NOVĒROJUMU  PĀRDOMAS

Ļoti stipri vēji pūta, gulēju un klausījos – pazudusi elektrība, sveces liesma šūpojās, vēros griestos - vārdi pieteicās:
Vējš vējš vējš
Vējš apkārt pūš
Vējš vējš vējš
Vējš blakus stāj
Vējš vējš vējš
Vējs neaiztiek
Vējš vējš vējš
Vējš tālāk skrien
17-2222-JAN-22

Skaitīju, skaitīju, skaitīju un aizmigu. Šodien izgāju sētā – nesūdzos: zari nemētājas, koki šalc, sārta saule veras, sniedziņš balts. Tā lūk šorīt Sēlijā kādā augstā paugurā. Kalnam apkārt vēji pūš - saudzē pašā kalngalā. Paldies, saku Dievam lūgšanā: Lai tie vēji pūš ko jāaizpūš:
Priecājos par sauli rītausmā,
Prieks par zvaigznēm vakarā,
Nakti guļu saldā miegā,
Lai ir gaisma darba dienā.
18-0922-JAN-22

Jā, esmu utopiste, pesimiste, novērotāja un kūdītāja, bet ne malā stāvētāja. "Nepīkstu pa kaktiem" - rakstu savus secinājumus, vīzijas, pēkšņas domas, nedomas, aizdomas. "Bakstu" kūtro, pelēko latvieti un dokumentēju šo laiku, jo katram manam darbam ir datums, plkst, mēnesis un gads.

Nekas nesanāks (teksts 10-OKT-20)
Šodien neiešu ielās
Manis nav tik daudz
Lai pa visām staigātu
Jau aicinot pūlis ir izklīdis
Kā vienmēr daudz blāvēji
Katrs kliedz savam baram
Vēl neesam visi tik saticīgi
Lai vienviet mūrī stāvētu

Par šo dzejoli mani kādreiz "izmeta" no kaut kādas dzejas grupas, jo neesmu ievērojusi vienu no grupas pamatnoteikumiem: darbam jābūt manam. Hi -hi! Labi, ka neatminu, no kādas. Tāpēc cenšos nekur nekādās grupās vairāk "nelīst". Nu, ja "Dzejas Ruporā" vienreiz pati izdzēsos (pirms mājaslapas izveides). Vēlāk sapratu, ka "prātīga" grupa - nu jau tajā izveidojusies "veselīga" attieksme.

Veros logā – tur kārtīgi koki lokās kā parasti krūmi. Brāzmās liekas, ka māja kā lidmašīna – tūlīt, tūlīt pacelsies gaisā. Zinu, ka tā nebūs. Tāpēc sēžu siltā istabā, kurā plīts murrā kā kaķis, bet pats kaķis saritinājies man blakus un silda kā mūris. Vēroju. Tikai atkal, kā vienmēr, mana spilgtā fantāzija aizdomīgi rosās: vārsmu formātā, alegorijās, domās, nedomās, aizdomās. Vienkārši – baudu dabas procesus, salīdzinot tos ar dzīves notikumiem. Ir barikāžu atceres laiks, kad aizstāvējām savu atmodu ...

Vētrai īsāks mūžs
Tāpēc stiprāk pūš
Tai ir mazāk laika
Tāpēc dusmīgāka

Vējam vienkāršs mūžs
Turpu šurpu apkārt pūš
Vairāk šūpo nekā lauza
Jo tam pietiekoši laika

Tikai vēja pūsma plūst
Tai tāds mierīgs mūžs
Maiga liega patīkama
Vai to vispār pamanīja

Līdzīgi kā nemieri un kari
Arī vētras kaut ko grauj
Tikai ikdiena kā strauji vēji
Kaut ko šūpo saliec rauj

Bet tik reti ir tie brīži
Saprast pūsmas elpu
Jo pirms vētras klusa
Biedējoša stagnācija

Šodien ļaudis lēni kustas
Tā kā vējā kusli šūpojas
Ja nu kādreiz kopā pūstu
Varbūt kādu arī nogāztu

     Klusu! Pagaidi, lūdzu! Paskaties taču sev visapkārt! Nu re, kāda maiga sniegpārsliņa uzkrita Tev uz deguna! Vai tad tas ir tik slikti? Paskaties uz to eglīti! Viņa kā sirma večiņa tup visa klusuma vidū. Tu steidzies? Nav laika? Vai tiešām nedzirdi, kā milzīgs, pūkains tīģeris ļēpato pāri, pēc sniega izslāpušiem, laukiem? Nejūti? Nav nekā?

          Izmet taču tos krekšķaino mašīnu trokšņus un steidzīgo cilvēku domas no galvas! Paskaties sev visapkārt! No zilsmagi mīkstajām debesīm krīt tikpat maigi sniegpunktiņi. Uzliec kādu uz savas pļāpīgās mēles, lai varētu kaut uz brīdi apklusināt vārdu dzirnas. Izkusa! Un Tu jau atkal klabi šajā klusumā.

          Kādēl man stāsti par robotiem, kad jāmācās koku un sniega valoda. Tu jau atkal savu.

          Paņem sev kaut ko līdzi, vai arī tiem pašiem sniegpunktiņiem ļauj sakrist Tavā sirdī.

          Tu par mani smejies? Nesaprati …