ZIRDZIŅŠ, GOTIŅA, ĀZĪTIS UN KAZIŅA

Pasakas par zirdziņa Klipa, gotiņas Muūkas, āzīša Beēka un kaziņas Meēkas piedzīvojumiem no Lielās Pasakas "ROSĪGĀ  SAIME".

     Te pa kādu lielceļu turpu šurpu traucas automašīnas un autobusi, traktori un motocikli. Steigā tie pat nepamana lauku ceļu, kurš aiz kāda pagrieziena, aizlīkumo mežā. Tur aiz priežu sila sākas pļavas. Tajās redzama lauku sēta: māja, kūts, šķūnis, pagrabs un pirtiņa.
       Mājā dzīvo mazā Janelīša ģimene: mamma un tētis, kuri viņu mīļi dēvē par Saimnieciņu. Ir pacietīgs kaķis, kurš ļaujas ķerties savā mīkstajā kažokā un suns, kas visus modri uzmana. Un, ne tikai to, kas notiek pagalmā, bet arī kūtī un aplokā pie tās. Jā, kūtī dzīvo mājlopi. Tajā katram savs aizgalds, kas nodalīts ar dēļu sienu. Trūsītim savs būrītis, bet vista un gailis tup laktā, kas ir vienkārša koka nūja. Pie kūts ir aploks, kuru apjož no koka mietiem veidots žogs. Tālāk jau ir ganības – tas lauks, kurā kūts iemītnieki ganās, jo ēd zāli. Bet gailis ar vistu kašājas tikai pie kūts. Reizēm cūkai ļauj piebiedroties ganāmpulkam, protams, ja klausa ganu suni.
         Kā jau katrā lauku sētā, tuvumā rosās arī savvaļas dzīvnieki: stirnas, lapsas, zaķi, eži, peles, kurmji, kā arī lidoja putni: žagatas, vārnas, kovārņi, kraukļi, jo visapkārt pļavas un blakus mežs.
         Šajā stāstā visi dzīvo draudzīgi un katram ir kāds piedzīvojums, ko jums pastāstīt.


