UPĒ SMAIDA KROKODILI
2024.
nāc atradīsi mani
tajā tukšā mežmalā
kur sēdēšu uz celma
jo no meža palikusi
tikai izcirtuma daļa
bez nevienas vāveres un vilka
tu tikai nāc un nebaidies
pat triju priežu nav
kur apjukumā maldīties
un nenobradās tevi aļņi
un kaut kur slēpjas zaķi
kur tikai vējš pār tukšumu
ar asām aukām tevi pļaukās
tur baļķu vedējs
izbraukājis dziļas bedres
bet tu nebaidies
jo noderēs kā tranšejas
kur paslēpties
kad alā lācis modīsies
tam celmu mežam
pāri ziņkārīgas vārnas lido
un tās brīnīdamās ķērc
kad mani ierauga uz celma
jo es jau neesmu gliemezis
vai vabole vai tārps
kas lien pa zemi
lai to nepamana kāds
un neesmu stirna mežacūka
bet esmu līdzīga tiem ļaudīm
kam mežu tukšu jāizcērt
tu mani atradīsi tajā mežmalā
kura sen jau ostā pārdota
bet mani no tā celma
neviens nenopērk
zaķi badās
auni cilpo
peles ganās
cāļi auļo
ragana bez slotas
jūrā slido
tā kā tajā pasakā
kura vēl ir jāizgudro
Uz soliņa pie mājas
Sēž tantes un tirina mēles.
Tiek aplaizīts katrs,
Kurš garām te gājis.
Bet es viņām vaicāju,
Kas jauns ir par mani?
Citādi paliek jau neērti,
Ka par sevi mazāk es zinu,
Kā man pastāsta citi.
Un tad tantes uzsprāga,
Saukdamas – bezgodis!
Vazājas te visādi - šitādi,
Kas vecāko paaudzi
Apsmej un neciena!
Lai, nu, lai jau tā būtu,
Bet tikai tās baumas,
Tad, nezin, no kurienes,
Par mani un kaimiņiem
Pagastā rodas?
DALos ar to, kas uzrakstījās, jo paķēmojos ar vārdu DAĻām:
es nepieDALos svešās intrigās
jo man gar tām nav DAĻas
un arī noslēpumos neDALos
jo tikai maizi vienlīdzīgās DAĻās DALu
un kad atDALās no eglēm čiekuri
tad zemē nobirst DAĻa sēklu
tās salasu un DALu sēņotājiem
lai viņi paDALās ar mežu izcirtējiem
mans pasākums ar DALību par maksu
kur DALībnieki DALās grāmatvežu pieredzē
bet aizmirsu kā rēķina ar DAĻskaitļiem
jo kalkulatoram man DALīšanas zīme
nestrādā
un nu ar neDALītu uzmanību
es pētu grāmatu pa noDAĻām
jo tajā Olimpisko spēļu DALībnieku
fotogrāfijas ar meDAĻām
jau atkal karavīri stājas vados noDAĻās
bet savās gaitās vairs ar mani neDALās
un tāpēc dusmojos uz vilnas koDAĻām
jo neviecas un vērpjot plūksnās saDALās
es rakstu lieliem burtiem vārsmu
vidusDAĻās
kā vārdu kapsētā kur domas pīšļos neDALās
un tamdēļ nekad nepieDALos Dzejas dienās
jo manu darbu diagnoze personības DALīšanās
un vēl te kāda mulDAĻA
kā sapinkāta koDAĻa kas:
DAL DAL DAL
saDALās
DAĻ DAĻ DAĻ
DAĻiņās
DAL DAL DAL
neDALās
DAĻ DAĻ DAĻ
DAĻskaitļos
DAL DAL DAL
noDALās
DAĻ DAĻ DAĻ
molDAĻās
DAL DAL DAL
soDALīts
DAĻ DAĻ DAĻ
pusDAĻās
DAL DAL DAL
meDALjons
DAĻ DAĻ DAĻ
DAĻsvītra
DAL DAL DAL
manDALā
DAL DAL DAL
izDALās
DAĻ DAĻ DAĻ
bezDAĻā
DAL DAL DAL
SuzDAĻā
bet starp meDALjona augšDAĻu
un apakšDAĻU vidusDAĻā
redzama ir DAĻa ķermeņa
kas ir manas galvas priekšDAĻa
bet kāda gan te man ir DAĻa
ja man muļķu meDAĻa
un vēl ar DĀL DĀL DĀL
galvā griežas peDĀLis
jo man DAL DAL DAL
ļoti garšo meDALus
UPĒ SMAIDA KROKODILI
rozā zirgi zaļā pļavā
zilas govis blakus ganās
dzeltens vilks no meža raugās
pūkains ganiņš ir jau apēsts
staigā brūnās debesīs
vārnas raibas sārtas žagatas
lillā eglēs salātzaļas vāveres
un tie visi staigā lēkā prātā
savā vaļā manā galvā
VI - VI VI - VI VI – VI
nu niķojas tie vilcieni
VI - VI VI - VI VI – VI
arī ielasmeitai Vivi
vienmēr niķi dažādi
VI - VI VI - VI VI – VI
jāremontē jaunie vilcieni
tāpēc ielasmeitai Vivi
labāk patīk taksometri
VI - VI VI - VI VI – VI
vecie Pasažieru Vilcieni
skanēja tik nopietni
VI – VI VI - VI VI – VI
varbūt ielasmetai Vivi
jaunā VI - VI valdes vīri
tā kā pastāvīgie klienti
viņas vārdā nosaukuši
VI – VI VI - VI VI – VI
atskan tautas smiekli
jo tas nav vairs sarežģīti
arī izrunāt to viegli
VI – VI VI - VI VI - VI
galvenais lai reisi
netiek vairāk atcelti
VI – VI VI - VI VI - VI
dārgie elektriskie vilcieni
stacijā jūs gaida pasažieri
VI – VI VI - VI VI - VI
tikai ielasmeitai Vivi
labāk patīk taksometri
nu pietiek
pietiek dzeguzīt
jo nu jau jāiet
kapa vietu lūkot
pietiek kūkot
UPĒ SMAIDA KROKODILI
2023.
