Autobusā brauca vīrietis ar suni. Iekāpa
sieviete un nostājās blakus.
Suns nolaidās guļus un pieglauda
sievietes kājai ausi: paberzējās gar to un ieskatījās sievietei acīs – tu man
patīc. Vīrietis sēdēja un lūkojās pa logu. Tad paskatījās uz savu suni, pavilka
pavadu un suns paklausīgi apsēdās. Vīrietis atkal lūkojās pa logu. Suns
uzmanīgi nogūlās un sievietes kājai pieglauda ausi - paberzējās gar to un ieskatījās
sievietei acīs – tu man patīc. Vīrietis atkal pavilka pavadu un suns paklausīgi
apsēdās. Vīrietis atkal lūkojās pa logu. Suns uzmanīgi nogūlās un sievietes
kājai pieglauda ausi.
Tikai sieviete pieturā izkāpa, sunim
pasakot paldies. Vīrietis tā dīvaini paskatījās - par ko paldies? Viņš
nepiedāvāja sievietei apsēsties. Vai viņa par vīrieti pasmējās?
Tam autobusam drīz bija galapunkts. Suns
no sievietes kaut netālu dzīvoja. Varbūt satiksies.
Kādu dienu sieviete ieraudzīja suni uz
ielas. Viņš soļoja kopā ar saimnieku, kuram blakus gāja dāma, kura neapmierināti
runāja un žestikulēja, jo kaut kas viņai nepatika un vēl skaļi piebilda, ka pa
kājām maisās tas suns. Vīrietis klusēja - izskatījās nelaimīgs.
Sieviete visiem pagāja garām, bet suns
pamanījās sievietes kājai pieglaust ausi. Abi saskatījās un viņai atmiņā palika
mīļš suņa skatiens - tu man patīc.
Sieviete devās tālāk, jo suņa saimniekam
bija dāma pie otras rokas.
Žēl viņas.
