļūt par zinātnieku. Citi par
viņu smējās un apsaukāja par
“skuķapuiku”.
Arī vārds viņam tāds nekāds – nez, kurā grāmatā mamma to izlasījusi. Varbūt tas
bija meitenes vārds, bet ielika zēnam? Viņš bija tā aizrāvies ar vērošanu, ka
nepamanīja, kā pienāca kaimiņpuika, kurš
noķēra zirnekli x un norāva vienu
kāju. Gvido gandrīz sāka raudāt, jo
likās, ka sāp viņam, nevis zirneklim. Kaimiņpuika Gvido lika noraut zirneklim pārējās
kājas. Gvido atteicās. Pagalma
puikas sāka viņu ķircināt, apsaukāt un grūstīt. Zēns saņēmās un norāva
vienu kāju, pēc tam otru un tā, kamēr kaimiņpuika pirkstos turēja tikai vienu
kāju ar zirnekli galā. Gvido skatījās uz to, kas bija atlicis, un
sāka raudāt, jo bija žēl zirnekļa: “Kā tāds kroplis tagad spēs dzīvot?” Un viņš samina
zirnekļa atlikumu – lai nemokās. Kopš tās reizes Gvido dabu vairs nevēroja,
jo apmeklēja boksa nodarbības, no kurām pēc pāris gadiem izslēdza par kaušanos,
un, nu, viņš kļuva par ielas huligānu, no kura ne tikai visi pagalma bērni
baidījās, bet arī liela daļa pieaugušo. Pagāja daudz gadi un te pēkšņi – karš!
Gvido bija jādodas uz kaujas lauku. Kad viņš tur nokļuva, secināja, ka
obligātais dienests armijā bija tikai tāds bērnudārza līmenis. Šeit bija reāli
bīstami dzīvībai. Tā kā mamma no pārdzīvojumiem bija strauji novecojusi un fanātiski
pievērsusies baznīcai, viņš aizdomājās arī par to, kā mācītāji mānīja cilvēkus,
stāstīdami, ka par saviem grēkiem vārīsimies elles katlos, tajā skaitā noteikti
arī Gvido, kurš elli vienmēr iztēlojās kā skolas ēdnīcas plīti – pilnu ar
katliem, uz kuras katrā katlā kaut kas vārījās. Nē!
Īstā elle bija uz zemes virsas šeit – kaujas laukā, kur šāva, sprāga, kur
cilvēki tika sakropļoti un nogalināti. Tā bija elle par citu grēkiem. Arī Gvido
x jāšauj un jānogalina
cilvēki. Sākumā bija neprātīgi grūti un viņš sāka cīnīties ar savām bailēm, jo
sadot pa purnu ir viena lieta, bet nošaut cilvēku – tas jau ir daudz
briesmīgāk. Tāpēc, sākoties kaujai, viņš vienmēr murmināja: “Man tas jādara, man
tas jāizdara; ja nenošaušu citu, nošaus mani.” Līdz kādam brīdim Gvido veicās – ne
skrambas! Līdz pienāca tāda diena, kad viņus apšaudīja ar liela kalibra
lādiņiem. Reizēm likās, ka gaisā zemes ir vairāk, nekā uz pašas zemes. Viņš
tupēja vienā vietā, pilnīgi nekustīgs, ar rokām aizspiedis ausis. Gvido
redzēja: kā kādi slēpās, kā no kādiem citiem palika tikai sprādzienu bedres.
