TRUSĪTIS, CŪCIŅA, PELE UN KURMIS

Pasakas par trusīša Ļipa, cūciņas Rukas, lauku peles Lūces un kurmja Raca piedzīvojumiem no Lielās Pasakas "ROSĪGĀ SAIME".

Te pa kādu lielceļu turpu šurpu traucas automašīnas un autobusi, traktori un motocikli. Steigā tie pat nepamana lauku ceļu, kurš aiz kāda pagrieziena, aizlīkumo mežā. Tur aiz priežu sila sākas pļavas. Tajās redzama lauku sēta: māja, kūts, šķūnis, pagrabs un pirtiņa.
Mājā dzīvo mazā Janelīša ģimene: mamma un tētis, kuri viņu mīļi dēvē par Saimnieciņu. Ir pacietīgs kaķis, kurš ļaujas ķerties savā mīkstajā kažokā un suns, kas visus modri uzmana. Un, ne tikai to, kas notiek pagalmā, bet arī kūtī un aplokā pie tās. Jā, kūtī dzīvo mājlopi. Tajā katram savs aizgalds, kas nodalīts ar dēļu sienu. Trūsītim savs būrītis, bet vista un gailis tup laktā, kas ir vienkārša koka nūja. Pie kūts ir aploks, kuru apjož no koka mietiem veidots žogs. Tālāk jau ir ganības – tas lauks, kurā kūts iemītnieki ganās, jo ēd zāli. Bet gailis ar vistu kašājas tikai pie kūts. Reizēm cūkai ļauj piebiedroties ganāmpulkam, protams, ja klausa ganu suni.
Kā jau katrā lauku sētā, tuvumā rosās arī savvaļas dzīvnieki: stirnas, lapsas, zaķi, eži, peles, kurmji, kā arī lidoja putni: žagatas, vārnas, kovārņi, kraukļi, jo visapkārt pļavas un blakus mežs.
Šajā stāstā visi dzīvo draudzīgi un katram ir kāds piedzīvojums, ko jums pastāstīt.

BASEINIŅŠ - CŪCIŅA

Vienu rītu Cūciņa Ruka netālu no aploka pamanīja Janelīša piepūšamo baseiniņu un:

Ruka naski dieba uz tā pusi,
Jo tur ūdeni bij’ saodusi:
“Kas par prieku!
Nu tik būs! Nu tik vārtīšos!”

Tikai suņuks Lāčuks viņu pamanīja,
Tāpēc uzrūca jo bargi:
“Tā, ka žigli būtu pazudusi!
Tā, lai tavas pēdas nemanītu!
Tev ir sava dubļu lāma -
Ej, un rušinies, cik gribi.
Šī ir Janelīša peldu vieta.”

Ruka, šņukuriņu saslējusi,
Aizstāvējās sašutusi:
“Tikai lietus sen nav lijis,
Mana peļke sausa.
Kā tu nesaproti! Ru-ku! Ru-ku!
Nu jau arī ēnā ir par traku!”

Suņuks Lāčuks stūma Ruku:
“Ej ar mieru! Ej ar labu!
Ej, kad es tev saku!”

Suņuks Lāčuks nodomāja:
“Labi, ka es modrs biju.
Vēl jaut tikai diena sākas -
Pasēdēšu, pasargāšu.

Tikai Ruka ēnā devās nelaimīga:
Kur jau Kooka nīkuļoja,
Kikerigs pat zemi neknābāja,
Muūka tikai gremoja,
Klips vien asti šūpoja,
Beēks ar Meēku sienu grauza,
Ļips pie žoga ausis kustināja,
Punčuks gurdi acis virināja.

Kaut kur tālumā, aiz meža malas,
Tumši padebeši tuvojās:
Žvīku – žvāku, plīkšu – plākšu.
Saime žigli kūtī muka.

Zibens šķīda, pērkons rūca,
Beēks ar Meēku žēli blēja,
Zibens zibsnis, pērkonduna,
Klipam, Muūkai acis žilba,
Kikerigs uz Ļipa būra jumta
Mēmi spārnus vicināja.

Ruka salmos pamanīja Ļipu: “Ko tu dari manā aizgaldā?”
“Baidos”, atbildēja trusītis un paslēpās vēl dziļāk.
“Labi, baidīsimies kopā, tā būs drošāk,” teica Ruka un iekasījās līdzās.

Negaiss bargi blīkšķināja,
Kokus lieca, zarus plēsa,
Stāvus baltu lietu gāza,
Ūdensstraumēm pludināja,
Zemi peļķēm piepildīja.

Beidzot Rukai laime bija:
Jautri dubļus šļakstināja,
Ripoja pa slapjo zāli.
Lāčuks apkārt lēkāja un rēja:
“Es tev teicu, ka būs labi,
Būs tev ūdens, būs tev dubļi!”

“Ki-ke-ri-gū! Ki-ke-ri-gū!
Zibens spēra, Kooka dēja!”
Kikerigs vēl klaigāja pa kūti,
Apjucis no negaisa.

Arī Ļipam bija drebējusi ļipa,
Kad viņš, kā nu prata,
Ruku mierināja: “Zaķpastala tāda,
Tā jau spoža gaisma tikai,
Nebaidies un paļaujies uz mani -
Abiem kopā nav tik baisi.”

Kooka nesaprata: “Kur tā ola?”
Viņa stūrī klusi tupējusi,
Neko tādu nebij’ manījusi.
“Varbūt bailēs paši izdējuši?
Lai jau meklē, jāiet ārā,”
Kooka jutās izsalkusi.

