PIEDZĪVOJUMS
PASAKU GRĀMATĀ
1

   Reiz kādā grāmatā dzīvoja rūķi - katrs savā pasakā …
  … un Ogu rūķis sadusmojās uz Lāci, kurš atkal jau izsēdēja mellenes un nolāčoja mētras. Ogu rūķis, pa zili lillā pēdām, devās pie Lāča, lai pateiktu, ko viņš par visu šo nesmuko lietu domā. Rūķis aizgāja līdz savas pasakas pēdējai lapai un saprata, ka Lāča ķepīgās pēdas pazūd jau Medus rūķa pasakā.
   “Hmm,” viņš nodomāja , “ko nu lai dara? Lācis sācis ogot pārāk bieži. Tā jau es pats bez ogām palikšu un vairs nebūšu Ogu rūķis, bet viekārši rūķis!"
   Ogu rūķis mazliet pamīcījas uz lapas stūra un tad uzmanīgi pabāza pirkstus nākamajā lapā.
   “Ai, cik tā lipīga!” pārsteigumā iekliedzās rūķis. Tad nomierinājas un apņēmīgi iekāpa citā pasakā. Viņš nokļuva lappusē, kurā zem liela koka raudāja Medus rūķis.
   “Sveiks, kaimiņ!” sveicināja Ogu rūķis.
   “Sveiks, sveiks,” nošņukstēja Medus rūķis un notrausa no vaigiem asaras.
   “Ko tu tāds sabēdājies?” vaicāja Ogu rūķis, “vai kas noticis?”
Medus rūķis atmeta ar roku: “Ehh, bites nezin kur aizmukušas ...”
Ogu rūķis paskatījās augšā uz koka dobumu, kurā valdīja absolūts klusums. Ilgi, ilgi skatījās un skatījās, cerēja ieraudzīt kaut vienu biti, bet – nekā. Tikai aplauzti zari, samīcītas kāres un medus izsmērēts pa koka stumbru. Ogu rūķis apsēdās blakus Medus rūķim: “Kā aizmukušas? ... Kāpēc aizmukušas?” viņš pārvaicāja.
   Medus rūķis piecēlās un paraustīja plecus: “Nu tā – nav un viss ... Lācis iztramdīja. Pēdējā laikā viņš te bieži staigāja garām. Bet manā pasakā lāču nav! Bet, ko tu te dari?”
   “Es? ... tiešām?” brīnījās Ogu rūķis,  “tad jau Lācis mūs abus ir apcēlis. Devos viņu meklēt pa pēdām un ienācu pie tevis. Ejam kopā meklēt Lāci.”
   “Bet, varbūt sameklēsim bites?” domīgi novilka Medus rūķis, “divatā būtu daudz vienkāršāk.”
   “Kāpēc bites?” nesaprašanā vaicāja Ogu rūķis, “bet, kā tad Lācis, kurš nobradāja manas ogas un izēda tavu medu? Mums jāatrod viņš!”
   Medus rūķis no koka noknibināja tur pielipušu medus kāres gabaliņu un piedāvāja sarunas biedram: “Cienājies! Mazliet nepieklājīgi dalīties ar drupačām, bet viss ir izpostīts. Medus vairāk nebūs, pasaka nebūs un es palikšu vienkārši rūķis kaut kādā grāmatā. Man vispirms jāatrod bites,” viņš piebilda.
   Ogu rūķis mazliet padomāja – nu gluži kā man. Nē, ne tā kā man! Medus rūķim vairs nav nekā! Man vēl ir palikušas citas ogas. Es varu doties atpakaļ uz savu pasaku un gaidīt Lāci tur. Ticu, ka atkal atnāks. Bet Medus rūķim medus kokos neaug. Un Ogu rūķis sacīja: “Labi, dosimies meklēt tavas bites,” un viltīgi piebilda, “re, kur Lāča pēdas, sekosim tām.”
   Abi rūķi devās meklēt aizmukušās bites. Nākamā bija Puķu rūķa pasaka. Viņi iekāpa nākamās pasakas lapās. Tur Medus rūķis un Ogu rūķis ievēlās milzīgā puķu pļavā. Tajā tik ļoti smaržoja, ka abiem apreiba galvas. Viņi palika guļot uz muguras un raudzījās debesīs. Tajās spīdēja liela, spoža, silta saule. Rūķi bija tik ļoti noguruši no saviem kreņķiem un nepamanīja, ka abi šūpojās milzīgā zirnekļa tīklā.
   Viņi bija noķerti, vai vēl trakāk - paši noķērušies!