Upē
smaida krokodili,
Zivis
pašas lien uz āķa.
Ko es
esmu sajaucis:
Zāli
pīpēju vai sapņoju ...
Kaut
kas kaut kur zvana,
Modinātājs!
Laikam nē ...
Durvju
zvans. Policija!
Krokodili
līdzjūtībā raud,
Zivis
masveidīgi slīcinās,
Tikai
man ir viss vienalga:
Policija
krokodilus samīļos,
Visas
zivis upē izglābs,
Arī
manu zāli nopļaus ...
Ņemu
grābekli un vicoju,
Man tā
zāle jāsagrābj ...
Rokassprādzes
spiež!
ceriņi
sazied viltus cerības
un klinģerītes
nav kliņģeros
bet
nav jau tā dzīve tik nežēlīga
kā varbūt
kāds sastāsta žēlabās
jo lētticīgi
svešā dvēselē iekļuvu
un salauzīju
tajā saulespuķes
tur sakoda
mani lauvmutītes
ko saņēmu
pretī kā atmaksu
un nu mani
aprej suņuburkšķi
bet
māllēpēs vienmēr slīd kājas
jo
kādam pāri nodarījusi
un
taka tiek pieraudāta
vēl sapņos
bieži plīv lapsu astes
bet rītos
gaiļpieši džindžina
un negribu
kāpt ārā no gultas
jo mani
neviens nekur negaida
vien sniegā
zvana pulkstenīši
un
virsū krīt sāpīgi sniega pikas
jo kāds
visiem to izstāsta dažādi
un man
par runām ir jākaunas
nu
aizsvilst manas ugunspuķes
un auju
savas ērtās kurpītes
un rudzu
laukā lasu zilas puķes
bet lai
tie pļāpas iet pie velna
rutka
sēklas visur apkārt sēju
tikai silā
purene ziedu groza
jo sen
jau kapos leduspuķes
bet
manā ūdenī zied roze
Katru
dienu Zelta zivtiņai lūdzu,
Lai
man ir vara un bagātība.
Kā
ticīgie skaita lūgšanas,
Es
Zelta zivtiņu uzrunāju.
Un tā
katru dienu
Lūdzu
un lūdzu,
Līdz
mani aizveda uz trako māju.
Bet
Zelta zivtiņa neizturēja -
Nosprāga.
Acis
aizveru un gaidu miegu,
Kamēr simtiem
aitu zāli plūc,
Kaķi
peles ķer, lai klusums,
Suņi
māju sargā, lai ir miers.
Tikai
zirgi kaut ko jaunu pirks,
Un visi
aizrikšo uz gadatirgu.
Lai
tās aitas zāli rij un rij,
Lai
tie kaķi, suņi visu dara,
Lai
tie zirgi savā vaļā skrien;
Tikai
kāpēc man ir visi lopi,
Arī
mājdzīvnieki jāpārskaita,
Lai
pie manis atnākt miegs?
kāda
ola gailim stāsta
kikerigū
ir vecmodīgs
gailim
sekste koši sarkana
un
viņš dusmās olu knābj
pušu
pārplīst čaumala
cālis
ārā lien
iečiepstas
un projām mūk
gailis
pakaļ skrien
vista
kākina no perēkļa
viena
ola tajā nav
kikerigū
kikerigū
gailis
viņai kliedz
vistas
kundze
tavas
olas bezkaunīgas ir
kā tā
kā tā manas
tās ir
arī tavas olas
jo tu
mani min
gailis
sabož spalvas
viņam
nav ko teikt
tikai
savā laktā lekt
cālis
atgriežas pie mammas
bet
vēl blēņas darīt grib
Dreb
apsei lapas
Mani
gumijas zābaki cauri
Krūmos
takas vijas
Kur
brienu dubļiem cauri
Tur
viltīgas slīkšņas
Un
liekas ar mani ir cauri
Kūp
zāļu tējas
Sēžu
mājās un cauri
DZELTENAIS
ZIRGS AR ROZĀ STRAZDU
RAKSTĪT
MĀCĪJĀS,
BET ZAĻAIS
KRAUKLIS UN VIOLETĀ PELE
TIKAI
KLAUSĪJĀS.
KO? PELĒKS
VILKS UN RUDA LAPSA!
VISI
BRĪNĪJĀS.