Vienā brīdī pie viņa nokrita kāda dienesta biedra galva. Gvido to nepazina, jo
sejai bija izķēmota grimase, un pat likās, ka tā vēl mirkšķina acis. Viņš tikai
izrīstīja frāzi: “Ak, Dievs, stāvi man klāt – sargi mani!” Te, kādā brīdī viņš
vairs neko neredzēja, nedzirdēja. Tā apšaudes beigas Gvido sagaidīja viegli
apbērts ar zemi un guva tikai sasitumus
un asiņainas, aizkritušas ausis. Viņš uzskatīja, ka bija ļoti, ļoti paveicies
un pateicās Dievam par to un beidzot pat noticēja, ka Dievs patiešām ir. Kādā citā dienā Gvido vienība bija
nonākusi mežmalas ielokā, bet tur priekšā milzīga pļava. Viņu jaunais,
nepieredzējušais komandieris izdomāja, ka viena daļa kaujinieku, pretinieka uzmanības
piesaistīšanai, līdīs pa pļavu un pēkšņi uzbruks no tās, bet tikmēr lielākā
daļa vienības paralēli pārvietosies pa mežu un tad negaidīti iesaistīsies
kaujā. Domāts, nolemts, darīts! Rītausmā Gvido nokļuva tajā
grupā, kurai jāuzbrūk no pļavas. Lauks rādījās noaudzis ar augstu zāli. Tikai nekur tālu jau viņi netika, jo pirmā rinda
rītausmas krēslā uzrāpoja virsū rūpīgi nomaskētām mīnām. Gvido redzēja, kā
blakus esošo karavīru sprādziens pacēla virs zemes. Galvā pazibēja doma: "Aizlidoja pie Dieva." Kaut kas karsti smags, apdullinošs
aizsita elpu, mutē iesitās asiņu garša, acīs satumsa un aizzibēja dzīve: zirneklim
norautās kājas kādu mirkli vēl raustījās kaimiņpuika ilgi staigāja ar robu
zobos mammai nepateicu kur noslēpta mana sakrātā nauda nepaspēju samīlēt smuko Gerdu
bet tam veprim no pirmā stāva vajadzēja sadot pa purnu kaimiņienei nesalaboju radioaparātu
man nav neviena bērna... Gvido nokrita atpakaļ uz
zemes, bet virs tā viņa Dvēsele noraudzījās uz ķermeni, kam trūka viena kāja,
bet otrai kājai trūka zābaks, un roka tā dīvaini izliekusies uz muguras... “Sāp... dzert... mamma... mamma... acis...
manas acis... verieties... ņirb... sāp... mamma sāp... dzert... žilbst... e-ņ-ģ-e-l-i-s...” “Esam pamodušies? Cik jauki!” “Ū-d-e-n-s ... l-ū-p-a-s ... l-a-b-i...” “Vēl mazliet?” “Jā-a...” “Dakter, dakter! Nākat šurp! Pamodās!” “D-a-k-t-e-r-i-s... Dakteris? No kurienes
dakteris debesīs! Un tas nav eņģelis?” “Sveiks, laimīgais! Tu esi dzīvs, un
tavs karš ir beidzies. Mēs tevi sastiķējām, cik varējām. Ņem par labu. Mēs
centāmies – patiesi... cik, nu, tie derīgie gabali bija. Diemžēl, mazliet
pietrūka...” “Ko-o! Kas! Kas pietrūka?” “Ar rokām un kājām tā pašvaki, bet galva
uz pleciem ir un vēders arī strādās.” “Bet man sāp visi pirksti un ļoti sāp
labā kāja. Ļoti, ļoti sāp!” “Tās pirkstu sāpes drīz pāries, jo
pirkstu nav, nekā nav, tikai labā kāja gandrīz vesela.” “Kā nav! Jūtu, ka ir! Man sāp! Tikai
roku pirkstus nevaru pakustināt.” “Tās ir fantoma sāpes, kuras ar laiku
pāries, un dzīvosim!” No gaiteņa
kāda balss sauca: “Dakter, dakter! Mums atveda vēl!” “Eju, eju! Pie Velna to karu!” Gvido reiba galva un sirds “kāpa pa muti
laukā”: “Tikai viena kāja? Tikai viena kāja! V-i-e-n-a k-ā-j-a... Dievs, tu esi
maita! Es tevi lūdzu, lai stāvi man klāt, bet ko tu, visuvarenais Dievs! Tikai
vienu kāju varēji saglābt? Kāpēc! Kāpēc! Kāpēc!... Kā es tāds kroplis tagad
varēšu dzīvot!... Tā kā tas zirneklis ar vienu kāju, kuru toreiz saminu ar savu
labo kāju ...”