   Ogu rūķis pēkšņi attapās: "Nekustamies, atskries Zirneklis un mums būs beigas!"
  Cik nu varēja, abi lūkojās uz visām pusēm. Kaut kāda šausmu pasaka. Tīkls šūpojās starp dadžu kātiem, bet blakus nobradāts: puķu kāti un ziedi sapiņķējušies kopā ar zirnekļu tīkliem. Vienvārdsakot - postaža. Vienīgi Zirnekli vēl nekur nemanīja. Bet tas neko nemainīja, jo pa lipīgo tīklu tikt līdz malai ... tur vajadzēja daudz spēka un laiku ...
   Medus rūķis pamanīja, ka viņu roķas saskaras un teica: "Varbūt pamēģinam izraut caurumu un aizbēgt?"
    Ogu rūķis arī pakustināja roku: "Jā, mēģināsim gan!"
   Abi rūķi ar milzīgām pūlēm plēsa caurumu zirnekļa tīkā. Tas bija milzīgs ar resniem diegiem. Par laimi rūķi bija nelieli, bet ne tik mazi, lai tā vienkārši izkristu cauri. Nedrīkstēja plosīt strauji un arī daudz raustīt. Bija jābūt ļoti uzmanīgiem. Te pēkšni garām lidoja Bite. Abi rūķi sastinga, bet Medus rūķis iesaucās:

“Bite, mana čaklā Bite,
Es, tavs Medus rūķis,
Lido šurpu - esmu šite!”

   Bite saminstinājās, padūca uz vietas, un apmeta loku virs rūķiem, jo likās, ka dzirdēja savu saucamdziesmiņu. Patiešām – lejā, tīklā, gulēja viņas Medus rūķis un vēl kāds kaut kāds rūķis. Pārsteigtā Bite iedūcās: “Jūs noteikti esat izsalkuši! Es tūlīt pabarošu!” ... un Bite aizlidoja.
   Abiem rūķiem nobira milzīgas, jo milzīgas asaras. Viņi saskatījās  un aizvēra acis. Te tev nu bija glābšana.
   Pēc īsa laiciņa atskanēja bišu dūkoņa un kāda balstiņa: “Kur, kur, kur tas ir? Nelidojiet tik ātri, es netieku līdzi!” Tur klupdams krizdams pie viņiem steidzās Puķu rūķis.
   Pēc mirkļa virs tīkla žužēja jau vesels spiets, bet apakšā ložņāja aizelsies rūķis. Bites vairākās rindās aplidoja tīklu un galvenā Bite atviegloti nožužēja: “Jā, tas ir mūsu Medus rūķis!”
Bišu spiets skanīgi nodūca pretī: “Cik labi, cik labi, ka mūsu rūķis ir atradies, bet kur ir mājas?”
Un Medus rūķis atbildēja: “Bites, manas mīļās bites, esmu tik laimīgs, ka atkal jūs atradu! Piedodiet, man, ka no Lāča nenosargāju! Dosimies mājās atpakaļ uz savu pasaku, uz savu dobumu vecajā liepā!”
Bites jau savēlās kamolā, bet tad attapās – Medus rūķis ielipis zirnekļa tīklā! Ko nu? Viņš nekur netiek!
   Ogu rūķis žēli novilka: “Jums labi - dosieties mājās, bet, ko lai es daru? Lācis vēl nav atrasts.”
“Nekur jau vēl netiekam”, atrūca Medus rūķis, “un vispār, atskries Zirneklis un ar mums ir cauri – pagalam. Man izsūks medu, tev sulu un plivināsimies saulē kā divas sausas rozīnes”.
   “Nebaidieties!” atskanēja kaut kur no apakšas, “Zirneklis nevar paiet, jo Lācis viņam nobradāja gandrīz visas kājas. Tagad tām pietītas smilgas un viņš gaida, kad sadzīs. Mums vēl ir daudz laika.”
   Tagad arī abi rūķi tīklā sasparojās un pārplēsa katrs vienu pavedienu un sanāca jau pieklājīgs caurums, bet ... līdz zemei vēl bija tālu ...
   Tikmēr Puķu rūķis jau bija sameklējis resnu nolauztas puķes kātu, tikai viņam nebija spēka to piecelt. To pamanīja galvenā Bite un aicināja pārējās palīgā mazajam rūķim. Kopīgiem spēkiem kāts tika pacelts līdz vienam no daudzajiem dadža stumbriem, kuros Zirneklis bija ieaudis savu lipīgo slazdu. Tagad jau Medus rūķis un Ogu rūķis pa izplēsto caurumu aizsniedzās līdz kātam un nošļūca lejā. Tur viņus jau gaidīja Puķu rūķis.
