Pensionāre Zelma grib ēst.
Viņa dzīvo šaurā, ar malku apkurināmā, vienistabas
dzīvoklītī. Pensija tāda, kāda ir - īsa. Malka jāpērk. Ārā auksti. Istabā?
Mazliet siltāk kā ārā.
Viņa nevienam nežēlojas, jo visiem ir
grūti: valdības vīriem, ierēdņiem, bagātajiem, ģimenēm ar skolas vecuma
bērniem, strādniekiem, pensionāriem, bezdarbniekiem, bezpajumtniekiem un bēgļiem.
Pensionāre Zelma grib ēst.
Tikai viņa nezin, cik valdības vīriem grūta
izvēle, jo nesaprot, ko ar to nabaga tautu darīt. Labi, ka tā tikai čīkst, bet
nedumpojas. Sociālajos tīklos omulīgi neapmierināti dīvānu eksperti viens otru
nozākā, par “maskaļiem” nosauc - savā starpā plēšas un valdību lamā. Ar to arī valstī
miers.
Citās Eiropas valstīs gan ir traki:
tauta streiko, iet ielās ar plakātiem, bļaustās, izdauza logus, dedzina mašīnas
un sit policistus. Viņu valdības ar savu tautu, vairāk vai mazāk, spiestas
rēķināties.
Bet pie mums ik pa laikam kādas
profesijas pārstāvji uztaisa piketiņus, mēģina streikot. Pārējā tautas daļa tikai
burkšķ pa saviem kaktiem.
Ierēdņi? Valdības mainās, bet viņi
turpina sēdēt savos krēslos, ieritinājušies caurajā finansu lupatu segā - kā
kodes. Ērti.
Pensionāre Zelma grib ēst.
Sen jau nav televizoru ieslēgusi un
nezin, ka viņas pensijai kaut kad piemetīs dažus grašus.
Pensijas arī apliek ar nodokli. Valdība
cenšas, lai no vistrūcīgājām pensijām ar laiku varētu atskaitīt nodokļus. Kādu
laiku? Līdz pensijas vecumam vēl jānodzīvo. Un tie “graši”, ko daudzi tagad
saņem - ui, cik to vēl ir daudz! Neizmirst! Sīksta tauta. Cenas ceļ, bet šī vis
tik lēti nepadodas. Valdībai atkal tikai liekas problēmas, jo alkatībai un
nesaimnieciskumam nekad nepietiek un nepietiks, tāpēc tai ir pieejami visādi
Eiropas savienības fondi, kuros ieķīlāt savu tautu un zemi.
Pensionāre Zelma grib ēst.
Visi rēķini samaksāti. Ledusskapis atslēgts.
Nav ko tur likt. Lai stāv, varbūt kādreiz noderēs. Līdz pensijai vēl daudz
dienas, bet viņa ir tik izsalkusi, ka ar tējas ūdeni vairs nepietiek. Jāiet uz
veikalu. Makā dažas "kapeikas" - varbūt ar tām paveicas?
Tā nu pensionāre Zelma steberē to “gaisa
gabalu” uz veikalu. Tur pie durvīm kāds nodzēries vīrelis “spēka gados” naudu
ubago.
Pensionāre Zelma paiet garām:
"Nabadziņš – viņam vēl sliktāk kā man."
Veikalā viņa atceras, cik makā nauda,
paskatās uz cenu un saprot, ka atkal ir apmaldījusies. Te nav ko meklēt - jau
kuro reizi.
Pensionāre Zelma grib ēst.
Neko nevar nopirkt un iet ārā no
veikala, bet tur pie durvīm viens kartupelis.
Mētājas? Atripojis? Izkritis?
Pensionāre Zelma nekad mūžā neko nav
zagusi. Viņa tikai ļoti grib ēst. Paceļ kartupeli un iziet no veikala.
Tur pie durvīm kāds vīrelis “spēka gados”
ubago naudu.
"Ņem, dēliņ, paēdīsi. Tev vēl
jādzīvo," pensionāre Zelma viņam ieliek rokā kartupeli un aiziet.
Vīrelis nicīgi paskatās uz kartupeli un
aizmet to devējas virzienā: "Stulbā veča! Būtu labāk naudu šnabim
iedevusi! Vai tad neredz, cik man ir slikti? Pati pārēdusies, bet man kaut kādu
kartupeli rokā iegrūž. Stulbā bāba, idiote tāda!"
Kartupelis aizripo pensionāres Zelmas
virzienā. Tikai viņa nepamana to, kas aiz muguras notiek. Kartupelis apstājas,
viņa iet.
Pensionāre Zelma ļoti, ļoti grib ēst.
Vēl jau krānā ir ūdens - padzersies. Visas pašvaldības iedotās pakas apēstas
līdz pēdējam kumosam. Viņa saprot, ka atkal jādodas pēc jaunām pakām - kā
ubadzei.
Pensionāre Zelma ir dzirdējusi par
pansionātiem. Runā, ka tur var dzīvot bez rūpēm. Tādā veidā valdība nepamet
nelaimē savu tautu. Palīdz un atbalsta. Tā sanāk lētāk, nekā mocīties ar
pensiju indeksācijām.
Pensionāre Zelma sabar savu kurkstošo
vēderu un aizklīst domās - cik tur būs labi. Sirds no prieka sāk arvien stiprāk,
stiprāk sisties. Žēl, bet Zelma savā sapņu pilī – pansionātā nenokļūst, jo
sirds: vai no prieka, vai no bada, vai pati lēma, bet tā apstājās.
Tagad pensionārei Zelmai vairs nav
nekādas problēmas un ir viss vienalga, kas notiek: vai mēs viens otru sitam,
vai draudzīgi dziedam un dejojam.
Laimīgā.