JĀ! JO
SĀRTĀ GOVS:
Vilciņ,
manu pelēcīti,
Suņi
mežā pēdas dzen,
Visi
sādžas mednieciņi
Viņiem
pakaļ skrien.
UN
SARKANĀ PŪCE:
Ak,
tu, rudā lapsa, blēde,
Naivu
kukulīti piemānīji,
Viņš
tik skaisti nodziedāja,
Bet tu,
klausīdamās, apriji.
DZEJĀ IZPAUDĀS.
ORANŽS
VILKS UN ZILA LAPSA
UZJAUTRINĀJĀS.
Ak
āzīti ko ietiepies un badi
Ak esi
labāks tu par aunu
Un arī
mūsu ēzeli
Nu
nedari man kaunu
Un
apleci to kaziņu
Ak
āzīti ko gribēji
Tev
nepietiek ar vienu
Vēl
vajag bariņu
Nu
paskrien paskrien āzīti
Jo
nezin jau cik ilgi
Vēl
palekt varēsi
Ak
ēzeli ko lūri tu uz mani
Un ko
nu atkal ietiepi
Nav
spēka pavilkt pajūgu
Tad
paliec tur kur stāvi
Es
tavu majestāti nelūgšu
Un
iešu paņemt zirgu
Bet
tevi gadatirgū pārdošu
Kā
nekam nederīgu lopu
Ak
dumjais auns
Jau
atkal man ir zilums jauns
Bet
kur ir pazudis tavs gans
Nu jā
tam jādara savs darbs
Jo
svarīgāks tam aitu bars
Ne
kaut kāds badīgs lops
Nu
klausies gaļas blāķi
Tad
gaidāms svētku galds
Jo
dikti bezkaunīgs jau esi
Bet
šašlikā tu izskatīsies gards
Kad
lietus lija no toveriem,
Tevi
satiku milzīgā peļķē:
Man
jātiek bija līdz durvīm,
Jo
cita ceļa vairs nebij',
Bet
peļķes vidū stāvēji tu
Un
ūdenī apavus meklēji.
Vēl
lietus gāza no spaiņiem,
Un tu,
līdzīga slapjai žurkai,
Ka
nespēju paiet tev garām,
Tāpēc
ņēmu cieši aiz rokas
Un
vilku sev līdzi līdz durvīm.
Abiem lāses
šaustīja sejas,
Bet
nejutām negaisa paltis;
Aiz
sevis aizvērām durvis -
Lai
jau tā peļķe ar lietu jaucas.
Zaļa
zeme zaļo,
Zili
ziedi zālē.
Riepu
raksti ripo
Rindu
ritmu rītā.
Skumjas
sejas
Sildās
saulē.
Stulbas
skumjas
Sliņķu
sejās.
Mana
mēle melo –
Muļkus
meklē.
tur
melni kaķi acīs mālējas
kad
dzērāji pie galda ālējas
tiem
apkārt vāverītes vāļājas
un
peles aizskrien pelēkas
bet
vēlāk bērni blēņojas
un
izdzer šņabja paliekas
tiem
melni kaķi acīs mālējas
un
prātā balta veļa žāvējas
pie
visa dzērājsievas vainīgas
ka laikus
negādāja zacenes
ko
visu dienu maukas darījušas
ka bērnus
slikti vaktējušas
sen
nav pa purnu dabūjušas
un būtu
labāk polšu atnesušas
nekā sausas
bikses iedevušas
un
savas pravas kačājušas
jau atkal
skraida peles pelēkas
un prātā
balta veļa žāvējas
bet kaimiņš
blakus žagojas
tam vāverītes
acīs ķēmojas
un kamēr
veči nodzeras
nekas
tiem vairāk neceļas
bet
dzērājsievas padodas
un reti
kura aiziet saņemas
šis
pantiņš ir bez morāles
tik
vien kā vārdi kopā rīmējas
tur
var būt daļa taisnības
bet
man tās tikai atskaņas
Zili -
zaļi ziemeļu meži,
Un
zili - zaļas dienvidu palmas,
Jo gan
ziemeļos dipina āži,
Gan dienvidu
kokiem drāž mizu tādi,
Lai
sevi apmierinātu.
Es
tikai uz robežas nīkstu:
Ziemeļu
eglē un māju
Ar
dienvidu palmas līgano kātu,
Jo
apkārt klejo vien tādi –
Pamesti,
badīgi āži.
Ko?
Man kompasu iedot,
Lai
dodas, kurp acis tiem rāda?
Jo
zinu, ka palikšu spurainā eglē,
Zem
kuras tie āži sev ragus vēl pēta,
Lai
kokos dabūtu kazu.
Bet
esi kļūdījies, meklēdams mani,
Un
pieleju pilnu ar vīnu
Kaut
kādam āzim nolauzto ragu,
Un izdzeru
tukšu –
Līdz
dibenam sausu,
Bet
citi vēl sauc, ka par rūgtu.
Lai taču
blēj – it kā kautu,
Jo
baudīšu jaunu ragu ar vīnu -
Tik
saldu, ka sarkšu un klusēšu,
Lai
bijušie no skaudības žūtu,
Jo āži
visur tik vienādi skraida,
Lai kā
to kompasa virzienu maina.