   “Sveiki, kaimiņi! Kā jūs te nokļuvāt?” rūķis ziņķārīgi pavaicāja, “vai kas noticis, ja staigājat pa citām pasakām?”
   “Jā, kaimiņ!” atsaucās Ogu rūķis, “manas ogas un mētras izmīcīja Lācis. Es devos viņu meklēt, lai pateiktu, ka esmu ļoti dusmīgs par postošiem nedarbiem un ceļā satiku Medus rūķi ...”
   “Jā! Jā! Viņam taisnība!” piebalsoja Medus rūķis, “bet man Lācis padzina bites. Kopā devāmies viņas meklēt pa Lāča pēdām. Tikai mēs neveiksmīgi iekāpām tavā pasakā.”
   “Nu jau vairs nevar teikt, ka neveiksmīgi, jo Medus rūķis savas bites atrada”, Ogu rūķis kļuva domīgs, “un tagad tālāk man būs jādodas vienam pašam.”
   Iestājās neveikls klusums.
   Pirmais ierunājās Puķu rūķis: “Redziet, man arī nelaime. Zirneklis sapina puķes un Lācis vēl nobradāja,” un rūķis skumji palūkojās apkārt. Pārējie tāpat.
   Iedūcās galvenā Bite: “Lācis izpostīja mūsu medus kāres, daudzas bites apdauzīja. Medus rūķis kaut kur rosījās, bet mums vairs nebija glābiņa – metāmies bēgt. Pariņķojām, pariņķojām pa savu pasaku, bet rūķis, kā medū noslīcis – nav! Lidojām, kur vējš pūta. Pamanījām, ka noplīvoja nākamās pasakas lapas un mēs – špuks! Jau bijām tajā. Tikai šajā pasakā mūs gaidīja vilšanās – pieausta pilna ar tīkliem un arī pats Zirneklis milzīgs un nejauks. Par laimi pasakā satikām kamenes. Tās pie sevis mums atvēlēja stūrīti. Sākām visu no jauna. Mēs skumām pēc sava Medus rūķa un ļoti ticējām, ka noteikti atradīsimies. Kad Lācis atkal brida cauri pasakām – tāds samiegojies un neapmierināts, viņš vairs negāja pa ceļu, bet lāčoja, kur pagadās. Tā nu viņš nobradāja arī to, ko vēl nebija sapinis Zirneklis.”
   “Nav jau labi priecāties par cita neveiksmi, bet tagad Zirneklis vairs netraucēs. Viņš solījās, ka, līdzko sadzīs kājas, dosies atpakaļ uz savu pasaku,” piebilda Puķu rūķis.
   “Nu jau tikpat kā jauna pasaka un arī gandrīz laimīgas beigas,” ironizēja Ogu rūķis, “tikai Lācis vēl nav atrasts. Jādodas tālāk uz nākamo pasaku. Varbūt zinat, uz kādu?”
   Atkal iestājās gandrīz klusums. Kaut kur tālumā skaļumā pieņēmās rūkoņa. Čaukstēja grāmatas lapas, tur šņākdams kāds tuvojās. Visi sastinga. Bišu spiets gandrīz no gaisa nokrita, bet Puķu rūķis pirkstā ierāva skabargu - cik cieši tas bija pieplacis sausajam stumbram. “Ai!” rūķis iekliedzās, “ko nu lai dara? Vai mūkam? Bet, uz kurieni?”
   Pēkšni parādījās Zirneklis un visi vēl vairāk nobijās. Viņš nolaidās it kā no nekurienes. Bet patiesībā Zirneklis atkliboja pa saviem vecajiem tīkliem gar ceļmalu, kuru Lācis vēl nebija nobradājis, jo miegains bija klejojis tikai pa pļavu.
   “Nu, ko! Negaidījāt?” Zirneklis ierunājās un tīksmi noraudzījās izbiedētajās sejās.
   Drosmi saņēmušas, bites draudīgi iedūcās: “Tikai pamēģini aiztikt rūķus, mēs tevi sadzelsim! Vaskā ieripināsim un medus kārē iespundēsim un laukā nelaidīsim, kamēr apsolīsi, ka Puķu rūķa pasaku vairs nepostīsi un savā pasakā atgriezīsies uz neatgriešanos.”
