Kādā lauku sētā dzīvoja Vectētiņs,
kurš audzēja rāceņus un kāļus. Tie viņam auga bagātīgi: lieli un garšīgi.
Pietika gan paša ģimenei, gan kaimiņu cienāšanai, gan ko uz tirgu vest.
Vectētiņam bija
Mazdēliņš un Mazmeitiņa - jauki, rosīgi un zinātkāri bērni, kuri vasaras
brīvlaikus pavadīja pie Vectētiņa un Vecmāmiņas, un, cik nu spēja, piedalījās
lauku darbos.
Taču šogad Mazdēliņš
ieradās ar jauno datoru un jau no pirmās dienas pie tā sēdēja kā pielīmēts.
Viņš nedzirdēja ne Vectētiņu, ne Vecmāmiņu un ignorēja Mazmeitiņu - savu mazo
māsu, kaut gan dators bija domāts viņiem abiem. Dienas ritēja, bet Mazdēliņš
tikai sēdēja un sēdēja pie datora. Mazmeitiņa jau bija brūna no saules, kamēr
Mazdēliņš sēdēja bāls kā tumsā audzis stādiņš.
Vectētiņš, ik pa laikam,
vakaros pirms gulētiešanas mazbērniem stāstīja savu mīļāko pasaku par rāceni.
Mazmeitiņa to jau zināja no galvas, bet viņš vienmēr tik interesanti stāstīja,
ka viņa atkal uzmanīgi klausījās. Šoreiz Mazmeitiņai ienāca prātā doma, ka viņas
brālis ir kā rācenis, kurš jāizrauj no datoratkarības augsnes. Mazmeitiņa to
pastāstīja Vectētiņam ar Vecmāmiņu. Sākumā viņi pārsteigti klusēja, bet tad
piekrita. Kā nekā, Vectētiņš bija labākais rāceņu rāvējs visā apkaimē - vai tad
nu nenoraus Mazdēliņu no datora? Noraus kā nieku!
Tā nu Vectētiņs devās
pildīt uzdevumu "Rācenis". Šo nosaukumu izdomāja Mazmeitiņa, jo
Vecmāmiņa ieminējās, ka katram pasākumam vajagot atslēgvārdu, un, ja tas būšot
pareizi izvēlēts, pievilkšot veiksmi.
Vectētiņš vilka, vilka,
bet nenovilka Mazdēliņu no datora un neizvilka no atkarības. Viņš sauca palīgā
Vecmāmiņu. Atnāca arī Mazmeitiņa. Tad nu viņi visi trīs vilka, vilka Mazdēliņu,
bet atkal nekā.
"Ko teiksi, mīļā, ja rīkosimies kā tajā
pasakā un pasauksim palīgā arī Suni un Kaķi?" Vectētiņš bija apņēmības
pilns.
Vecmāmiņa piekrita un
viņus sasauca. Suns atlēkšoja ātri, bet Kaķis atnāca nesteidzīgi soļodams. Tad
nu viņi visi vilka, vilka, rāva rāva ... Un atkal nekā.
Mazmeitiņa ieminējās, ka
pietrūkst Pele. Jā, patiešām! Pārējie piekrita. Bet, kur viņu meklēt? Vectētiņš
ar Vecmāmiņu un Mazmeitiņu bija nesaprašanā. Kaķis pieteicās aiziet sameklēt.
Bet Pele jau pati nāca:
uzvilkusi gumijas cimdu, kuram nograuzusi vidējo pirkstu, lai varētu izbāzt
galvu, un ķepas sabāzusi brīvajos cimda pirkstos. Viņa ar abām ķepām turēja šķēres.
Kas nu tagad būs? Visa
glābējkomanda bija apjukusi. Tikmēr Pele piegāja pie datora elektrības vada un pārgrieza
to: dzirkstelēm lecot un pašai pīkstot; vads pušu, un šķēres asmeņos robs. Pele
nopurinājās, nometa šķēres, apgriezās un, degunu gaisā saslējusi, aizgāja.
Tas tik bija
pārsteigums! Un Vectētiņš sevi nosauca par aunu, jo nebija spējis iedomāties
atslēgt datoru no strāvas.
Pēc dažām stundām dators
izlādējās, un Mazdēliņš pats atkrita no
datora. Bet, ak vai, vads izrādījās bojāts. Tad viņš beidzot ieraudzīja, kas
apkārt notika, un saprata, ka sen nebija redzējis Vectētiņu un Vecmāmiņu. Arī
māsa vairs nelikās tik kašķīga. Un, kā viņa nosauļojusies! Kā piena šokolāde!
Mazdēliņš gribēja, lai
salabo vadu, bet Vectētiņš notēloja gudru muļķi un iestāstīja, ka šo vadu nav
nemaz tik vienkārši salabot, jo tam iekšā esot īpašs datorvads, un, kad
atbraukšot tētis, tad arī domāšot, ko un kā darīt.
Mazdēliņš šīm mulķībām
noticēja tāpat kā tam, ko lasīja internetā. Tik ļoti jau bija pieradis nedomāt
un arī nevērtēja to, ka informācija var būt sagrozīta: vai nu apzināti, vai nu
zināšanu trūkuma dēļ.
Pirmajās dienās bez
datora Mazdēliņš ļoti kašķējās ar māsu, bet runāt pretī Vectētiņam un Vecmāmiņai
neuzdrošinājās. Viņš pukojās par to, ka tēvs no komandējuma atgriezīsies tikai
pēc divām nedēļām.
Ārā bija brīnišķīgs
laiks: upē ūdens silts un lietu nesolīja. Arī siens jāvāc, un arvien biežāk
vakaros pēc garas lauku darba dienas Mazdēliņš un Mazmeitiņa aizmiga pie galda
ar karoti rokā. Atkal bija kā agrāk, tikai tās divas nedēļas aizskrēja ātri un
atbrauca tētis ar jaunu vadu datoram.