Sabučoju
skaistu meitu,
Ņēmu
viņu – apprecēju;
Nu man
varde jābučo.
Nez,
ko sievai nodarīju?
peldu
mannā putrā
govis
rāpo pļavā
zaķi
dejo vannā
plauktos
eži klaigā
kāpju
mīkstā stabā
vilki
smejas mežā
dzenis
iekaļ zobā
pūce
iekož rokā
esmu
sapņa varā
nelaiž
mani vaļā
ko tik
nepiedāvā
dumju
tādā garā
pulkstenis
nāk talkā
nosit
stundu laikā
dzeguze
lec ku – kū
murgi
pazūd tu – tū
Vakars
tumst un ielās lampu gaišs,
Man
atvērts vīns un žagojos,
Pie
durvīm atskan tālruņa zvans.
Es
atsaucos: “Helo! – Ik! – Vīns?”
Man
atbild: “Nē! Es neesmu vīns!
Es
esmu Helovīns!”
Man
rokā pudele, ne tālrunis,
Aiz
durvīm dīdās svešu bērnu bars.
“Nu
nav man konfektes! Ir tikai vīns!”
Man
aizrauj žagas, pazūd Helovīns.
Es vīnu
dzeru, žagojos,
Man
atkal klauvē tālrunis ...
Ik! Šitā
jau es piedzeršos!
Internetā
pasūtīju Laimes lāci.
Mana
adrese: Sūnu ciems,
Māja
aiz stūra, pa kreisi -
Tur,
kur tā caurā sēta
Un šķībie
vārti ...
Ou! Bet
kaimiņiem tāda pati
Ķeza
ar sētu, vārtiem un māju,
Un pagalms
piegružots ...
Tā jau
kurjers adreses sajauks
Un
Laimes lāci tiem atdos.
Tāpēc
sētai aiztaisu šķirbas,
Un ielieku
jaunus vārtus.
Nokrāsoju
logus, durvis un māju,
Izmēžu
pagalmu un gavilēju,
Cik
pie manis ir skaisti!
Prieks
pašam un kaimiņiem ...
Pie
kuriem kurjers meklē mani
Un
apstaigā nolaistās sētas.
Bet
man to lāci vairāk nevajag,
Pats visu
jau izdarīju.
Un tā
nu nāburgi strīdas,
Kurš
paņems sev Laimes lāci;
Visiem
tika un nu tagad raujas
Vai
pušu, lai ķīniešu lācīša
Komandas
izpildītu.
Tāpēc par
Laimes lāci
Internetā
kaimiņi samaksāja –
Nu, i’
muļķi, bet, tā nu sanāca,
Ka
saprata cenu: sakārto pats
Un
regulāri – nebūs tik dārgi.
Savā
dzīvē vienmēr kaut ko nokavēju
Tā kā
pavasarī gurķu sēju
Arī
autobusu nogulēju
Lai
vai kā es pakaļ skrēju
Ne to
puisi apprecēju
Dārzā
ražu novākt nepaspēju
Durvis
aizvērt nevarēju
Veiksmi
pazaudēju
Saules
vietā jūrā iztiku ar vēju
Jo par
vēlu pamanīju
Cik vēl
tālu gāju
Tāpēc sarkanvīnu
attaisīju
Izdzēru
un ieraudzīju
Grāvī
ragaviņu vilcēju
Atkal baltu
sniegu nokavēju
Uzsmēķēju
Ceļa
malā pasēdēju
Saldējumu
dabūju
Brīvu
taksometru sameklēju
Iekāpšanu
nokavēju
Jo es
laivā glāzi sadauzīju
Visiem
labu rītu novēlēju
Tikai ilgi
ilgi tumsā airēju
Bet
paspēju
Uz tikšanos ar manu izvadītāju
atnāku
mājās
runā
kaimiņi
aizslēdzu
durvis
novelku
kurpes
ieraugu
vakaru
aizveru
logu
ieslēdzu
gaismu
mazgāju
traukus
vēroju
lietu
apēdu
kūku
noslauku
muti
klāju
gultu
šūpojas
ēnas
saskaitu
aitas
nenāk
miegs
gaidu
rītu
velku
čības
dzeru
tēju
rakstu
dzeju
zaudēju
laiku
Tādu
traku bļaušanu,
Tā kā
cūkas kviekšanu,
Lecu
es taburetes -
Nobijos
no mazas peles.
Kaķis
laukā guļ zem ābeles,
Kamēr
viņa skrien pa istabu.
Minka,
Minka, velti tevi uzturu,
Nepildi
tu savu pienākumu.
Tagad
meklēju to caurumu,
Lai jo
cieši aizbāztu.
Mīlu
savu slinko draugu,
Tikai
neesmu akrobāte,
Lai pa
beņķiem lēkātu.
jumtiem
pāri savelkas
mākoņi
vāji
kuri
nespēkā rimstas
jo
tumsas vāli
pelēkā
masā klājas
tai
dienai pāri
un vēl
ilgi neapstājas
jo
dūšīgi stāvi
zem
tiem sarunājas
nakts
ēdāji
vakarā
pastaigājas
tik veselīgi
bet
suņi saošņājas
un ierejas
skaļi
re re
kur mūsu mājas
un
ledusskapji
tad durvis
virinājas
ar
labu nakti
un
vērties turpinājas
ar
apetīti
Pagātnes
rēgi
Ar
šodienas mošķiem sajukuši
Un mani
pie sevis piesējuši:
"Danco,
lāci! Danco, lāci!"