AR DUNCI VAR GRIEZT ARĪ MAIZI
Reiz
kādos ierakumos sarunājās Ložmetējs, Šautene un Duncis. “Āā-ūū-mm
...,” nožāvājās Ložmetējs. “Ko,
nu, bļausties! Piesauksi vēl kādu,” tam aizrādīja Šautene. Ložmetējs
atbildēja: “Lai jau! Kas tad man! Kā-ā-a sākšu šaut, tā-ā-a sakapāšu ..., jo pēc
manis dzīvība nepaliek.” “Jā-ā-a,”
smagi novilka Šautene un turpināja, “es tā nevaru, jo šauju tikai kārtām vai pa
vienai patronai. Varu arī nepagūt nogalināt. Un arī
patronas manā aptverē ir mazāk kā tavā patronlentē.” “Bet
es kādreiz griezu tikai maizi, gaļu, dārzeņus, augļus un mežā sēnes,” sarunā
iesaistījās Duncis, “bet tagad esmu griezis arī miesu ... Ziniet? Nu, nav
nemaz tik traki.” Ložmetējs
skaudīgi atbildēja: “Tev veicas, tu vari aptaustīt tuvumā, bet es tikai knapi
varu saskatīt, kā nošautie krīt, jo manas lodes lido ļoti tālu.” “Es
gan redzu, kā krīt,” Šautene lielījās, “ir bijušas reizes, kad varēju
paskatīties arī acīs. Tajās tāds izbiedēts jautājuma mirklis: kāpēc? Par ko!
Bet lode to skatienu atbrīvo no spriedzes.” “Es
miesā lienu kā sviestā,” sarunu turpināja Duncis, “ir jau gan jāpaskrāpējas arī
gar kauliem, bet tas netraucē. Tajā miesā jūtu, kā mani silda asinis, kuras
apņem visu asmeni. Tāda lipīga sajūta, kuru gribas atkārtot atkal un atkal.
Gluži kā cilvēkiem alkohols un narkotikas.” Ložmetējs
filozofēja: “Ja es kādreiz varētu aizlidot līdzi lodei un paskatīties, kā
izskatās tie sakapātie nošautie, jo par savām spējām dzirdu tikai no karavīriem,
bet tuvumā neesmu bijis. Žēl.” Visi
trīs palūkojās apkārt, kur pārguruši gulēja ieroču lietotāji
un viņu dienesta biedri. Viena kaimiņu šautene mēģināja pļāpas apsaukt, lai
klusē un ļauj citiem ieročiem atpūsties, bet tika ignorēta -
pārējās tikai klausījās. Duncis
atzinās savās bailēs - būt pazaudētam: “Man vienmēr ir cieša saskarsme ar nogalināmo.
Pēc tās asiņu peldes priecājos, ka neesmu palicis miesā, bet izvilkts. Karavīrs
tikai noslauka asinis ...” “Daudz
tu esi bijis?” interesējās Šautene. “Divi
cilvēki un viena cūka,” drosmīgi atzinās Duncis un turpināja, “pirmā reize bija,
kad posteņa zaldātiņam pārgrieza rīkli, otrā, kad klusā tuvcīņā mani iedūra pretinieka karavīrā, jo tobrīd
šaut nevarēja.” “Un,
kā cūka?” vaicāja Ložmetējs, jo gribēja dzirdēt visus notikumus līdz galam. “Ar
mani to cūku nodūra un sadalīja. Tur pa siltu un asiņainu miesu dabūju
izslidināties uz nebēdu. Tad arī sapratu, ka ir vienalga: dzīvnieks vai cilvēks
– man tā ir tikai miesa.” “Jā,
katram savi prieki,” skaļi secināja Šautene. Duncis
turpināja: “Ceru, ka, pēkšņi sākoties kaujai, Karavīrs pagūs mani nolikt vietā.
