VEIKSMINIEKS
Satikās Prieks un Bēda parkā uz celma.
Sen nebija tikušies, jo visu laiku katrs skraidīja apkārt savās darīšanās.
Prieks pa ballītēm, bērnu dārziem, svētku pasākumiem, dzemdību namiem un citām
priecīgām vietām un situācijām. Bēda pa kapsētām, slimnīcām, avārijām, tiesām,
cietumiem un citām drūmām vietām un situācijām. Abi bieži tikās slimnīcās,
retāk dzemdību namos.
Prieks ierunājās pirmais: “Lai gan tevi
neviens negrib ne redzēt, ne dzirdēt, es priecājos tevi šeit satikt.”
Bēda atbildēja: “Tad ta, liela nelaime,
esmu gandrīz visur, kur mani vismazāk gaida.”
“Nu ja, tu jau te sēdēji, kad atnācu,”
teica Prieks.
“Jā, te kādreiz vētrā koks nolūza un
nosita cilvēku. Nu, gadījās man tobrīd garām iet,” piebilda Bēda.
“Tagad no tā koka palicis celms. Vai tu
redzi, kādas atvases izlīdušas? Koks ataugs!” Prieks jūsmoja par tām.
“Nē, mani tas neintersē,” Bēda bija
nelokāma savā būtībā,” es šobrīd vēroju atvērto lūku bez vāka.
“Ārprāts! Ko tie cilvēki domā, kad tik
pavirši strādā! Neuzliek vāku un aiziet projām!” pat Prieks pazaudēja savu
prieku.
“Jā! Es jau te kādu brīdi sēžu.
Manuprāt, tie cilvēki bieži vien nedomā par to, ko tajā brīdī dara, jo nejūt
gandarījumu no sava darba. Viņi mokās ar domām par savām likstām, kuras nespēj
atrisināt. Tāpēc ir paviršs rezultāts, kurš rada problēmas. Cilvēks nesaprot,
ka pats bieži vien ir upuris kāda cita paviršajam darbam. Daudzi cer, ka pēc
viņa gan jau kāds pabeigs uzsākto. Šajā gadījumā neviens pat nepārbaudīja, kas
paliek pēc viņiem: vai, nu, paļāvās viens uz otru, vai arī bija vienalga, jo
neietilpst darba pienākumos,” secināja Bēda un beigās jautāja: “Kā tu domā,
kāpēc notiek nelaimes?”
“Es nezinu,” godīgi atbildēja Prieks un
turpināja, “bet es zinu, kā rodas prieks.”
“Nu?” Bēda saausījās un novērsa skatienu
no vaļējās lūkas.
“Prieku rada bērna piedzimšana, prieku
rada mīlestība, bērna pirmais solis, pirmais vārds. Priecīgas ir
atkalredzēšanās, labas ziņas, priecīgas ir meitenes, kad tiek pie jaunas
kleitas. Priecīgas ir Dzimšanas un Vārda dienu ballītes ..."
Parkā atskanēja kliedziens - vaļējā lūkā
iekrita cilvēks. Kāds garāmgājējs metās palīgā.
Kāda sieviete sāka klaigāt: “Ārprāts! Ārprāts! Kur tie cilvēki skatās!”
Saskrēja ziņkārīgie. Daudzi fotografēja.
Daži mēģināja palīdzēt, kamēr skatītājos atskanēja jautājums: vai kāds
"ātrajiem" piezvanīja? Uzreiz visi gribēja zvanīt, bet jautātājs
viņus apturēja un piezvanīja pats.
“Jā ... iejūtīga publika,”secināja Bēda
un turpināja: “Re, kur es esmu - tajā lūkas caurumā, kopā ar to neveiksminieku.”
Atbrauca glābēji. Izvika iekritušo, kurš
bija tikai iesprūdis. Viņš izskatījās samocīts, bet priecīgs par izglābšanos un
smaidīja.
“Re, kur es esmu - tajā veiksminiekā,” sacīja
Prieks.
“Jā, ir reizes, kad esam blakus,”
secināja Bēda un turpināja, “es pēc savas dabas esmu slinka, bet cilvēki, bieži
vien, ir tik pavirši un neapdomīgi, ka man pie viņiem jāierodas: gribi vai
negribi.”
“Es gan labprāt skraidu apkārt, “sarunu
turpināja Prieks, “bet ir reizes, kad negribas kādu apmeklēt. Vai tu zini, ka
es spēju būt arī ļauns?”
“Jā. Esmu redzējusi to, kā ļaunā priekā kāds
otram dara pāri. Esmu tuvumā un reizēm man tur arī jāpaliek. Dīvaini tie
cilvēki, ka tevi spēj izmantot tik dažādi. Mani gan nevar,” atbildēja Bēda.
“Es pats par tādām situācijām
nepriecājos, bet emocijām ir dažādas nianses. Bet tu vari būt arī tikai
pusbēda. Es gan nespēju būt pusprieks - vai nu esmu, vai neesmu,” Prieks dalījās
pārdomās.
“Bet tevi var sadalīt,” Bēda piebilda.
“Jā! Man tas ļoti patīk! Tas tik ir prieks!”
atsaucās Prieks.
“Par mani arī saka: dalīta bēda, bet tas
ir tikai teiciens, jo es nedalos. Par mani var izstāstīt, tad kļūstu it kā vieglāka,
bet pie uzklausītājiem netieku. Pusbēda ... tad jau nemaz neesmu īsta bēda, bet
tikai pārejošas grūtības,” Bēda paskaidroja.
“Labi, man laiks skriet,” Prieks
atvadījās.
“Es gan vēl palikšu. Ko gan tie cilvēki
domā! Pat es neko nespēju iemācīt,” Bēda nopūtās.
Atvērtajā lūkā stāvēja sprungulis ar
sarkanu lupatiņu galā. Vēl jau sestdiena un svētdiena. Varbūt pirmdien uzliks
vāku. Bet cilvēki gāja un gāja – nez, par ko viņi domāja.
2023