Tie
skandina un plaukstas sit,
Jo rēgiem
un mošķiem liekas,
Ka
mani var dīdīt,
Bet es
tiem vēlu
Pa
skuju taku aiziet.
Nu,
netiks tiem tas prieks –
Mani bailēs
raustīt.
ņemu
vienu sārtu rozīti
un
spraužu pogas caurumā
mana
mīļotā tu smaržu jutīsi
piedod
tikko biju atejā
Galvā
ugunsbumba ripo,
Mutē
tuksnesis un ferma smird,
Rokas
trīc “kā cāļu zaglim” –
Brīnišķīgs
ir rīts
Pēc
vakardienas svētkiem.
tas
sākās
olās
milti
piejaucās
samīcījās
rausis
veidojās
apaļojās
krāsnī
izcepās
dzesējās
projām
aizvēlās
priecājās
ceļā satikās
aprunājās
apēst
gribējās
pasmējās
aizbēgt
izdevās
iedziedājās
purns
pieliecās
aplaizījās
dziesma
beidzās
beigās
CIPARDUMĪBAS
1 kā
miets,
2
varbūt stabi.
Vai
tie visi 3 ir puļķi?
Blakus
prāto 4 muļķi.
Pienāk
arī 5. gudrais,
Kuram
līdzi 6 tādi:
7
reizes nomērīti,
8. reizē
cirsti.
Visi
domā – 9. Nē!
Te ir
10 bezjēdzīgi sprunguļi,
Jo es
11.rindā piemetu vēl spalvaskātu.
Ieliku,
izvilku, ieliku, izvilku
Un tā
arī nesapratu,
Kas
tas bija par trauku
Un
balonu, ko kratu.
Tikai
no rīta sapratu –
Cik
ļoti gribu kaut ko citu.
UPĒ SMAIDA KROKODILI
2022.
Saule
priežu pušķos aust,
Un pilsētas
dunā aizripo -
Tā
sudrabotā jūrā riet.
Tikai
man ar savām aušībām
Arī
kaut kur jāpaliek.
Ak tu,
mans vanadziņš,
Zudis
tavs ašumiņš;
Kādreiz
naski pakaļ skrēji,
Tagad
knapi steberēji.
Ak tu,
manu zvirbulīti,
Vairāk
jautri nečirkstēji;
Nu ar
kādu svešu baru
Sabozies
tu visu dienu.
Ak tu,
manu balodīti,
Agrāk
jauki padūdoji;
Nu
vairs nav mīļu vārdu,
Klausos
vien burkšķētāju.
Ak tu,
manu kovārnīti,
Nu
nekas ka spārni stīvi,
Vēl
jau nav tik bezcerīgi -
Pārlidosi
kapiem pāri.
Vilki
slēpjas zaķi spārda
Peles
kaķus baida
Olas
perē dzeguzes
Govis
suņus gana
Pasaule
ir mierīga
Jo
nekur nav kara
Ļaudis
dzīvo laimīgi
Visiem
visa kā ir gana
Kāda
neprātīga doma
Kamēr
valda naudas vara
Drīzāk
govis suņus gana
Ak tu,
manu gailīti,
Nu jau
vārgu sekstīti;
Ne tu
vairs dziedātājs –
Tikai
trokšņa radītājs.
Šeku -
reku, cēli soļoju pa lauku,
Miku –
meku, un es tajā redzu aunu,
Dipu -
dabu, skrien uz manu pusi,
Ļipu –
ļepu, mūku – aunam lieli ragi.
Hipu –
hopu, nu es tagad augstu lecu,
Blīkšu
– blākšu, auns pret sētas mietu,
Tfuti
– tfuti, labi, ka vēl sveikā tiku pāri,
Mē –
e, mē - e, rādu aunam garu mēli.
Zaļi ķinķēziņi
skraida, baida,
Arī
melna kaza sānu bada,
Un vēl
dzeltens pūkis skata –
Zilus
uguņus man sejā raida.
Bet es
pamostos no murga;
Ne jau
nu tā kaza bija –
Tikai
ābols guļ zem sāna,
Un ir
notirpusi viena roka,
Saules
stari man uz vaiga;
Beigusies
ir arī šausmu filma,
Rokā
pults no televizora.
Tā jau
ir, kad uznāk snauda –
Varbūt
filma nebija tik baiga?
Ak, tu manu, vieglu prātu,
Piedzeros un muļķojos,
Un ar skuķiem bučojos,
Nu šīs grib, lai precējos.
Ak, tu manu, dullu prātu,
Kā, lai atkal nepiedzeros,
Nauda aiziet alimentos,
Jo ar skuķiem paņēmos.
Ak, tu manu, gaišu prātu,
Nu, reiz ņemšu - labošos,
Vairāk nesēdēšu bāros,
Nemeklēšu laimi aliņos.
Ak, tu manu, gudru prātu,
Ka, nu beidzot saņēmos,
Tagad mājas laimē rosos
Un ar savu sievu mīlējos.
