Satikās Prieks un Bēda parkā uz celma.
Sen nebija tikušies jo visu laiku katrs skraidīja apkārt savās darīšanās.
Prieks pa ballītēm, bērnu dārziem, svētku pasākumiem, dzemdību namiem un citām
priecīgām vietām un situācijām. Bēda pa kapsētām, slimnīcām, avārijām, tiesām,
cietumiem un citām drūmām vietām un situācijām. Abi bieži tikās slimnīcās,
retāk dzemdību namos.
Prieks ierunājās pirmais: “Lai gan tevi
neviens negrib ne redzēt, ne dzirdēt, priecājos tevi šeit satikt.”
Bēda atbildēja: “Tad ta, liela nelaime,
esmu gandrīz visur, kur mani vismazāk gaida.
“Nu ja, tu jau te sēdēji, kad atnācu,”
teica Prieks.
“Jā, te kādreiz vētrā koks nolūza un
nosita cilvēku. Nu, gadījās man tobrīd iet garām,” piebilda Bēda.
“Tagad no tā koka palicis celms. Vai tu
redzi, kādas atvasītes lien laukā? Koks ataugs!” Prieks priecājās par
spēcīgajām atvasēm.
“Nē, mani tas neintersē,- Bēda bija
nelokāma savā būtībā,” es šobrīd vēroju atvērto lūku bez vāka.
“Ārprāts! Ko tie cilvēki domā, kad tik
pavirši strādā! Neuzliek vāku un aiziet!” pat Prieks pazaudēja savu prieku.
“Jā. Es jau te krietnu laiku sēžu.
Manuprāt, tie cilvēki bieži vien nedomā par to, ko tajā brīdī dara, jo nejūt
gandarījumu no sava darba. Viņi domā par savām likstām, kuras nespēj atrisināt.
Tāpēc ir paviršs rezultāts, kurš rada problēmas. Cilvēks nesaprot, ka pats
bieži vien ir upuris kāda cita paviršajam darbam. Daudzi cer, ka pēc viņa gan
jau kāds pabeigs uzsākto. Šajā gadījumā neviens pat nepārbaudīja, kas paliek
pēc viņiem: vai nu paļāvās viens uz otru, vai arī bija vienalga, jo neietilpst
darba pienākumos. Kā tu domā, kāpēc notiek nelaimes?” Bēda jautāja.
“Es nezinu,” godīgi atbildēja Prieks un
turpināja, “bet es zinu, kā rodas prieks.”
“Nu?” Bēda saausījās un novērsa skatienu
no vaļējās lūkas.
“Prieku rada bērna piedzimšana, prieku
rada mīlestība, bērna pirmais solis, pirmais vārds. Priecīgas ir
atkalredzēšanās, labas ziņas, priecīgas ir meitenes, kad tiek pie jaunas
kleitas. Priecīgas ir Dzimšanas un Vārda dienu ballītes ..."
Parkā atskanēja kliedziens - vaļējā lūkā
iekrita cilvēks. Kāds garāmgājējs metās palīgā.
Kāda sieviete sāka klaigāt: “Ārprāts! Ārprāts! Kur tie cilvēki skatās!”
Saskrēja ziņkārīgie. Daudzi fotografēja.
Daži mēģināja palīdzēt. Kāds atjēdzās ar jautājumu - vai kāds
"ātrajiem" piezvanīja? Uzreiz visi gribēja zvanīt, bet jautātājs
viņus apturēja un piezvanīja pats. Iejūtīga publika.
“Re, kur es esmu - tajā lūkas caurumā,
kopā ar to neveiksminieku,” Bēda sacīja.
Atbrauca glābēji. Izvika iekritušo, kurš
krītot bija iesprūdis. Viņš izskatījās samocīts, bet priecīgs par izglābšanos
un smaidīja.
“Re, kur es esmu - tajā veiksminiekā,”
teica Prieks.
“Jā, ir reizes, kad esam blakus,”
secināja Bēda un turpināja, “es pēc savas dabas esmu slinka, bet cilvēki ir tik
pavirši un neapdomīgi, ka man pie viņiem jāierodas: gribi vai negribi.”
“Es gan labprāt skraidu apkārt, “sarunu
turpināja Prieks, “bet ir reizes, kad negribas kādu apmeklēt. Vai tu zini, ka
es spēju būt arī ļauns?”
“Jā. Esmu redzējusi. Tad, kad kāds ļaunā
priekā citam dara pāri. Esmu tuvumā un bieži man tur arī jāpaliek. Dīvaini tie
cilvēki, ka tevi var izmantot tik dažādi. Mani gan ne,” Bēda atbildēja.
“Es pats par tādām situācijām
nepriecājos, bet emocijām ir dažādas nianses. Bet tu vari būt arī tikai
pusbēda. Es gan nespēju būt pusprieks - vai nu esmu, vai neesmu,” Prieks dalījās
pārdomās.
“Bet tevi var sadalīt,” Bēda piebilda.
“Jā! Man tas ļoti patīk! Tas tik ir prieks!”
atsaucās Prieks.
“Par mani arī saka: dalīta bēda, bet tas
ir tikai teiciens, jo es nedalos. Par mani var izstāstīt, tad kļūstu vieglāka,
bet pie klausītājiem netieku. Pusbēda ... tad jau nemaz neesmu īsta bēda, tikai
garāmejoša,” Bēda paskaidroja.
“Labi, man laiks skriet,” Prieks atvadījās.
“Es gan vēl palikšu. Ko gan tie cilvēki
domā! Pat es neko nespēju iemācīt,” Bēda nopūtās.
Atvērtajā lūkā stāvēja sprungulis ar
sarkanu lupatiņu galā. Vēl jau sestdiena un svētdiena. Varbūt pirmdien uzliks
vāku.
Prieks un Bēda vēl ilgi sēdēja. Viens
otram stāstīja dažādus piedzīvojumus, bet pārsvarā klusēja un domāja katrs savu
domu: Prieks gaidīja, kad kāds nomainīs to sprunguli ar sarkano lupatiņu pret
lūkas vāku, bet Bēda gaidīja, kad atkal kāds iekritīs. Tikai cilvēki gāja garām
- nez ko viņi domāja.
