REIZ BIJA BARIKĀDES
Barikādes. Jā, noteikti atceros, jo pati uz tām netiku. Man bija draudzene Gunta, kura bija barikāžu dalībniece. Toreiz uzņēmuma priekšnieks mani atstāja dežūrēt pie viņa dienesta telefoniem. Bez tam, tur bija īpaša telefona līnija ar visu PSRS un arī teletaips, ar kuru pratu rīkoties. Biju uz priekšnieku nikna. Es arī gribēju būt pirmajās rindās, bet tupēju aizmugurē. Tikai vēlāk sapratu, ka priekšnieks man bija uzticējis ļoti svarīgu posteni – viņš bija pārliecināts, ka ārkārtas situācijā uz mani var paļauties. Bija solīdi darbinieki, kuri bija neizpratnē: “Ak, ko nu tas vieglprātīgais skuķis! Es zinu labāk, kas jādara ...” Bet priekšnieks atteica: “Laila tiks galā ...” Protams, ka toreiz bija koordinējoši zvani, jo dežūrēju paralēli dispečerim, kurš “rāvās vaiga sviedros” – paldies, viņiem. Visa mūsu smagā tehnika un smagās automašīnas bija Rīgā. Arī mana draudzene – Gunta. Kad biju aizskrējusi “paraudāt uz viņas pleca”, ka šefs mani notupinājis pie telefoniem, viņa tobrīd izvēlējās gaļas āmuriņus (viens metāla, otrs koka): “Laila, kā tu domā, kuru no viņiem ņemt līdzi?” Atbildēju, lai ņem abus – ar vienu varēs .... sist ar otru ... sasildīties. Un nobirdināju asaru – laimīgā, viņa brauc aizstāvēt Latvijas brīvību. Ņēmu savu adīkli un devos uz savu barikāžu posteni. Dažus zeķu pārus uzadīju. Arī labi. Gunta āmuriņus atveda mājās. Vēlāk, dauzot karbonādes, smējāmies – kādas mēs bijām muļķes ... viena ar nopietniem aparātiem barikāžu aizmugurē, bet otra ar nenopietniem rīkiem uz barikādēm. No sākuma man tā kā kremta, ka viņai iedeva “medāli”, bet man neko, jo pēc nolikuma tas pienācās tikai tiem, kas tur bija, nevis tie, kuri viņus atbalstīja. Arī to esmu sapratusi, ka ne jau tajā medaļā ir patriotisms, bet katra rīcībā un attieksmē – sirdsapziņā pēc barikāžu notikumiem. Labi, ka mana draudzene Gunta vairs neredz to, kas tagad notiek. Tikai zinu vienu – āmuriņi no viņas rokām neizkristu. Diemžēl. Un labi, ka man tā “medāļa” nav, jo man vairāk, vai mazāk ir tīra sirdsapziņa par to, ko darīju pēc barikādēm (pēdējā piebilde ir veltīta tiem, kuri ar vienu roku aizstāvēja Latviju, bet ar otru roku to pēc tam to postīja).
.
Rindas, rakstītas 2021.gada 15.janvārī:
Barikāžu atceres ugunskurā
Atmiņu dzirkstis debesīs lido.
Tur siltumā taustāma vēsture
Nosalušas sviestmaizes garšā,
Saltumā kūpošā tējas krūzē
Un dalībnieka barikāžu stāstā,
Ritošā asarā grumbainā vaigā,
Lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”
Gadu no gada sanākam kopā,
Lai janvāra barikāžu notikumi
Paliek vien ugunskura liesmā,
Lai jaunām paaudzēm rokās
Sarkanbaltsarkanais karogs
Latvijas brīvībā mūžīgi plīvo.