Kaķis
atkal peles skaita,
Saimnieks
sieru pametis uz galda.
Tajā
caurumi un robi -
Īsa
peļu laime.
Kaķis
tagad piekusis,
Lai
tās peles skraida,
Jo
tie sieri ir tik dažādi -
Kaķim
arī jāatpūšas.
Saimnieks
šodien sauca:
Pazuduši
sieriņi,
Nokavēšu
randiņu ...
Aizskrēja
kā sasvilis.
Kaķim
sava kaķa darīšana:
Kamēr
saimnieks meklē saimnieci,
Jāapstaigā
visi sieru gabali -
Jāiztrenkā
peļu bari.
Martā
kaķim sava kaķa darīšana -
Vairāk
nebūs laika.
Tad,
lai jaunā saimniece
Meklē
sieriņus un peles skaita.
kad
pulksteņi nosit veco gadu
to
nošauj šampanieša korķi
un
salūtā aizlido atvadu prieki
tad
rasolā satieku jauno gadu
lai
atkal visu gadu šnabi dzertu
un
uzkostu tam marinētu gurķi
bet
līgo naktī visu sķaidītu ar alu
lai
atkal pūstu savu jubilejas torti
un šķaidītos
ar šampanieša gāzi
bet
savas vārda dienas prieku
draugu
lokā žūpotu vēl nedēļu
bet
ziemas svētkos karsto vīnu
sajauktu
ar pīrāgu un piparkūku
lai
pēc dažām dienām atkal iemestu
par
kādu laikarāžu sistu laimīgo gadu
Meža
mala šūpojās –
Tajā
smēja zaķenītes,
Kamēr
jautri zaķu puiši
Žagariņus
kustināja.
Kur
tik galvu nepagriezu –
Meža
zvēri meņģējās;
Savu
bisi mājā nesu
Un tur
laukā šāvu...
Lāču
pāris draiskojās
Pērnajās
mellenēs,
Kamēr
papus soli lika,
Lāču
māte aizripoja.
Kur
tik galvu nepagriezu –
Meža
zvēri meņģējās;
Savu
bisi mājā nesu
Un tur
laukā šāvu...
Ņigu -
ņegu eglītēs
Divas
astes sasējās,
Kamēr
jauna vilku dāma
Mēnesgaismā
raudzījās.
Kur
tik galvu nepagriezu –
Meža
zvēri meņģējās;
Savu
bisi mājā nesu
Un tur
laukā šāvu...
Žvīku-
žvāku aizšvīkstēja
Dobumos
vāverītes;
Kāda
bāza caurumā,
Cita
riekstus sameklēja.
Kur
tik galvu nepagriezu –
Meža
zvēri meņģējās;
Savu
bisi mājā nesu
Un tur
laukā šāvu...
visi
mana ciema suņi rēja
klaču
tantes nepārspēja
arī
čūskas savu ceļu līda
kamēr
klaču tantes mani dzēla
ciema
suņi astes luncināja
jo es klaču
tantes tencināju
lai ir
viņām tāda pati dzīve
kā man
čūsku mēles novēlēja
Maldos
trijās priedēs,
Bērzos,
eglēs, ābelēs –
Kaut
kur tur un it ne kur.
Varbūt
vaina tajos kokos,
Kurus nav
kur likt?
Šonakt
pilnmēness ripulī raugos,
Bet
vēders gaudo kā badīgs vilks.
Tad pilnā
ledusskapī ilgi es rokos
Un kaucu,
ka vēders ir pārāk pilns.
Par
mani smej pilnmēness logos,
Jo mutē
negantas atraugas birst,
Liekas,
ka apgrauzti kauli guļ kaktos,
Bet rokā
biezais desas ripulis ņirdz.
Žoga
šķirbā tava nagla -
Kaimiņienes
pusē.
Tur
nu tai būs īstā vieta,
Lai
tā tālāk rūsē.
Manai
sētai dēļi kārtībā.
Tajos
tagad meistars strādā:
Kārtīgs
āmurs, naglas stingras -
Netraucē
vairs kaimiņienes šķirbas.
Mī’
un žē’
Šajā
pasaulē -
Ložmetēja
kārtu:
Tra
– ta – tā !!!
Veči
ģērbjas sārtos
Augstpapēžu
zābaciņos,
Dāmu
cepurēs un svārciņos,
Tīkliņzeķubiksēs,
mežģīņcimdiņos,
Kaut
kur tajās rozā lupatās
Kaut
kas varbūt arī šupojās ...
Bet,
ja jau nav, tad nav nekā -
Jālikvidē
olas vanckarā.
Tra
– ta – tā, tra – ta – tā!
Aņķa
– “puļimjotčitsa”
Otrādi
jau apgriezusies
Feministes
kapā.
Ejam
sievas
Armijā!
Pašām
Savi
bērni
Būs
vien jāaizstāv.
Tikai,
kas tos bēbjus
Kaut
kad uztaisīs?
Nebūs
vairāk –
Kas
un kam.
Krieviski:
“ono”.
Kaķis
peles
Skaitīt
dodas,
Kuras
vakar bija
Desmit
mazas,
Šodien
deviņas
Un
rītā astoņas,
Jo
kaķim savas
Kaķa
darīšanas.
