VEIKSMINIEKS

    Satikās Prieks un Bēda parkā uz celma. Sen nebija tikušies, jo visu laiku katrs skraidīja apkārt savās darīšanās. Prieks pa ballītēm, bērnu dārziem, svētku pasākumiem, dzemdību namiem un citām priecīgām vietām un situācijām. Bēda pa kapsētām, slimnīcām, avārijām, tiesām, cietumiem un citām drūmām vietām un situācijām. Abi bieži tikās slimnīcās, retāk dzemdību namos.
    Prieks ierunājās pirmais: “Lai gan tevi neviens negrib ne redzēt, ne dzirdēt, es priecājos tevi šeit satikt.”
Bēda atbildēja: “Tad ta, liela nelaime, esmu gandrīz visur, kur mani vismazāk gaida.”
    “Nu ja, tu jau te sēdēji, kad atnācu,” teica Prieks.
    “Jā, te kādreiz vētrā koks nolūza un nosita cilvēku. Nu, gadījās man tobrīd garām iet,” piebilda Bēda.
    “Tagad no tā koka palicis celms. Vai tu redzi, kādas atvases izlīdušas? Koks ataugs!” Prieks jūsmoja par tām.
    “Nē, mani tas neintersē,” Bēda bija nelokāma savā būtībā,” es šobrīd vēroju atvērto lūku bez vāka.
    “Ārprāts! Ko tie cilvēki domā, kad tik pavirši strādā! Neuzliek vāku un aiziet projām!” pat Prieks pazaudēja savu prieku.
    “Jā! Es jau te kādu brīdi sēžu. Manuprāt, tie cilvēki bieži vien nedomā par to, ko tajā brīdī dara, jo nejūt gandarījumu no sava darba. Viņi mokās ar domām par savām likstām, kuras nespēj atrisināt. Tāpēc ir paviršs rezultāts, kurš rada problēmas. Cilvēks nesaprot, ka pats bieži vien ir upuris kāda cita paviršajam darbam. Daudzi cer, ka pēc viņa gan jau kāds pabeigs uzsākto. Šajā gadījumā neviens pat nepārbaudīja, kas paliek pēc viņiem: vai, nu, paļāvās viens uz otru, vai arī bija vienalga, jo neietilpst darba pienākumos,” secināja Bēda un beigās jautāja: “Kā tu domā, kāpēc notiek nelaimes?”
    “Es nezinu,” godīgi atbildēja Prieks un turpināja, “bet es zinu, kā rodas prieks.”
    “Nu?” Bēda saausījās un novērsa skatienu no vaļējās lūkas.
    “Prieku rada bērna piedzimšana, prieku rada mīlestība, bērna pirmais solis, pirmais vārds. Priecīgas ir atkalredzēšanās, labas ziņas, priecīgas ir meitenes, kad tiek pie jaunas kleitas. Priecīgas ir Dzimšanas un Vārda dienu ballītes ..."
    Parkā atskanēja kliedziens - vaļējā lūkā iekrita cilvēks. Kāds garāmgājējs metās palīgā.
    Kāda sieviete sāka klaigāt: “Ārprāts! Ārprāts! Kur tie cilvēki skatās!”
    Saskrēja ziņkārīgie. Daudzi fotografēja. Daži mēģināja palīdzēt, kamēr skatītājos atskanēja jautājums: vai kāds "ātrajiem" piezvanīja? Uzreiz visi gribēja zvanīt, bet jautātājs viņus apturēja un piezvanīja pats.
    “Jā ... iejūtīga publika,”secināja Bēda un turpināja: “Re, kur es esmu - tajā lūkas caurumā, kopā ar to neveiksminieku.”
    Atbrauca glābēji. Izvika iekritušo, kurš bija tikai iesprūdis. Viņš izskatījās samocīts, bet priecīgs par izglābšanos un smaidīja.
    “Re, kur es esmu - tajā veiksminiekā,” sacīja Prieks.
    “Jā, ir reizes, kad esam blakus,” secināja Bēda un turpināja, “es pēc savas dabas esmu slinka, bet cilvēki, bieži vien, ir tik pavirši un neapdomīgi, ka man pie viņiem jāierodas: gribi vai negribi.”
    “Es gan labprāt skraidu apkārt, “sarunu turpināja Prieks, “bet ir reizes, kad negribas kādu apmeklēt. Vai tu zini, ka es spēju būt arī ļauns?”
    “Jā. Esmu redzējusi to, kā ļaunā priekā kāds otram dara pāri. Esmu tuvumā un reizēm man tur arī jāpaliek. Dīvaini tie cilvēki, ka tevi spēj izmantot tik dažādi. Mani gan nevar,” atbildēja Bēda.
    “Es pats par tādām situācijām nepriecājos, bet emocijām ir dažādas nianses. Bet tu vari būt arī tikai pusbēda. Es gan nespēju būt pusprieks - vai nu esmu, vai neesmu,” Prieks dalījās pārdomās.
    “Bet tevi var sadalīt,” Bēda piebilda.
    “Jā! Man tas ļoti patīk! Tas tik ir prieks!” atsaucās Prieks.
    “Par mani arī saka: dalīta bēda, bet tas ir tikai teiciens, jo es nedalos. Par mani var izstāstīt, tad kļūstu it kā vieglāka, bet pie uzklausītājiem netieku. Pusbēda ... tad jau nemaz neesmu īsta bēda, bet tikai pārejošas grūtības,” Bēda paskaidroja.
    “Labi, man laiks skriet,” Prieks atvadījās.
    “Es gan vēl palikšu. Ko gan tie cilvēki domā! Pat es neko nespēju iemācīt,” Bēda nopūtās.
    Atvērtajā lūkā stāvēja sprungulis ar sarkanu lupatiņu galā. Vēl jau sestdiena un svētdiena. Varbūt pirmdien uzliks vāku. Bet cilvēki gāja un gāja – nez, par ko viņi domāja.

2023