Negribu būt pazudis. Esmu mazs, ne tā, kā jūs, kurus nevar nejauši iemīt zemē.” Ložmetējs
apmierināti atbildēja: “Nu, mani, jau nu, noteikti nē!” “Ja
vien bumbas sprādzienā neapraks,” sarkastiski piebilda Šautene, “nu, ar mani gan
ir, kā ir - var arī nepaveikties: varu iekrist purvā un nogrimt vai upē
noslīkt.” Ložmetējs
nojauta, ka tas nemaz tik visvarens nav, jo ir tikpat neaizsargāts pret
nejaušībām kā Šautene, bet neatzinās. Tad Ložmetējs ierakumos pamanīja rosību
un saprata, ka, nu, būs atkal jāšauj. Nav ko daudz prātot, jo, kas jādara – tas
jādara. Bet bija jau arī vienalga, kurš ar ieroci darbojas
– savējie vai svešie, jo Ložmetēja pienākums bija: šaut un nogalināt. “Nu,
sīkaļas, saņemās!” Ložmetējs nožvadzināja tajā pēc kaujas atstāto tukšo
patronlenti, un uzmundrināja savus sarunas biedrus, “tūlīt atkal ies vaļā!” Šautene
nopriecājās, ka varēs darboties, citādi jau sāka palikt garlaicīgi. Duncis
satraucās: ka tikai Karavīrs to neaizmirst paņemt. Jā, šie
priekšmeti tika radīti, lai nogalinātu un savu misiju tie veica apzinīgi. Vienīgi
Duncis varēja griezt ne tikai miesu, bet arī maizi. Šodien tas atgrieza
konservu bundžu, tikai maizes nebija. “Bet miesa
ir padevīgāka,” secināja Duncis.
MĒS AR IERINDNIEKU VASJU ...
Reiz Griņas vienība nokļuva kādā mazā
ciematiņā, kurā jau miera laikā bija palikuši tikai večuki un tie, kurus
pilsēta un cilvēces sasniegumi neinteresēja. Pretinieks bija sirdīgi
pastrādājis: ēkas maksimāli nodedzinātas, vietām uz to sliekšņiem redzami apdeguši
līķi, pie suņu būdām pieķēdētie dzīvnieki vai nu dūmos nosmakuši, vai nu miruši
no karstuma šoka. Lielākā daļa ogļaino līķu atradās mājās (cerams, ka pirms
sadegšanas nošauti), kūtīs ogļaini mājlopi (tie gan laikam dega dzīvi). Griņam acis asaroja no kodīgo dūmu
izgarojumiem. Slaktiņš bija noticis nesen, jo rītausmā jau pa gabalu varēja
redzēt dīvainu gaišumu tālumā, bet, kamēr viņi ieradās, vairs jau nebija ko
glābt. Tikai kāds vecs vīrs vēl aizvien sēdēja uguns neskartā āra tualetē. Viņš
nespēja neko sakarīgu pateikt, jo no šausmām bija sajucis prātā. Kāpēc? Kāpēc tā! Griņam, kaujās rūdītam
vīram, bira asaras. Bariņš karavīru stāvēja pie kāda sētas
fragmenta. Pieejot tuvāk, Griņa ieraudzīja pie tā ar dakšām piedurtu pretinieka
karavīru. Viņa kailās rokas bija vienos tetovējumos. Seja nebija redzama, jo
bija durts no aizmugures. Turpat blakus mētājās sievietes līķis. Griņa spēja
iedomāties notikušo traģēdiju un tagad arī iemeslu, kāpēc mazais ciematiņš tika
nodedzināts. Šeit bija plosījušies karam savaņģotie cietumnieki. Jā, viņiem
savi likumi: aci pret aci, zobu pret zobu. Nekādas žēlastības. Dod tikai
iemeslu - galvu noraus. Griņas vienībai te vēl bija jāpaliek, jo
saņēma komandu: apsargāt teritoriju, turpināt atmīnēšanu un sagaidīt kara
noziegumu izmeklētājus, bet viņš nemanīja, ka, cieši pa pēdām, sekoja apsvilis