Tikai
saimnieks
Savu
cauro sieru
Nenovāc
no galda,
Tāpēc
kaķim viņa
Peles
jāsaskaita.
Re kur Grietiņ
Staigā namiņš
Čipsu jumtiņš
Siera durvis
Galerts logos
Desu taka
Peles mūk
Uzkod Ansīt
Liecies mierā
Ledusskapim
Aizver durvis
Noliec glāzi
Pelēm slikti
Pietiek dzert
UPĒ SMAIDA KROKODILI
2021.
Mežā
satiku Vilku, tādu aizdomīgu,
Glūnīgu
un ziņkārīgu. Mani apskatīja,
Apošņāja
un bezkaunīgi pavaicāja:
"Kur
dzīvo Vecmāmiņa!"
Es
apjukusi atbildēju: "Man nav pīrāgu
Un
cepure ir zaļa, bet ar savu
Netīro
purnu bakstīt dāmu nav pieklājīgi!"
O, o!
Un ieraudzīju Vilka netīros zobus,
Un
tālāk runāju: "Es neesmu Sarkangalvīte."
Un
ieraudzīju Vilka izbolītās acis:
"Ko
tu te vazājies viena pa mežu,
Dāma
atradusies! Bojā tikai pasaku
Un
iztramdi dzīvniekus.
Še tev
pīrāgi un pazūdi!
Man to
sarkano cepurīšu skaits jau ir sajucis.
Zaļās
man negaršo, tās ir dikti kašķīgas.
Un
Vecmāmiņas arī jaunas, ka grūti piemuļķot.
Vienīgais
labums, ka Mednieki
Sākuši
sev brunčus pielaikot -
Ne
īsti šāvēji, ne īsti karogu nesēji,
Un
tāpēc es te mierīgi siroju."
Stāvēju
un klausījos Vilka stāstā,
Ne
īsti pārsteigta, vai nobijusies,
Tikai
mēģināju saprast, kur atrodos,
Jo
pasakā ir Vilks, bet dzīvē vīrieši brunčos.
Es
pagrūdu Vilku malā un gāju dziļāk mežā,
Cerot,
ka satikšu īstu pasaku Pūķi ar trijām
Bezkaunīgām
galvām un bailēs pamodīšos.
Mežs
ar galotnēm ieduras debesīs
Un
tajās aizlēkšo visas vāveres
Zaķi
arī grib aizcilpot līdzi
Bet
viņas pat aizstiepa čiekurus
Un
tagad debesīs pūkainas
Rudas
zvaigznes mirdz
Un
veltas ir visas vēlēšanās
Jo
zemē tikai čiekuri krīt
Bet
garauši mežmalā vārtās
Es
gribu no turienes egli izmānīt
Tai
mīkstas ķepas ausis un aste
Bet
tajās punktaini čiekuri ņirdz
Es
pēkšņi atveru acis un guļu
Visapkārt
sarkanās mušmirēs
Un
tagad dzirdzu kā vītero putni
Tie
laikam dzeņi un skalda ar cirvi
Man
uznāk viens milzīgs vēmiens
Jo
zaķi un vāveres aicina debesīs
Bet es
nekur nekāpšu man tepat
Jau
acīs spožas zvaigznes šķīst
atnāku
mājās
pie
dzīvokļa durvīm
bet
maisiņā caurums
un
apelsīni aizripo
eh lai
jau tie skrien
varbūt
kāds salasīs
meklēju
atslēgu
kabatās
somā
un
ieraugu
rokturis
nopuņķots
laikam
kāds raudājis
jo
zvans ir norauts
un
durvīs zīmīte
kur
vazājies
labi
ka nebiju mājās
ak tu
ķēms tāds
man
jau likās
ka
izliecies
un
šovakar svinēšu
atvadas
sasodītajos
apelsīnos
nožmiegšu
bet
zvanu nelabošu
iztikšu
Kaimiņiene
atkal kā spainis,
Grabēdama
vēlās pa taku -
Viņai
mēle kā žagaru slota,
Kas
katru noslauka pliku,
Bet
skatiens kā lupata,
Un
visiem ir netīri logi.
It kā
diena sākoties slikti,
No
rīta satiekot sievieti,
Un vēl
ar tik tukšu spaini.
Sen
jau pietiek ar tanti
Un
pietiek apvainot spaini.
Varbūt
ceļā es satiku zvanu,
Kas
tikai bez satura džinstēja:
“Kādi
tev svārciņi glīti,
Laikam
uz randiņu skriesi?”
Es
spainim pretī kā zvaniņš,
Ar
plandošo brunču malu
Aizšalcu
jautri pār slotu:
“Labu
rītu, kaimiņu tante,
Tu jau
atkal pagalmā
Kopā
ar sunīti žvanksti.
Cik
jauki, ka satiku tevi!
Jo
sētā mirdzi kā saule.”
Es
aizgāju paceltu galvu.
Bet
viņa, pēc manis,
Vēl
ilgi pagalmā meklēja
Savu
rūpīgi nodzīto suni,
Kurš
pa to laiku izspruka
Paostīt
kaimiņu kuci.
Nāk
nakts -
Un
ledusskapis gaida tevi,
Nāk
nakts -
Un tu,
kā mēnessērdzīgs ej(i).