   Tagad jau Zirneklis apjuka: “Nu, nē! Nē! Es jau neko! Man pašam slikti un esmu dusmīgs uz Lāci, jo mani gandrīz pavisam samina”, un savu stāstu turpina: “es pazudu no savas pasakas, jo aizrāvos ar tīklu pīšanu. Pinu, pinu, kamēr pats vairs nesapratu, kur un, cik tālu esmu aizpinies. Vairs nezināju, kur atgriezties. Tāpēc kļuvu ļoti dusmīgs un ļauns. Bet tas Lācis man ir pazīstams ...”
   Puķu rūķis, sabozies, pārtrauca Zirnekļa runu un aizrādīja: “savā aizmāršībā nevaino citus, bet negausība nekad pie laba gala nav novedusi. Tu nomocīji manas puķes un izķēri kukaiņus. Mana pļava ir gandrīz iznīkusi. Labi, ka paslēpās kamenes un atlidoja Medus rūķa bites.”
   Zirneklis taisnojās: “Es jau tos kukaiņus neapēdu, jo esmu no Raganas pasakas, kuras būdā man bija tikai jāsapin tīkli un jābaida visi. Ragana vienkārši vicināja slotu, bet nekad neslaucīja istabu, lai es nepazustu.”
   “Jā! Bet tavos tīklos sapinās daudzi un palika ...”, iešņukstējās Puķu rūķis, “tāpēc ziedus vairs neapputeksnēja, sēklas nenogatavojās un puķes tikai nīka.”
   “Ko nu vairs – tagad nečīksti!” Zirneklis atbildēja, “līgstam mieru. Es vairs tā nedarīšu. Man bija laiks, lai padomātu. Palīdziet man sameklēt pasaku un es jūs vairāk netraucēšu”.
   Tikmēr ieradās troksnis, kurš, kā izrādījās, nebija troksnis, bet Ragana atlidoja uz savas spurainas slotas. “Āāā!” viņa iebaurojās, “knīpas sapulcējušās! Saķeršu un likšu uz pannas! Pielikšu mušmires un man būs sēņu sautējums. Ēdīšu, pirkstus laizīdama.”
   “Nē! Nē! Neaiztiec viņus!” sauca Zirneklis, “esmu te, mana Ragana! Es jau gribu mājās! Viņi ir mani draugi, palīdzēja, kad satiku Lāci,” nu jau Zirneklis meloja, lai apvārdotu Raganu un aizstāvētu rūķus.
   Tikmēr bites jau bija gatavas sapīties Raganas matos un drēbēs, bet nepaspēja. Atnāca arī Lācis.
   Un Ragana kā nomainīta: “Uķi, puķi, Lācīti manu! Es tevi pazaudēju, kad pāri purvam lidoju. Tu no kabatas izkriti. Es tevi visur meklēju. Kur tad tu nu staigāji un ko sadarīji? Man bez tevis miedziņš nenāca, nebija, ko apķert, kad gulēt gāju ...” Ragana bez mitas atkal savu Lāci auklēja.
   Tikmēr Zirneklis lūdzoši palūkojās uz rūķiem un viņi momentā saprata, kas jādara. Kopīgiem spēkiem Zirnekli iebāza slotā un vēl piekodināja par solījumu – neatgriezties. Bet, ja nu tomēr kļūst vientuļi, lai atnāk kā draugs – ciemos uz tēju, kurā būs gan puķes, gan ogas, gan medus – uz veselību.
Ragana palūkojās uz rūķiem: “Tfu-ti! Man tagad nav laika ar jums ķēpāties. Lidošu mājās izgulēties. Palikšu Lāci zem auss un riktīgi krākšu.” Viņa aizdomājās un piebilda: “kur tas bēglis palika - tas pakulu pinējs? Mājās jānāk! Manā būdā jau tukši stūri un kakti.”
   “Es te! Es te! Esmu jau gatavs mājupceļam!” atsaucās Zirneklis un izbāza veselās kājas no slotas.
Un tiešām – pasaka beidzās laimīgi.
   Ragana ar Lāci gulēja ilgi, un Zirneklis to izmantoja. Viņš bieži dzēra tēju. Medus rūķis vairs lieki nevazājās apkārt, bet rūpīgāk pieskatīja savas bites. Ogu rūķis aiz laimes pārēdās ogas un nodomāja – nu gluži kā Zirneklis, bez jēgas un sāta. Puķu rūķim atauga pļava un tajā bieži ciemojās Medus rūķa bites.
   Tikai es vēl grāmatai lapas līdz beigām neizšķirstīju un neizlasīju visas pasakas. Laikam jau vēl neviens svešs tajās nav blēņas sadarījis. Bet šo stāstu uzrakstīju uz parastas baltas lapas un ieliku kā grāmatzīmi.