KAMANU  PRIEKI -ZIRDZIŅŠ

         Piesnigušie lauki saulē vizēja kā sudraba pielieti. Putenis bija aizvilcis atkušņa nesmukumus.
    Kūtī ienāca Janelīša tētis. Viņam līdzi ieskrēja suņuks Lāčuks, kura biezajā kažokā mirdzēja sniegpārsliņas un pats smaržoja pēc vēja. Viņš nosprauslojās: "Labrīt, draugi! Mums ciemiņi sabraukuši."
     Visi sarosījās: kas nu būs? Janelīša tētis noglaudīja Klipu un sacīja: "Nu, draudziņ, šodien dabūsi izrikšoties no sirds. Jūgšu kamanās, rīdzinieki jāizvizina, un tā kārtīgi, lai vējš gar ausīm un elpu aizrauj."
      Vistiņa Kooka un gailītis Kikerigs atzinīgi plivināja spārnus: "Tā, tā, tā! Klip, tu jau pats kā vējš!"
     "Laimīgais," ieurkšķējās cūciņa Ruka, "atkal tiksi laukā. Tev jau labi, jo vienalga: sals vai karstums. Man gan jāgaida pavasara siltums. Ruk-ruk. Nez, kā tagad izskatās ganības un dīķis ..."
      Ārā iedams, Klips nobubināja: "Kad atgriezīšos, noteikti pastāstīšu."
      Arī suņuks Lāčuks aizskrēja, un kūts durvis cieši aizvērās.
     "Kāpēc kamanās, nevis ratos?" pēkšņi vaicāja kaziņa Meēka.
    Neviens neatbildēja, jo jautājums bija negaidīts. Tad gotiņa Muūka atbildēja: "Redzēju, kā ratu riteņi dubļos grimst. Man arī kājas grimst. Grūti. Reiz gāju pa sniegu un manas kājas grima sniegā. Tātad arī riteņi grimst."
      Cūciņa Ruka pārtrauca Muūku: "Bet, kā tad ragavas? Neesmu redzējusi, ka tās brauc pa dubļiem vai ceļu."
      "Es arī ne! Es arī ne!" visi pārējie sauca.
      Gotina Muūka turpināja: "Ar ragavām brauc tikai pa sniegu. Lai gan sniegā grimst, tās pa to slīd. Reiz redzēju, kā Klips vilka kamanas - vēl ātrāk par ratiem."
     "Laikam tāpēc, ka sniegā nav bedres ..." domīgi piebilda āzītis Beēks.
      "Laikam gan," atsaucās Muūka.
     "Janelīša tētis teica, lai vējš svilpotu gar ausīm. Bet tas jau tāpat svilpo, kad ļoti stipri pūš. Kā tad tagad? Pūtīs divi vēji?" cūciņa Ruka nesaprata.
      "Nē," gotiņa paskaidroja, "tas būs ātruma vējš. Kad vēl biju telīte, dabūju bizot no dunduriem. Skrēju tik ātri, ka vējš svilpoja ausīs, lai gan vēja nebija."
      "Es arī gribu vēju kamanās," teica trusītis Ļips, "tad manas ausis plīvotu kā tas karogs pagalmā."
      Gailītis Kikerigs skaļi domāja: "Karogs ir vējā, tāpēc kustas. Kad vēja nav - nekustas. Un trusīša ausis vējā nekustas. Tad jau arī kamanas neplīvos ..."
      "Jā, tev taisnība," bēdīgi atbildēja Ļips, "es neesmu karogs, bet trusis, un vējs man neko nevar izdarīt."
      Pa to laiku Klips jau bija iejūgts kamanās. Tās bija platas un stabilas ar diviem sēdekļiem un kučiera buku. Dzimtas mantojums no vecvectēviem. Protams, ka laika gaitā dažas koka detaļas tika rūpīgi nomainītas un arī krāsa atjaunota. Kamanas bija ļoti senas un izskatījās cienīgi un eleganti.
      Pagalmā jautri čaloja puika un meitene, bet blakus dīdījās viņu tētis un mamma, kura vaicāja: "Vai mēs neapgāzīsimies? Vai mēs brauksim pa ceļu vai pļavu? Vai tas būs ātri? Vai mēs nenosalsim?" un vēl daudz citu jautājumu.
    Janelīša tētis atbildēja: "Pa ceļu nav interesanti, brauksim pa kupenām," un ciemiņus iesēdināja kamanās. Katram kājas apsedza ar segām, lai nav auksti.
     "Nūu!" viņš uzsauca zirdziņam Klipam un noplikšķināja grožus. Klips bija gudrs un paklausīgs zirgs, bet Janelīša tētis prasmīgs kucieris. Atlika tikai viegli pievilkt grožus, lai Klips saprastu, uz kuru pusi jāgriežas, bet apstājas pēc komandas: "trrr".
      Pajūgs devās uz ganību lauku, kura plašumos varēja rikšot pēc sirds patikas. Zirdziņs Klips ieskrējās, kamanu slieces šķēla sniegu, kurš lidoja augstu gar ragavas malam. Ciemiņi sajūsmā spiedza un bļaustījās - sārtiem vaigiem un degungaliem. Klips rikšoja un rikšoja. Pļava bija izbraukāta krustām šķērsām. Visi bija ļoti gandarīti: Klips izskraidījās, ciemiņi izvizinājās un Janelīša tētis lepojās ar savām kamanām.
       Atpkalceļā brauca lēni, Klips soļoja, ciemiņi apsprieda savas izjūtas. Mākoņi bija paslēpuši sauli, un izskatījās, ka atkal snigs.
      Pagalmā braucējus sagaidīja suņuks un runčuks. Lāčuks priecīgi lēkāja un luncināja asti, bet Punčuks tikai mierīgi vēroja. Janelīša tētis Klipam uz muguras uzsedza segu un izjūdza. Noglaudīja zirga kaklu, pabužināja pieri un pateicās par darbu.
      Aizgaldā Klipu gaidīja burkānu kaudzīte. Bet tur tupēja trusītis Ļips un vienu jau grauza: "Klip, es tikai divus, jo savus jau apēdu. Manam vēderiņam gribējās vēl. Tu taču nedusmojies, vai ne? Pastāsti par ganībām sniegā," viņš viltīgi turpināja.
       Visi jau sen nepacietīgi gaidīja un piebalsoja trusītim Ļipam.
       "Nav daudz, ko stāstīt," Klips iesaka, "viss balts. Dīķi neredzēju, tikai vilkuvāļu galus."
     Pārējie pacietīgi gaidīja turpinājumu, bet cūciņa Ruka, klusumu neizturēja: "Un tas bija viss? Neko vairāk neredzēji?"
       Klips vēl padomāja un tad atbildēja: "Visapkārt baltu sniegu, tālumā zaļu mežu un gaisā zilas debesis."
       "Tu redzēji ziemu ..." secināja āzītis Beēks.
    Kūtī iestājas domīgs klusums, jo katram iztēlē bija savs ziemas skats, bet zirdziņš Klips, pa sniegu izskrējies, iemiga un sapņoja par vasaru.