Ir
nakts -
Un
ledusskapī iebāz savu seju,
Ir
nakts -
Un
lielu kotleti jau zobos turi.
Visa
nakts -
Un
blakus ledusskapim stāvi,
Visa
nakts -
Un
neatceries, ko tu tajā ēdi.
Ir jau
rīts -
Un
pamosties, kā gultā sēdi,
Ir jau
rīts -
Un rokā
kotlete, ko neapēdi.
Labu
rītu!
Ko nu
rūc(i), ledusskapi blēdi,
Ak, tu
Jupis!
Kurš
no tevis naktī visu ēdis?
Pēkšņi
peldu gar niedrēm
Pelēkām
melnām un sārtām
Bet
tās kaut kā dīvaini līgojas
Līdzīgas
kraupainiem mietiem
To
starpās raibas asakas lēkā
Un
stabu galos dīvaini klabinās
Vai
atskan žēlabains kliedziens
Bet
pašai rokās ir milzīga karote
Kuru
noturēt nav manos spēkos
Un
pazūd tā dzelmē kā vizulis
Bet
rokas līdzi pārvēršas auklās
Jo
pati kā plastmasas pludiņš
Sāpēs
šūpojos puķainā bļodā
Kurā
panikā plunčājas kāposts
Ko
dzenā lozberlapa un pipars
Bet
pati sadalos gabalos zupā
Un nu
jau patiešām ir šausmas
Jo
izrādās peldu starp dzērvju
Stārķu
flamingo garajām kājām
Un
saprotu ka tagad ir jāmūk
Man
palīgā piesakās enkurs
Bet es
tam pretojos spārdos
Un kā
lūgšana pēdējā doma
Bet
varbūt tikai tāds sapnis
Es
visa pamostos sviedros
Bet
rokās aizvērta grāmata
Labi
ka kaut kādas pasakas
Bija
vien temperatūras murgi
Un
pārskrien savādi drebuļi
Vai
mani sapnī aijātu eņģeļi
Ja
lasītu un klausītos ziņas
Hali
gali
TRAKI
VAĻI
ATRADUŠI
MANI
Hali
gali
MĒTĀ
MANI
SATRAKOTI
ZAĻI
Hali
gali
PĪPĒ
ZĀLI
RIEBEKLĪŠI
VAĻI
Hali gali
VISI VIŅI
AIZPELDĒJA BĀLI
Hali
gali
MEKLĒ
VAĻI
PAMETUŠI
MANI
Hali
gali
GAIDA
ĶĒMI
SABERZUŠI
ZĀLI
Hali
gali
EJIET
VISI
MAN IR
SAVI PLĀNI
Hali
gali
IEŠU
TĀLI
NEMEKLĒJIET
MANI
Hali
gali
PIRKŠU
GOVI
VĀRTĪŠOS
PA ZĀLI
Hali
gali
ZILI
VIĻŅI
SARIJUŠIES
MANI
Hali
gali
ZAĻI
VAĻI
NEAIZTIECIET
GOVI
Hali
gali
TĀLI
BĀLI
AIZPELD
GOVS PA ZĀLI
Katru
dienu: katli, pannas,
Brokastis
un vakariņas,
Bet
vēlos franču smaržas
Un restorānā
gliemežus.
Visu
laiku veikali un tirgus -
Man
sen nav dāvinātas rozes,
Jo
esmu nolikta par pelnrušķīti
Savam
pelnošajam vīram blakus.
Kā,
lai nosaucu par princi,
Ja
viņš pat nepamana manas
Jaunās
tamborētās čības,
Jo
katru dienu tikai gaužas,
Ka maksā
mazas algas,
Bet
pašam vienmēr vakarā
Ir
vienā rokā planšete
Un
otrā rokā alus.
Bet
man ir jāsalasa pudeles
Un
jāuzmazgā grīdas,
Jo
pareizajam vecim sieva
Mājās
sēž un nestrādā.
Es
vakar tirgū ievēroju,
Kā
roku rokā devās pāris –
Viņš
nesa iepirkumu grozu,
Bet
viņa starodama ņēma
Abiem
sieru, vīnu, zemenes.
Es
rītā visu pametīšu,
Manu
ērto pidžamu
Ar
melno priekšautiņu,
Jo
gribu savu darbu,
Un
došos meklēt īstu vīrieti.
Es arī
vēlos mīlestību
Ar
sieru, vīnu, zemenēm,
Bez
planšetes un alus,
Ar
tīru grīdu - saticību.
UPĒ SMAIDA KROKODILI
2020.
......
Ču-ku Ču-ku Čau
stiepju sliežu čūsku
garu vagoniņu rindu
noklāju ar lūpu krāsu
vilcieniņu sūtu
Tu-ku Tu-ku Nav
sliežu čūska tālu
vagoniņu skrejās
sveša tava stacija
nolupusi krāsa
Ču-ku Ču-ku Čau
sliecēs sliežu čūska
vagoniņi jaucas
tukša mana stacija
tikai lūpu krāsa
Tu-ku Tu-ku Nav
maldu ceļu čūska
krāso sārtas lūpas
izjukušu dzelzceļu
vagoniņos loka
Ču-ku Tu-ku Na-vu
2020.
UPĒ SMAIDA KROKODILI
2019.
2019.
