ZĀBAKU  PĀRIS

    Bija gumijas zābaku pāris - zilā krāsā. Tos valkāja kāds precēts pāris, jo abu kājām vienāds izmērs. Abi pensionāri, bet līdz veikalam dubļains gabals jābrien. Un tā katru reizi, ne jau gluži katru dienu, tikai, kad vajadzēja. Ja bija mazāk jāpērk, sieva zābakos brida, bet, kad kaut kas smagāks nesams, vīrs gāja.
   Zābaki kādu noslēpumu glabāja, tāpēc arī vīrs visbiežāk uz veikalu staigāja. Ne jau tāpēc, ka pensija lielāka un vairāk varēja nopirkt vai atnest, bet tāpēc, ka gumijas zābakā varēja pudeli noslēpt.
   Tā, kādu dienu viņš no veikala atgriezās jaunos melnos zābakos, vienu zilo saudzīgi nesdams rokā. Sievai tīkliņu ar pirkumiem nolika pie ledusskapja, bet pats ar zilo zābaku devās uz pirti. Atgriezās ar nomazgātu un nolika priekšnamā uz plaukta pie goda apavu kaudzes, kurus arvien retāk pārcilāja, jo vajadzība neradās. Zābakam atradās vieta.
   “Lai stāv, jo otrs jau caurs un miskastē izmetu. Nejauši uzkāpu uz sasistas pudeles un sagriezu,” tā vīrs par vecajiem zābakiem taisnojās.
   Un, nu, jaunie zābaki uz veikalu staigāja, bet atlikušais zilais stūrī stāvēja.
   Reizi nedēļā mājā slaucīja putekļus un mazgāja grīdas. Kā vienmēr, vīrs sievai palīdzēja un priekšnamu uzkopa, līdz pienāca reize, kad, cītīgi ņemoties, viņš sakņupa un sāpēs vaidēja. Sieva saprata, ka nu ir slikti, bet tuvākais ciemata tālrunis pie veikala atrodas. Tā, nu, viņa paķēra zābakus un aizskrēja.
   Ātro palīdzību izsauca. Tā kaut kad arī atbrauca. Tikai mašīna dubļos iestrēga, bet jaunā dakterīte ar savām kurpītēm tajos nekāpa. Pa gabalu uzsauca, lai gādā zābakus. Tad, nu, sieviņa viņai tos pienesa - pati basām kājām.
   “Fui!” dakterīte teica, “tie ir divās krāsās! Kā es tā iešu! Nu, un tad, ka te lauki, kāds noteikti ieraudzīs. Fui!  Un zilajā vēl pudele mētājas. Tas, nu, ir par traku!”
   “Es cauri dubļiem tevi uz rokām aiznesīšu,” autovadītājs jutās ļoti vainīgs.
   “Nē!” atcirta dakterīte, “kas vēl nebūs! Tiem večiem vienmēr kaut kas atgadās. Pēc tam izrādās, ka tikai zālītes vajadzēja. Kā es esmu nogurusi, un drīz manai maiņai jābiedzas.” To pateikusi, iesnaudās.
    Sieviņa ar zilo zābaku jau atgriezās mājās, bet tur viņai vīrs, pēdējiem spēkiem, lūdza piedošanu par glabātuvi.
    Viņa izņēma pudeli, dziļi ievilka elpu un piedeva: “Ak, tu vecais muļki, es jau to sen zināju. Tikai sagaidi, kad dakterīte melnajos zābakos atnāks.” Pateica un aizgāja.
    Pagalmā sieva ieraudzīja savās rokās nepareizo zābaku, pagriezās uz mājas pusi un pakrita. No basajām kājām nobira dubļu gabali.
    Dakterīte uztrūkās, tikai zābaki vēl arvien nebija atnesti. Tad pēkšņi atcerējās, ka mašīnā kaut kad redzēja zābaku pāri. Tie derēja, un viņa devās pie vecīšu pāra. Atvēra vārtus un apstājās kā zemē iemieta, jo tur, pagalmā, večiņa gulēja.
    Viņa bija mirusi - zilu zābaku apķērusi.
    Dakterīte iegāja mājā, bet tur kāds vecītis uz grīdas gulēja un melnu zābaku glaudīja - raudāja.