ĀZĪTIS  SARGĀ  DĀRZU

       Kādu rītu āzītis Beēks miglā ieraudzīja cilvēkveidīgus stāvus. Tie stāvēja sakņu dārzā – visur.
    "Ak jūs nekauņas! Atnācāt nobradāt manu dārzu? Es jums tūlīt parādīšu!" āzītis ieblējas un aizskrēja miglā.
     Kaziņa Meēka tikai noskatījās un nomēkšķēja pakaļ: "Muļķa āzis. Tie tikai putnubiedēkļi. Vakar vakarā uzlika. Bet ko tu āzim padarīsi? Nepārliecināsi!”
     Beēks ieskrējienā, pavērsa ragus pret pretinieku un, kā lika ar ragiem ļaundarim pa dibenu, tā āzīša galva ielīda lupatu un siena kumšķī.
    "Še, tev! Še, tev!" viņš kustināja galvu, jo domāja, ka turpina badīt ļaundari. Te pēkšņi Beēks juta, ka kaut kas nav pareizi un norima. Stāvēja un mēģināja saprast, kas notika, jo smaržoja pēc siena un purnu spieda miets, bet ragos kāds bija ieķēries.
   No kaut kurienes atskanēja kaziņas Meēkas balss: "Dumjais āzi, vai tu vēl ilgi slēpsies tajā putnubiedeklī?"
      "Putnubiedēkļi! Man to vajadzēja saprast uzreiz, jo neviens no manis nebēga! Ak, es muļķis! Muļķis! " beidzot āzītim Beēkam apskaidrojās prāts.
     “Ko, nu, stāvi? Nāc laukā no dārza!" turpināja kaziņa, "pietiek ākstīties, un migla arī jau sēžas. Tūlīt caur logu saimnieki ieraudzīs tavu nedarbu."
     "Mē-ē! Mē-ē! Mē-ē! Es netieku vaļā, ragi ieķērušies un arī neko neredzu. Ko man darīt?" Beēks nelaimīgi blēja.
     "Turies!" atbildēja kaziņa, "Saimnieks jau nāk." Un Mēka aši aiztipināja uz krūmāju. Šoreiz viņa noteikti negribēja trāpīties ceļā.
      Saimnieks tik nikni lamājās, ka visa saime paslēpās, kur kurais: kaziņa Meēka krūmos, zirdziņš Klips un gotiņa Muūka, purnus kopā sabāzuši, lūrēja pāri zāles stiebriem, zem Klipa palīda gailītis Kikerigs, bet zem Muūkas vistiņa Kooka, trusītis Ļips piekļāvās žoga stabam, it kā būtu viens veselums, bet cūciņa Ruka palika turpat, kur bija – aiz kūts stūra.
       Saimniekam rokā bija ķēde, kurai vienā galā kaklasiksna, bet otrā – miets. Viņš atbrīvoja āzīti no sabojātā putnubiedēkļa, savažoja Beēku un vilka uz ganībām.
        Āzītis Beēks bija nelaimīgs: “šitādu izgāšanos! Šitādu kaunu! Ak, es muļķa āzis! Tagad visi par mani smiesies ...”
        Suņuks Lāčuks jezgu bija palaidis garām, jo, pirms ganos iešanas, bija aizskrējis pa ceļu uz meža pusi. Viņam, likās, ka tur ir svešinieki, bet neviena nebija, un tikai mājupceļā ieraudzīja, kā Saimnieks aiz ķēdes vilka āzīti. Runčuks Punčuks panācās pretī un izstāstīja, kas bija noticis.  Lāčuks aši aizdzina savu ganāmpulku uz pļavu, kur tie skumīgi stāvēja, jo bija pazudusi apetīte.
     Meēka bija paķērusi kuplu krūma zaru un nolika to pieķēdētajam Beēkam priekšā. Viņam bira asaras, jo par muļķību arī jāmaksā, šajā gadījumā ar savu brīvību. Pienāca Muūka un ar savu aso mēli nolaizīja āzīša ģīmi tā, ka pazuda visas viņa asaras.
      Zirdziņš Klips nobubināja: “Nebēdājies! Kurš tad nekļūdās? Katram tā var gadīties,” un turpināja mierināt draugu, “mēs visi esam tepat – tev blakus.”
     Cūciņa Ruka tikai līdzjūtīgi ierukškējās, bet trusītis Ļips viņu pakutināja ar savām garajām ausīm. Kooka un Kikerigs tupēja uz aploka žoga šķērskoka un lūkojās pļavā. Viņiem nebija ļauts doties ganībās.
      Veselas divas nedēļas āzītis Beēks pļavā ganījās pie ķēdes, bet, mājās, uzreiz tika ievests kūtī un piesiets. Saime nepameta draugu nelaimē vienu un katru vakaru kāds bija kūtī kopā ar viņu.
        Āzītis Beēks cieši nolēma turpmāk pirms badīšanās padomāt, bet, diemžēl, dabas likums ir tāds, ka āzis ir un paliek āzis.