kaķis. Karavīri iekārtoja komandpunktu, izlika posteņus, sapieri strādāja bez
apstājas, bet pārējie nolikās atpūsties. Griņa satrūkās no
dīvaina trokšņa - viņa soma kustējās un čaukstēja. Pirmā doma, ka
halucinācijas! Un nav nekāds brīnums, ka rēgojas. Pēc vairāku dienu gājiena, šī
bija pirmā ilgākā atpūta, bet Griņam miegs pagaisa. Kas tur somā? Poltergeists,
vai? Viss iespējams, jo apkārt tik daudz vardarbīgā nāvē mirušo. Soma turpināja
kustēties un čaukstēt. Viņš tomēr saņēmās un pavēra somu. No tās pretī
raudzījās kaķis - apsvilušu kažoku, sačervelētām ūsām un nenosakāmu izteiksmi
acīs, ka Griņa apstulba. Kaķis nebēga, tikai ielīda vēl dziļāk somā. Kā viņš to
varēja? Karavīrs brīnījās, jo soma sakārtota kompakti. Patiesībā viss bija
vienkārši: kaķis palīda zem sausās pārtikas pakām. Virsējā bija saplosīta. Kā
tad tā? Hermētiski aizvērta paka - nesaožams saturs. Griņa bāza roku somā, lai
izceltu ciemiņu, bet kaķis sāka šņākt un ņaudēt. Ieskrāpēja. Labi vēl, ka
neiekoda. Viņš izņēma saplēsto paku. Tajā bija konservi: gaļa ar griķiem.
Atvēra. Garšīgi smaržoja. No somas parādījās kaķa galva. Dzīvnieks nevarēja būt
badā, jo viņam visu laiku, līdz vakardienai, bija mājas, bet tomēr izlīda no
somas un apēda nolikto gaļas gabaliņu, apsēdās un teica: "Ņau!" Griņa
mēģināja aiztaisīt somu, bet kaķis bija veiklāks - špuks un atkal somā. Pārējie
dienesta biedri sāka smieties, ka nu viņu rindās papildinājums - ierindnieks
Vasja. Kāds no karavīriem stāstīja, ka reiz lasījis, ja kaķis pats izvēlas
saimnieku, tas ir uz labu. Pārējie ķircinājās, ka nu jau gandrīz katrs varētu
sev paņemt pa kaķim. Tikai nevienu citu nekur nemanīja, izņemot šo. Labs ir!
Griņa nolēma kaķi projām nedzīt. Tad jau manīs, kad būs jādodas projām no
ciematiņa. Kamēr vienība gaidīja maiņu, pagāja
pāris dienas. Tikmēr kaķis Griņu jau bija pieradinājis. Neatkāpās ne soli,
sekoja līdzi uz posteni, tur pacietīgi gaidīja un nekur projām negāja.
Karavīram patika, ka ierindnieks Vasja viņu sildīja un pirms iemigšanas murrāja
relaksējošu miega dziesmiņu. Pienāca brīdis, kad Griņas vienībai bija
jādodas tālāk. Uz viņa mugursomas tupēja kaķis, kuru arī bija jānes. Drīz vien
ierindnieks Vasja saprata, ka nu ir savējais, un jau gāja pats. Paskrēja,
paskrēja uz priekšu, pagaidīja un atkal skrēja uz priekšu. Tā, reiz kādu gabaliņu aizskrējis, ierindnieks
Vasja apsēdās un nežēlīgi ņaudēja. Kad karavīri tuvojās, uzmeta kūkumu un šņāca.
Ierindu pāršalca sarunas. Pirmie reaģēja sapieri. Stop! Dzīvnieki, ne no šā, ne
no tā, pēkšņi nepaliek agresīvi. Kaut kas nav kārtībā! Jā! Priekšā sākās mīnu
lauks ... Tā ierindnieks Vasja kopā ar Griņu
izgāja cauri visām kara šausmām: kā kaķis, kā karavīrs, kā gaišreģis, kā
talismans. Turpmāk Griņa visiem par karu stāstīja: "Mēs ar ierindnieku
Vasju ..."
KĀ TU DOMĀ?