Cūciņa Ruka iztrakojās
Un jutās patīkami nogurusi,
Bet viņas draugi atžirguši:
Klips un Muūka plūca zāli,
Beēks ar Meēku zarus šķina,
Ļips pa zāli ļepatoja,
Kikerigs ar Kooku kladzināja,
Dalīdami kādu tārpu.
Tā nu diena atkal ritmā iegājusi.

Ruka palūkojās uz pagalma pusi – uz baseiniņu. Bet, kur tad tas? Vējš to bija iemetis dīķa ūdenszālēs un viņa saprata, ka kaut kas ir jādara.
“Lāčuk! Lāčuk! Kur tu paliki?” viņa sauca, “nāc šurp!”

Atskrēja suņuks Lāčuks: “Nu, nu ... kas tad ir, kas ir?” viņš elsoja.
Cūciņa Ruka norādīja uz dīķi aiz mājas. Abi saskatījās un devās turp. Baseiniņš gulēja ūdenszālēs, pašā dubļainākajā vietā.

“Nu, Ruka – dubļu zemes pavēlniece, dari, ko proti,” Lāčuks uzrunāja cūciņu, “izstum, nu, krastā.”
Un cūciņa Ruka brida, bet pēķšņi pazaudēja pamatu zem kājām. Viņa saņēmās, jo bieži tika uz tālo ganību dīķi un prata arī peldēt. Baseiniņu veiksmīgi izstūma krastā un tur atstāja.

Suņuks Lāčuks piebilda: “Janelīša tētis meklēs un pamanīs. Viņam būtu grūti to dabūt ārā no dīķa, jo neprot vārtīties pa dubļiem kā tu, Ruka.”
Cūciņai labsajūtā astīte sagriezās vēl vienā gredzentiņā, saspicējās ausis un nosarka šņukuriņš: “Jā, mēs tikko abi paveicām vienu varenu, labu darbu.”
Nemanot bija pienācis arī vakars un abi draugi pie aploka vārtiem šķīrās. Līdz rītam.

DĀVANU PĀRSTEIGUMS - PELE

Pele Lūce gatavoja svētku mielastu. Un, kā jau katru gadu, viņa zem egles zara salika dāvanas - kā vienmēr, ēdamas lietas no sava, bagāti piekrautā apcirkņa. Tikai šogad dāvanās saiņoja piparkūkas, kuras atrada alas dienvidu puses izejā. Tur tās bija tik daudz, ka viņa tās nesa un nesa, kamēr sanesa. Lūce ļoti piekusa, bet bija patīkami pārsteigta, jo sniegā pamanīja suņuka Lāčuka pēdas.
Peles alā omulīgi klejoja zīļu kafijas smarža.Pie galda sēdēja ciemiņš – kurmis Racis, bet saimniece Lūce savā atpūtas krēslā.
Abi atvēra dāvanas un pārsteigti sauca: “Piparkūka! Kur tu to ņēmi? Man tāda pati!"

Kaimiņi saprata, ka suņuks Lāčuks abiem atnesa cepumus, un ar šādu, retu dāvanu steidzās pārsteigt viens otru.
Kurmis Racis atzinās, ka suņuks Lāčuks arī viņa rakumu aiz malkas šķūnīša bija aizbēris ar piparkūkām.

Pele un kurmis vēl ilgi ozolzīļu kafiju dzēra:

Par pagātni, šodienu un nākotni runāja.
Abi uz suņuka būdu vēl paspēja,
Un katrs tur savu dāvanu nolika.

SALS VĒL TĀLU - PELE

Blakus ganībām viļņojās labības lauks. Nu tas bija nopļauts. Palikuši tikai akurātā kaudzē sakrauti salmu ruļļi. Lauku pele Lūce gādāja ziemai krājumus. Lauka malā viņa atrada nolauztas vārpas – pilnas ar graudiem. Kāda veiksme! Lūce steidzās, kamēr sausas. Vienu dienu, otru dienu, trešā dienā pēkšņi eja aizgruvusi. Pelei gaužas asaras – ceļš no lauka malas ērts gar suņa būdu, jo tur bija plata eja, kuru viņa izmantoja, lai vārpas nav jāvelk pa rasu un suņuks Lāčuks nepamana. Pele Lūce skumji raudzījās uz atlikušajām vārpām ...

Pēkšņi - kas tad tas?
Blakus zāle cilājās -
Zemes rakums uzcēlās
Un no tā vēl galva, ūsas izspraucās,
Tas nu bija vecais kurmis Racis,
Kuram savu bēdu izstāstīja.
Tāpēc eja tika atjaunota.
Suņuks Lāčuks, kaut ko juta
Miegā, tikai ķepas paraustīja.
Pele Lūce, darbu beidza,
Un vēl pamanījās noķert treknu tārpu.
Viņa bija kurmi ciemos ielūgusi -
Atpūtīsies, parunās par dzīvi.
Abi brangi strādājuši,
Bet līdz ziemai vēl ir tālu.
Pele Lūce viņam lūdza:
“Kurmi Raci, izroc jaunu apcirkni.
Vēl tik daudz ko savākt varu.
Sals vēl tālu,
Tikai glupi jaunie pelēni:
Kāds jau nebūs paspējis,
Cits vēl nepareizi savācis -
Jāpalīdz būs pirmo ziemu.
Tāpēc jau ir draugi,
Arī atsaucīgi kaimiņi,
Lai viens otram palīdzētu.”