U  2023.

Uz jūru pastaigā dodos -
Tur vilina taciņas kāpās,
Ka noauju kājas basas.
Blēdīgi čiekuri mētājas takās,
Un visi tie nešpetni duras
Manās mīkstajās pēdās.

Ui! Un vai! Brēc manos vārdos
Līdz nokļūstu pludmales smiltīs,
Un tajās pēdas samana siltumu.
Brienu tālāk ar baudu un brienu,
Kamēr jūrā putainos šļakstos.

Gar krastu seklumā tālāk es dodos
Un apavus kūļāju rokās.
Grimst irdenās smiltiņās pēdas,
Vēss ūdens apviļņo stilbus,
Bet jūtu, kā mani jau čiekuri gaida,
Un atpakaļ eju ar apaviem kājās.

Un, ja nu kāds skelets no skapja man izveļas
Brīdī, kad klausos sev veltītas uzslavas runas?
Bet, lai jau nu bļauriem tiek viņu priecīgās sejas,
Kad to līdz pēdējam kauliņam pasaulē vazās.
Tikai tad tajā jezgā jāstāv ir klusu un jāuzmanās,
Lai neuzzin, cik daudz man to skeletu glabājas.

Upmalas kārklos šūpojas vējš
Un zeltainās skarās tas mierīgi sēž,
Ap stumbriem straume trauksmaini trauc
Pilna ar ūdeņiem, ko pienesis pamodies strauts.
Piemilzt pumpuri, izspraucas asni,
Un atkal vītero putni – par pavasari.

Uzaust rasā nosvīdis rīts,
Un saules zaķīši lāsītēs spēlējas.
Kājas tumsas zūdībā slīd,
Vēl domas pidžamā miegojas,
Krūzē kafijas garaiņi kūp,
Un tajā roka gurdi ar karoti airējas.
Zobos grauzdiņi drūp,
Un diena ar kumosiem kožas;
Rasa arī citurīt būs -
Saulstaros maize vēl vārpās šūpojas.

U  2022.

uzlieku platmali galvā
un paslēpju savas acis
tagad tikai mute runā
un neesmu neko teicis

Un atkal vārdu lietus līst -
Kad beidzot saule uzpīdēs?
Jo nevaru es citiem palīdzēt,
Kad manas kājas dubļos grimst.

u-ū pa caurum’ pūce lūr
un putnam paliek bail
u-ū kas tas par dīvain 'spok'
tik glup’ tur stāv un glūn
u-ū tas laikam dzejniek' bāl'
sav' penter' rīmēt sāk
u-ū tad vaig no dulla bēgt
lai neiemet ar spalvaskāt’
jo dzejniekam tik grūt’
ku-kū ku-kū
u-ū ku-kū

IZPILDĪJUMS
G: u-ū u-ū ... (fonā – bez zviegšanas)
L: pa caurum’ pūce lūr
un putnam paliek bail
kas tas par dīvain 'spok'
tik glup’ tur stāv un glūn
tas laikam dzejniek' bāl'
sav' penter' rīmēt sāk
tad vaig no dulla bēgt
lai neiemet ar spalvaskāt’
jo dzejniekam tik grūt’
G: ku-kū ku-kū (priecīgi)
L: u-ū ku-kū (drūmā balsī)

U  2022.

U  2021.

upes aizvijas
jūras matos
tām strautiņi
spurojas galos
un palu ūdeņos
vējš viļnu putas
ir savēlis vālos
šajā spēkā veros
bet nejūtu bailes
es tikai tīksminos
kā lietus mākoņi
strīpainās lāsēs
jau pazūd tajos
vēl viens pūtiens
un debesis verās
jo nebija šaubas
ka redzēšu zemi
jo tas skaistums
paslēpās avotos
lai veldzētu mani

Uzaust rīts
Puteņos tīts
Negaidīts
Kafijā neizdzerts
Kupenās sabērts
Dienas dzīts
Nobradāts
Rindā izstāvēts
Zupas katls izvārīts
Ātri izdalīts
Izrīts
Pusdienlaiks nogulēts
Ūdens sadauzīts
Zābaks neuzvilkts
Pabalsts pieprasīts
Izdzerts
Cimds pazaudēts
Apčurāts
Sals izturēts
Vakars sagaidīts
Laiks novārdzināts
Naktī pavadīts
Tāds rīts
Varbūt īsts

Un atkal projām apaļš gads,
Un atkal man aiz loga vecie ķirši zied,
Bet atkal baltos ķiršos pārslas snieg
Tik viegli.

Jo zemeslode tikai apkārt griežas,
Jo jaunos ķiršu ziedos atkal pavasaris,
Bet manos matos tikai snieg un snieg,
Bez mitas.

Uz gaismas krastu
Caur tumsas nastu;
Ak, Dievs, bez tevis
Es šo ceļu neatrastu.

Un atkal jauna ievu ziedēšana,
Un atkal lakstīgalu dziesmas,
Un atkal mostas pavasara jūtas,
Un atkal silda solījumu liesmas.
Un atkal mīlas ziedos pavasaris,
Un atkal visi prieki paliek dzejās,
Un atkal - kamēr skūpstās ievās.

U  2020.

.......
Un atkal pirmais sniegs
Katru gadu kā pārsteigums,
Vienīgi sniegs jau ir cits.
Koki gandrīz tie paši,
Vien zeme tā pati,
Bet pats jau savādāks,
Pārslu baltumam tuvāks,
Vientuļāks vai bagātāks.
Tikai pirmā sniega prieks,
Tas nemainās.

U  2020.

....
Upei izgrauztos krastu lokos dauzās mana laiva,
Akmeņos lūzt airi, brīžiem paliek vien skali.
Mokos. Atvaros birst asaras, krācēs nopūtas.
Izlokos. Ūdenī slīgst koku zari.
Straume izpalīdzīgi nes mani.
Krasti vilina – abi:
“Piestāj, izkāp, būs labi, padomā, drīksti!”
Labais krasts, kreisais krasts? -
Visur nekustīgu ūdeņu dīķi.
Apstāšos, padošos, nožēlošu.
Nē! Labāk stūrēšu tālāk,
Uzmundrina vilnīši niedrēs:
“Neraudi, izturi, drīz jūra sāksies!”
Neprotu peldēt, bet drosmes gana;
Tur plašums un krasti tālu,
Vien deviņi viļņi un tevis vairs nava ...
Izaicinājums bez garlaicības.
Tur lieli kuģi slīd un selgā laiviņas mazas.
Ja nu pamanīs un paņems uz klāja?
Vai vienkārši pārbrauks man pāri ...
Vai plunčāšos viena pa viļņiem ...
Ceļojums noteikti turpināsies.
Man ātrāk jātiek līdz grīvai.

Kopkrājums "PASAULES VĒJOS"

U  2019.

U  2019.

U 1980-tie

(pusaudzes dzejoļi)

uzzied un
nozied ābele
nobriest augļi
un atkal
zied ābeles
un tā vēl
ilgi plauks
un briedīs
mūžīgi cik
vien var būt
mūžīgas ābeles

U

Uzarsim tīrumu,
Iesēsim graudus,
Noviļņos rudzi,
Saulstaros spīdīgi -
Izcepsim maizi,
Un sanāks ģimene
Svētdienas rītā.
Uz galda būs maize
Ar ķimenēm
Virs kļavu lapām,
Un zemes smaržīgums
Ar siltu vilni
Nesīs tautasdziesmu,
Maizīt’, mana māmuliņa,
Mani mūžu barojusi,
Ne vienmēr mīļa bija,
Ne vienmēr salda maize -
Tikai man ir tāda dziesma.